Atskanēja pazīstamais plunkšķis, sivēnam pazūdot zem ūdens.
Ria aši pieliecās un izrava sivēnu ārā, bet tas jau bija paspējis sarīties ūdeni un tagad klepoja, neaizmirsdams arī nikni rukšķēt.
— Ko viņa dara? — jautāja Arvils, raustīdamies smieklos.
Ērla smējās ta, ka uzreiz nevarēja viņam atbildēt. Nedaudz
nomierinājusies, viņa paskaidroja: — Mazgā savu jauno sivēnu. Sargcūkas sivēnu. Viņi jau kopš sivēna gadiem ir drausmīgi! Vienīgi Ria var iedomāties audzēt kaut ko tādul
— Jā, Tinu teica, ka nemūžam neturēšot mājās sargcūku, — nepiesardzīgi ieteicās Monika. Līdz šim viņa bija pamanījusies noklusēt Ērlai par Tinu regulārajiem apciemojumiem.
— Ko? — brīnījās Ērla. — Kad tad tu viņu satiki?
Monikai nekas cits neatlika kā pastāstīt Ērlai, ka Tinu ik dienas nāk pie viņiem un iet staigāt ar Benu. Ērlu šis stāsts ta ieinteresēja, ka viņa pat aizmirsa Riu.
— Tinu nak pie tevis katru dienu? — viņa ar smaidu līdz ausīm pārjautaja.
— Ne jau pie manis… — pavisam piesarkusi, purpināja Monika. — Es taču teicu, ka viņš nāk pie Bena…
— Kā tad, ka pie Bena, — gaužām vienaldzīgā balsi teica Ērla un piemiedza ar aci Rutai. — Zini, es pazīstu Tinu no trīs gadu vecuma. Viņam patīk dzīvnieki, tas tiesa, bet pat viņš nenāktu katru dienu tādu gabalu suņa dēļ, tici man.
Visi klusiņām ķiķināja, un Monika, uzgriezusi muguru, strauji devas uz priekšu, lai nevajadzētu viņos klausīties. Visas šis runas viņu tracināja. "Viņi ļoti labi zina, ka Tinu tiešām nāk, lai paspēlētos ar Benu," Monika domāja. "Un tomēr viņiem mani jākaitina." Viņa pati nezināja, kāpēc tas viņu tik ļoti kaitina. Iespējams, ja viņa būtu par šo ķircināšanu tikai pasmējusies, viņi liktu viņu mierā. Bet Monika nespēja pasmieties.
Pēc brītiņa Ērla, Ruta, Ralfs un Arvils panāca Moniku, un, tā kā viņi par Tinu vairs nerunāja, Monika atguva labo omu.
Mežaļaužu ciemā bija manāma liela rosība. "Gluži tā, it kā arī te būtu izsprukušas vistas," Monika nodomaja. Ļaudis skraidīja šurpu turpu, daži kārtoja ratus braukšanai uz ezeru, vēl citi nostiprināja pie ratiem laivas.
Arī pie Ērlas mājokļa stāvēja rati, kuriem priekša bija iejūgts mazītiņš, dūmakains zirdziņš. Augumā viņš bija lielāks par poniju, bet mazāks par kiangu, ko Monika reiz bija redzējusi zoodārzā. Zirdziņa kājas bija resnas un spalvainas, un arī rumpi un pat purnu viscaur klaja mīksta spalva. "Ne šis, ne tas," nosprieda Monika.
— Tas ir viņš — Meža īpašais, — teica Ērla, pabužinādama zirdziņa mīkstās krēpes.
— Prrrr… — nobubinaja Meža īpašais un pakāpās atpakaļ.
— Patiešām, tāpat kā tas auns, — izbrīnīts sacīja Arvils.
— Ak, viņš tikai izrādās, — teica Ērla, paiedama zirdziņam garām. — Iesim iekšā, mamma droši vien jau gatavo svētku pusdienas.
Kaut arī bērni draudzējās ar Erlu gandrīz kopš ierašanas Mežā, viņi vēl nekad nebija bijuši pie viņas mājās. Vienīga mežaļaužu mitne, ko viņi bija redzējuši no iekšpuses, bija ciema vecākās iedzīvotājas Lojas būda. Monika no visas sirds cereja, ka Ērlas māja būs citāda… Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās pustumsā brist līdz ceļiem pa putekļainām zvērādām un klupt pār veciem, izbāztiem putniem…
Kad viņa iegāja mājā, viņa saprata, ka ir raizējusies veltīgi.
Ērlas maja bija pavisam normāla un ļoti līdzinājās Mežsarga mītnei, ar to atšķirību, ka šeit bija tikai viena pati istaba. Kā jau visām mežaļaužu mājām.
Ērlas tēvs, izstiepis kājas, sēdēja krēslā un lasīja "Meža Vēstnesi", bet Ērlas māte virtuves galā grieza salātus. Abi Ērlas vecāki bija tipiski mežaļaudis — slaidi un gari, un Monika atcerējās viņus no gadatirgus. Monikas māte jau bija sagriezusi veselu bļodu zaļo salātu, bet uz galda bļodai blakus gulēja vēl vesela galviņa. Plītī švirkstēja uguns, un istaba bija ļoti sakarsusi, bet to varēja paciest, ja saoda to, kas cepās cepeškrāsnī… Lai kas tas bija, tas smaržoja brīnumlabi.
