Monika nolika avīzi. Viņa būtu varējusi pavēstīt Pūpēžveidīgo ciema kārtības sargiem, ka šo sprādzienu izcelsme diemžēl ir pat pārlieku skaidra. Un ka klasificēt tos kā — maznozīmīgus — droši vien nozīmē izdarīt vislielāko muļķību visā viņu kārtības sargu mūžā…
— Pusdienas gatavas, — paziņoja Ērlas mate, nolikdama uz galda kūpošu kartupeļu bļodu. — Lūdzu, sēdieties un ņemiet visu, ko redzat!
Visi apsēdās, arī Arvils. Viņš centās neskatīties uz cepto klabiki… /
Ērlas tēvs kraukšķinaja klabiķa spārnu, un šķita, ka tas viņam patiešām iet pie sirds. Ko nevarēja vis teikt par Arvilu… Likās, ka viņam pat doma, ka kāds varētu ēst klabiķi, izraisa nelabumu. Un nu viens tāds — kur nu viens, veseli trīs — sēdēja tepat blakus un vienā mierā tiesāja nedaudz melnīgsnējo cepeti.
Arvils norīstījās un uzlika sev kartupeļus un omleti. Ērla visai izbrīnīta viņu uzlūkoja.
— Kas tad nu par brīnumiem? — viņa jautāja. — Kopš kura laika tu esi sācis ēst pūpēžveidīgo olu omleti?
Arvilam dakšiņa ar omleti sastinga pusceļā uz muti, un viņš nolika to atpakaļ šķīvi.
— Se, ņem, — viņš teica, pārlikdams omleti Ērlas šķīvī. Likās, ka viņš grib izkasīt savā šķīvi caurumu — tik ļoti enerģiski viņš to skrāpēja. Kad šķīvis bija atbrīvots no pašas vissīkākās omletes daļiņas, Arvils brīdi sēdēja un domāja. Un tad piekrāmēja sev pilnu šķīvi ar salātiem.
Ērlas mate atzinīgi uz viņu paskatījās.
— Lūk, to es saprotu, — viņa sacīja. — Kaut arī neesi no Meža, tu ļoti labi saproti mūsu tradīcijas. Salatu bļoda ir jāizēd, kaut parasti ar to rodas grūtības. Bet šodien, kā rādās, nekādu grutibu nebūs, — viņa bilda, uzlūkodama Arvila šķīvi, kas bija ar kaudzi piekrauts sala tiem.
Viņam bija licies, ka tā ir drošāk. Ja šķīvis būs pilns ar salātiem, tad neviens nemēģinās tajā ielikt kādu klabiķa kājas gabalu vai to šaušalīgo omleti. Tāpēc viņš visu ēšanas laiku regulāri pa- pildinaja savu salātu porciju un, kad pusdienas bija galā, bija gandrīz viens pats izēdis milzīgo salātu bļodu.
— Galu galā tu izvemsies, — paredzēja Ralfs, bet Arvils tikai pavīpsnāja. Viņš tomēr bija izvairījies gan no klabiķa ēšanas, gan no omletes — un tas bija pāris kilogramu salātu vērts.
lirlas tēvs izgāja ārā paraudzīties, vai rati vēl joprojām ir kārtībā un vai Zirģelis ir gana — nostāvējies —. Šķita, ka nostāvējies bija gan viens, gan otrs, jo pēc nepilnas minūtes Ērlas tēvs bija atpakaļ, mudinādams visus posties ātrāk.
Zirģelis stāvēja un ar priekškāju kārpīja zemi. Pēc Monikas domam, viņš izskatījās pat pārstāvējies. Likās, ka viņš ir kārpījies visu laiku, kamēr viņi pusdienoja, jo zeme visapkārt bija vienos rakumos.
— Lūdzu, kāpiet tik iekša, — skubināja Ērlas tēvs.
Bērni sakāpa un apmierināti konstatēja, ka šis braucamais ir ērtāks par Meža Večas karieti. Tam bija trīs pagari sēdekļi ar atzveltnēm, tā ka sēdēšana bija daudz brīvāka. Arī laiva, ar kuru bija paredzēts nokļūt Tuļu salā, gulēja nevis pašos ratos, bet bija piestiprināta tiem aizmugurē.
Arvils grozījās sēdeklī un sprieda, ka viņam nav nekas pretī ar šiem ratiem braukt kaut vai uz pašiem Klinšu krāvumiem. Tas bija liels kompliments no Arvila puses, jo Klinšu krāvumi patiešām bija tālu.
Ērlas tēvs uzšmaukstināja Zirģelim, un tas sāka tīri veikli rikšot uz priekšu.
Viss likās labākajā kārtībā, taču drīz vien saka atklāties, ka rati nebūt nav tik nevainojami, kā bija licies sākumā.
