Tagad Zirģelis skrēja daudz vienmērīgāk un vairs neizdarīja straujas kustības. Iespējams, viņš bija sapratis, ka pirmīt kaut kā nogrēkojies, un tagad apzinīgi centas izpildīt visus norādījumus. Viņš skrēja uz priekšu, kad Ērlas tevs viņam šmaukstināja, viņš nedaudz piebremzēja, kad Ērlas tēvs sauca: — Mierīgāk! — , un viņš dusmīgi noklabināja zobus ikreiz, kad Ērlas tēvs uzbrēca: — Ka tevi jupis, ko tu alejies!
Pēc kāda laika Monika saprata, ka viņi tuvojas ezeram.
Šur un tur parādījās rati ar mežaļaudīm, un dažam labam bija pat motorizētas karietes, līdzīgi ka Meža Vecai. Kad viņi sasniedza krūmāju, kam cauri veda ceļš uz ezeru, ratu un kariešu jau bija tik daudz, ka viņiem bija jābrauc karavānā citam aiz cita.
Krumu zari pa šo laiku šķita sakuplojuši vēl vairāk, un visi saspiedās uz vidu, lai zari nesistos viņiem sejā.
Karavāna kustējās aizvien lenak un lēnāk, līdz apstajās pavisam.
— Kas noticis? — vaicāja Ralfs.
Ērlas vecāki staipīja kaklu, mēģinādami saskatīt, kas tur priekšā notiek, bet nebija redzams nekas cits kā vien gara ratu rinda.
— Šķiet, mums tagad būs kādu bridi jāpastāv, — teica Ērlas tēvs. — Krastā visiem nav vietas, un mums būs jāgaida, kamēr tie, kas atbrauca pirmie, ielaidīs ūdeni savas laivas un novietos braucamos. Tā jau parasti ir.
Pēc brīža rinda iekustējās, bet, pabraukuši pāris metru, viņi atkal apstājās.
Monika sēdēja un doma ja par ezeru. Viņa bija pārliecināta, ka Ērlas vecāki noteikti kaut ko par to varētu pastāstīt. Mežsargs ar Meža Veču tā arī neko nebija izskaidrojuši. Iespējams, ka viņi patiešām neko nezināja, bet tikpat iespējams, ka viņi vienkārši ne- gribeja viņus baidīt. Kā jau parasti…
Monika nokrekšķinājās un piesardzīgi ieteicās: — Šis ezers…
— Jā? — jautāja Ērlas mamma, pagriezdamās pret Moniku.
— Šis ezers ir citāds nekā pārējie, vai ne? — vaicāja Monika.
— Ak, protams, — piekrita Ērlas mamma. — Šis ezers ir daudz savādāks nekā citi. Un visai bīstams. Savukārt sala — Tuļu sala, kaut arī īpatnēja, tomēr visus ļoti piesaista. Tādēļ mēs bieži aizmirstam to, cik bīstams ir pats ezers un vienalga braucam uz Tuļu salu, — viņa iesmējās.
Monika neredzēja te nekā smieklīga. Atgadījums ar kaiju nemaz tik smieklīgs nelikās.
— Vai tad nekādi nelaimes gadījumi nav bijuši? — viņa jautāja.
— Ir jau, ir, — atzina Ērlas mamma. — Bet krietni sen. Nu jau kādus trīsdesmit gadus nekas tamlīdzīgs nav atgadījies.
— Un kas notika toreiz — pirms trīsdesmit gadiem? — jautāja Ralfs.
Ērlas vecāki saskatījās. Monikai tas atgadināja Mežsargu un Meža Veču, kad viņi kaut ko negribēja viņiem stāstīt.
— Ak, tā bija tīrā lielība, — beidzot negribīgi ierunājās Ērlas mamma. — Protams, arī toreiz visi zinaja, ka ezerā nedrīkst peldēties. Un tomēr viens meža virs no kaimiņu ciema to izdarīja… Tur esot bijušas kaut kādas muļķīgas derības… par to, ka viņš varētu pavadīt ūdenī desmit minūtes…
Viņa apklusa, un Monika nepacietīgi viņu paskubināja. — Jā? Un kas notika?
— Tas, ko jau varēja sagaidīt, — teica Ērlas mamma. — Tam cilvēkam esot bijis ap gadiem trīsdesmit. Viņš un tie divi viņa draugi, ar kuriem viņš noslēdzis derības, iebraukuši ezerā ar laivu, un tad tas mežavīrs ieniris. Pēc brītiņa viņš izniris un sācis peldēt apkart laivai, bet sacēlies virpulis un ierāvis viņu iekšā. Laivā palikušie ķērušies pie airiem un domājuši tikai par to, kā ātrāk nokļūt krastā. Skaidrs, ka nevienam prātā nebija mēģināt nirt viņam pakaļ.
Viņa apklusa, un ari visi pārējie klusēja.