— Mamm, mēs esam klāt, — teica Ērla.
Ērlas mate pagriezās un uzsmaidīja bērniem.
— Ā, labi. — Viņa ar salātlapām aplipušo roku pamāja ciemiņiem. — Ērla man ir tik daudz par jums stāstījusi, ka man šķiet, es jus visus jau sen pazīstu. Kā tad, jūs taču bijāt gadatirgū, bet tad tur bija tas auns… — Viņa pārgrieza acis. — Jā, es jūs atceros ari no ziemas ledus deju sacensībām. Nu tevi, Rutiņ, vispār nav iespējams aizmirst! Tu slidoji vienkārši brīnišķīgi!
Ruta piesarka un pateica: — Paldies.
— Paklau, Ērla, — ieteicās tēvs, kad arī bija pamājis bērniem. — Tu varētu iebērt Zirģelim sile kadu saujiņu auzu…
— Labs ir, — noteica Ērla un uzsauca pārējiem: — Ljam!
— Kāpēc jūs to zirgu jau turat iejūgtu, — brīnījās Arvils, kad viņi bija izgājuši ārā, — ja mēs brauksim tikai pēc pusdienām?
— Viņam jānomierinās, — paskaidroja Ērla, pagrābdamās no auzu maisa un iebērdama pāris saujas zirdziņa silē. — Viņā ir tik daudz kas no auna, ka viņš nekad nesāks iet, tikko iejūgts. Kādas pāris stundas viņam vajag, tā sakot, nostāvēties…
Kad visi bija gana apbrīnojuši zirgu, kuram pirms iešanas jānostāvas, viņi iegāja atpakaļ mājā. Ērlas mate jau lika galdā šķīvjus.
Ērlas tēvs bija nolicis malā avīzi un patlaban vilka no cepeškrāsns ārā cepeti. Līdzko izvilkts, tas sāka smaržot vēl kārdinošāk.
— Kas tas ir? — siekalas rīdams, prasīja Arvils. Viņi taču šorīt nemaz nebija brokastojuši.
— Klabiķis, — atteica Ērla, likdama uz galda nažus un dakšiņas.
Arvils izbolīja acis. Un viņš nebija vienīgais.
— Ko nu mels? — jautāja Ralfs. — Labāk pasaki, kas tas patiešām ir.
— Es jums pateicu, kas tas patiešām ir, — attrauca Ērla un uzjautrinātā uz viņiem paskatījās. — Tas ir klabiķis. Vai tad jūs neredzat, vai?
Visi uzmanīgāk palūkojās uz putna cepeti, kuru Ērlas tēvs patlaban nolika uz galda, un ar šausmām saprata, ka Ērla nemelo.
— Kas tad jums? — klusi vaicāja Arvils. — Vai tad jenoti ciemā saplosījuši visas vistas, ka jāķeras pie klabiķiem?
— Protams, nē, — iesmējās Ērla. — Bet tā ir tāda tradīcija. Mes esam Klabiķu ciems, tamdēļ par godu vasaras sākumam cepam klabiķi. Tā jābūt. Visi ciemi tā dara — un ciemu, zināt, ir daudz un dažādi… Ir, piemēram, Zaķu ciems, ir Irbju ciems, Foreļu ciems, Paipalu ciems… — Ērla jau bēra vienā bēršanā, it kā atbildētu skolas ģeogrāfijas eksāmenā, bet Arvils viņā vairs neklausījās.
— Kā jums šķiet, — viņš pavisam vārgā balsi izdvesa, blenzdams uz avīzi, ko Ērlas tēvs bija nosviedis uz viena no kresliem, — ko viņi cep un ēd Pūpēžveidīgo ciemā…?
Monika pavērās uz avīzi.
"Sprādzieni Pūpēžveidīgo ciemā", — vēstīja virsraksts pašā pirmajā lappusē. Monika pacēla avīzi un sāka lasīt.
"Šorīt agri vairāki Pūpēžveidīgo ciema iedzivotāji pamodās no sprādzienu trokšņa, kas, kā viņi apgalvoja, bija atskanējuši kādā kaimiņu mājā. Tūlīt tika izsaukti ciema kārtības sargi, kas veica izmeklēšanu, bet nekas tā ari netika konstatēts. Ikvienas mājas iedzīvotāji noliedza, ka sprādzieni varētu būt notikuši pie viņiem, un nekas ari neliecināja par to, ka tā butu bijis. Spriežot pēc visa, ievainoto nav, un ari nekādi postījumi nav nodarīti.
Sprādzienu iemesls paliek neskaidrs, iespējams, ka tā ir tikai pusaudžu blēņošanās, kaut arī jāatzīst, ka nekad agrāk kas tāds nav noticis. Šķiet, ka šis gadījums pievienosies tiem, kas kartības sargu dokumentos klasificēti kā "Neskaidras izcelsmes maznozīmīgi kārtības traucējumi"."