Vispirms izrādījās, ka pakaļējais sēdeklis, kura sēdēja Ralfs ar Arvilu, reizēm mēdz sagāzties uz priekšu. Sevišķi strauji un negaidīti tas notika brīžos, kad Zirģelis kaut kadu iemeslu pēc spēji piebremzēja. Tad Ralfs un Arvils kopā ar sēdekli tika mesti uz priekšu un atsitās pret Rutas un Monikas muguru. Vienā tādā reizē Arvils tik spēcīgi atsitās ar žokli pret Monikas muguru, ka viņam pat sāka sāpēt galva.
— Vai tas sēdeklis nav kaut kā pieskrūvējams? — izmisīgi jautāja Ralfs pēc kārtējā sēdekļa izklupiena.
— Nē, tas tā ir speciāli, — paskaidroja Ērla, visus galīgi apmulsinot. — Tas sēdeklis būtībā ir nolaižams. Ari mūsu sēdeklis ir nolaižams — un abi kopā tie veido tādu kā dīvānu. Tas, zināt, ir labi garajiem parbraucieniem.
— Jādomā, ka līdz tāda garāka pārbrauciena beigām visi tie, kas sēdēja uz šī sēdekļa, jau sen ir izkratīti ārā, — sprieda Ralfs, bet Zirģelis spēji apstajās, un Ralfs atkal lidoja uz priekšu, ietriekdamies Rutas mugura.
— Labāk turi muti ciet, kamēr braucam, — pamācīja Ērla. — Ta tu vari nokost sev meli.
Tajā mirklī ratiem nospruka ritenis.
Visi, kas bija sēdējuši nokritušā riteņa pusē, iešļūca ratu sānos, bet pārējie savukārt iešļūca viņos. Zirģelis acīmredzot nebija aptvēris, kas par lietu. Iespējams, viņš bija nodomājis, ka rati iebraukuši ar vienu riteni grāvi… Lai kas tas bija, ko viņš domāja, viņš bija pieņēmis lēmumu — izdabūt ratus no tās nebūšanas ārā.
Atspēries viņš metās uz priekšu, nekādi nereaģējot uz Ērlas teva "tprū, tprū!" un "ka tevi jupis!" saucieniem. Rati žvīgoda- mies ripoja uz priekšu un draudēja kuru katru mirkli apgāzties pavisam.
Pēc kada laika Zirģelis noprata, ka kaut kas tomēr nav īsti labi, un apstājās. Visi atviegloti uzelpoja. Nokritušais ratu ritenis gulēja pārsimts metrus atpakaļ, un Erlas tevs, izlēcis no ratiem, devās tam pakaļ.
— Tas zirgs ir slepkava, — Arvils pačukstēja Ērlai, šķielēdams, lai viņas māte to neizdzirdētu. — Viņš gribēja mūs visus piebeigt'.
— Nerunā muļķības, — teica Ralfs. — Viņš vienkārši neapjēdza, kas notiek.
— Man tomēr liekas, ka apjēdza gan, — nepiekāpās Arvils. — Viņam bija tāda slepkavnieciska izteiksme purnā.
— Kā tu varēji redzēt viņa purnu, — pavīpsnāja Ērla, — ja pret tevi visu laiku bija viņa astesgals?
— Viņa slepkavnieciskais astesgals, — noteica Monika, un visi, izņemot Arvilu, iesmejās.
Ērlas tēvs nāca atpakaļ ar vainīgo riteni rokā un pienācis lika visiem izkāpt no ratiem. Visu laiku, kamēr viņš laboja riteni, Zirģelis vērās viņā ar tādu skatienu, it kā Ērlas tēvs butu neizsakāmi pretīgs citpanētietis, kurš tagad mēģina nodarīt nenovēršamu ļaunumu viņa — zirga — īpašumam.
Ērla skatījās uz zirgu un ķiķināja. — Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš skaitās tik īpašs, — viņa sacīja.
Ralfs saviebās. — Man nav vajadzīgs zirgs, kas rāda grimases, — viņš teica. — Man jau pietiek ar Arvilu.
— Es nerādu grimases, — protestēja Arvils.
— Tās grimases pie šodienas pusdienām jau vien bija simt tādu zirgu vērtas, — teica Ralfs, bet Arvils tikai novaikstijās, par ko Ralfs bija lielā sajūsmā.
— Rati ir kārtība! — sauca Ērlas tēvs.
Zirģelis bija pagriezis viņam muguru un dīvaini vaikstījās uz vāverēm. Monika saprata, ko Ērla bija domājusi ar "grimasēm". Viņa patiešam neatcerējās redzējusi nevienu zirgu, kurš šadi vaik- stltos.
— Vai mēs nevarētu samainīties vietām? — Arvils lūdza Monikai. — Man sāp žoklis, es negribu vairs krist tev mugurā.
— Es varētu samainīties vietām ar Rutu, tad tu varētu krist mugurā viņai, — piedāvāja Monika, bet pēc tā, kā Arvils saviebās, saprata, ka nevajag viņu vairs kaitināt. Galu galā viņi tiešām samainījās, un meitenes apsēdas uz krītošā krēsla, bet Ralfs ar Arvilu — priekšā.