— Toreiz veica vairākus drošības pasākumus: ezers tika norobežots ar stiepļu režģi un bija kategoriski aizliegts tam pat tuvoties. Taču pēc kāda laika viss aizmirsās, jo ļaudis bija noilgojušies pēc Tuļu salas, Atskaņu dīķa, makšķerēšanas — tāpēc aizliegumi pamazām kļuva aizvien pieļāvigaki, līdz pamazām viss atgriezās vecajās sliedēs. Tagad ezers atkal ir pilnīgi pieejams, un katrs pats ir atbildīgs par savu drošību.
Ralfs nosodoši pašūpoja galvu. Ari Monikai tas likās visai dīvaini. Ezers nogalina cilvēkus, bet ļaudis paši brauc turp svinēt svētkus! Viņa saprata, ka nekad līdz galam nespēs izprast mežaļaudis.
Pēc īsa mirkļa viņi jau bija krastmalā. Monika nosprieda, ka te izskatās tāpat kā gadatirgus dienā — visapkārt bija tāda pati burzma un juceklis. Ļaužu bija ka biezs, un visi šaudījās šurpu turpu, cenzdamies atrast kādu vietiņu ratiem vai karietei. Monika ieraudzīja vairākus vīrus ar zaļiem karodziņiem, kas skraidelēja vēl nevaļīgāk par citiem un visu laiku savā starpā sakliedzās. Ērla paskaidroja, ka viņi aizvada braucējus uz brīvajām vietām un raugās, lai nerastos sastrēgumi. Pašā krastā rindā stāvēja laivas, un braucēji viens pēc otra iestūma tās ūdeni. Ezeram pāri jau Irās vesela laivu rinda, un aizvien jaunas laivas stājās tai galā.
Viens no vīriem ar zaļajiem karodziņiem pieskrēja pie viņu ratiem un, sparīgi žestikulēdams, mēģināja kaut ko ieskaidrot Ērlas tēvam. Monika saprata tikai to, ka tuvumā vairs nav palikušas nevienas brīvas vietas un ka viņiem jādodas pa kreisi gar krastu.
Ērlas tevs pavilka Zirģeļa pavadu, un rati aizripoja virziena, kuru viņiem bija norādījis zaļā karodziņa vīrs.
Pamazam burzma kļuva mazāka, un pēc pāris minūšu braukšanas viņi apstājās. Ērlas tēvs izlēca no ratiem un ņēmās atsiet laivu. Tad viņš piesēja Zirģeli, uzmauca tam galvā tarbu ar aužam un, Ērlas mammai un bērniem piepalīdzot, iestūma laivu ūdeni.
Ērlas vecāku laivai nebija motora, un tā nu viņi lēnām Irās pāri šķietami bezgalīgajam ūdens klajumam, jo tālāk no krasta viņi nokļuva, jo klusāks kļuva ļaužu radītais ļembasts krastā, un drīz vienīgās skaņas bija airu šļaksti un svīru kliedzieni, kad tās šāvās pāri ezeram, tvarstīdamas kukaiņus.
Laivas kā ezerā izkaisītas melnas siekstas aizlīgoja uz Tuļu salas pusi, un salas apveidi kļuva aizvien skaidrāki.
Kad varēja jau izšķirt koku galotņu kontūras, Monika kaut ko sadzirdēja. Kāds dziedāja, un tīrā, dzidrā skaņa, te noklus- dama, te pieņemdamās spēkā, atplūda pāri ezeram pie viņiem.
— Kas tas ir? — brīnījās Monika. Viņai bija sajuta, ka dziesma piederas pie brīnišķīgās dienas un ka to dzied pats Mežs, iesvētot vasaras sakšanos.
— Mūsu koris, — lepni paziņoja Ērla. — Viņi stāv krastā un sveic visus, kas ierodas.
Ja koris dziedātu iekšā telpās, iespējams, tas neskanētu ne uz pusi tik labi kā tagad. Likās, ka ezeram piemīt savdabīga, skaņu pastiprinoša ietekme un ka visas skaņas virs ta kļūst tīrākas un skaidrākas. Monikai nez kāpēc likās, ka te skan kā baznīcā…
— Starp citu, — Ērla ierunājās, pašķielēdama uz Moniku un nosmīnēdama, — tajā kori dzied arī Tinu…
Monika kaut ko noņurdēja un izlikās cītīgi pētām, kā darbojas airi… Vismazak par visu viņa šobrīd vēlējās apspriest Tinu un to, vai tiešām viņš nāk spēlēties ar Benu vai ari kāda cita iemesla pēc…
Bens, kam bija uzlikta pavada, tupēja Monikai blakus uz soliņa un, saslējis ausis, vēroja ūdeni, kurā šaudījās tules. Monika viņu stingri uzmanīja — ja viņam ienāktu prātā lēkt kādai zivtelei pakaļ ūdeni. Taču pagaidām Bens tādu vēlēšanos neizrādīja. Viņš tikai sēdēja, blenza un šad tad iesmilkstēdamies sarosījās. Bet acīmredzot ūdens viņam riebās daudz vairāk, neka zivteles spēja iekārdināt.