Kad Tuļu sala pienāca vēl tuvāk, Monika pamanīja, ka tās krastu izrobo it kā tumša josla. Vēl pēc brītiņa viņa saprata, ka tās ir laivas, kas sastājušās visriņķi salai. Ērlas tēvs pagrieza laivu un brauca apkārt salai, kamēr laivu rinda beidzās. Tad arī viņi pagriezās pret krastu un driz vien, iepeldējuši meldros, apstājās.
— Atbraucām! — iesaucās Ērlas tēvs.
Šeit kora dziedāšana bija dzirdama pavisam skaidri, kaut ari Monikai likās, ka tā ir zaudējusi savu noslēpumaino, vijīgo skanējumu, kāds tai bija piemitis uz ezera.
— Velciet nost apavus un kāpiet ārā no laivas, — aicināja Ērlas tēvs, pats rādīdams priekšzīmi un noaudams lielās, melnās kurpes.
— Vai tad tas nav bīstami? — vaicāja Ralfs. Varēja redzēt, ka viņam nav ne mazākās velēšanās pamest laivu.
Bet Ērlas tēvs jau bija iebridis ūdeni un smējās.
— Nē, nē! Bīstami ir tikai peldēt, — viņš sauca.
— Kāda starpība — peldēt vai bradāt? — burkšķēja Ralfs, bet, tā kā visi pārējie jau bija no laivas āra, ari viņam nekas cits neatlika kā vilkt nost kurpes un kāpt ūdeni.
— Brrr… — viņš nodrebinajās. — Tas gan ir zvērīgi auksts!
— Ir gan, — piekrita Ērla, cenzdamās pēc iespējas ātrāk izkļūt sausumā. — Nezin kāpēc, bet šī ezera ūdens vienmēr ir aukstāks nekā citur. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik liels…
Lai vai kā, bet ledainais ūdens mudināja viņus pasteigties, un viņi ātri vien izbrida krastā un sāka rušināt kājas siltajās krasta smiltīs, lai sasildītos.
Ērlas tēvs tik tikko bija piesējis laivu, kad atskanēja skaļa motora rūkoņa un kaut kas iebumsījās laivas sānos.
— Velns un elle! — iebrēcās Ērlas tēvs, aiz niknuma kļuvis gluži sarkans.
Motorlaiva ar četriem mežapuišiem pašāvās sāņus un piestāja blakus Lrlas vecāku laivai. Ērlas tēvs, pilnīgi aizmirsis par auksto ūdeni, šļakatas celdams, metās pie savas apskādētās laivas, bet visi četri puiši, bravūrīgi sabļaustidamies, izklupa no motorlaivas.
— Ko jūs, ellē ratā, iedomājaties!? — brēca Ērlas tēvs, aplūkodams nelielo iedobi, kas tagad rēgojas viņa laivas kreisajā sanā. — Vai esat sajēgu zaudējuši? Kur ir jūsu tiesības vadīt motorlaivu?
Puiši norēcās.
— Mieru, mieru, — viens no viņiem, ar iešķībām brūnām acīm, sminedams teica. — Un kādas jums tiesības prasīt mūsu tiesības? Cik es zinu, vienīgais, kas to drīkst darīt, ir kārtības sargs… Savu- kart kārtības sargs — tā nu tas ir iegadījies — ir mans tevs… Un jūs noteikti tas neesat… — viņš atkal ierēcās, un pārējie viņam pievienojās. Tad viņi piesēja laivu un pazuda mežā.
Ērlas tēvs noraudzijas viņiem pakaļ, bezspēcīga niknumā žņaudzīdams virvi, kurā bija piesieta viņa laiva.
— šitie sīkie iznireļi… — viņš purpināja. — Izlaistie mūlāpi…
— Nomierinies, — teica Ērlas mamma. — Viņi jau ir prom, un tu šā vai tā viņiem neko nepadarīsi. Vārētu ziņot kārtības sargiem, bet ja viens no viņiem ir ta tēvs…
— Njā… — norūca Ērlas tēvs un sāka brist krasta. — Labi, aizmirstam viņus, šodien taču ir svētki.
Monika jutās gaužām nelāgi. Tas nu nepavisam nepiederējās pie svētku noskaņas. "Diemžēl," viņa nodomāja, "ne tikai uz Zemes mēdz būt nejauki cilvēki. Bet tur vismaz nav kringu un aluķēmu…"
Tomēr Ērlas tēvs šķita ātri atguvis dzīvesprieku un nu mudināja visus ātrāk doties iekšā mežā.
Biezoknis bija tikpat krēslains kā pagājušajā reizē, un Monika brīnījās, kā viņi atrod ceļu. Kad viņa to pajautāja Ērlai, ta iesmejas.
— Jāiet tikai taisni uz priekšu, — viņa sacīja. — Tikai taisni. Atskaņu dīķis ir pašā vidū, vai ne? Turklāt šeit nav Vadātāja, un nekur nepareizi mes aiziet nevaram.
— Kāpēc šeit nav Vadātāja? — brīnījās Arvils.
Erla paraustīja plecus. — Kas viņu zina! Varbūt viņš netiek pāri ezeram… Kaut gan, ja viņš var augām dienām dzīvoties pa akačiem, nesaprotu, kā ezers varētu būt viņam šķērslis.
— Varbūt tāpēc, ka šis nav parasts ezers, — ieminējās Ērlas tēvs, kas bija uzmanīgi klausījies viņu sarunā.
— Varbūt, — attrauca Ērla.
Rijējsēnes šmakstināja mutes uz lieliem, blāvi spīdošiem, puķainiem tauriņiem, kas kā spoki slīdēja cauri biezoknim. Tomēr tauriņi izrādījās pārāk liels medījums, un, pat ja kādai sēnei izdevās satvert tauriņu aiz pūkainā spārna galiņa, tas bez pūlēm izrāvās un aizplivinājās tālāk.
Monika sarāvās, kad viņai pretī piepeši iemirdzējās divas rubīnsarkanas acis. Tur kāds milzīgais sikspārnis karājās zarā ar galvu uz leju un aizdomīgi aplūkoja nācējus. Bet Ērlas tēvs tikai satvēra viņu aiz garajām ausīm un pavilka sāņus, lai pārējie varētu tikt garam. Tad viņš palaida sikspārni vajā, un tas šūpojas zarā kā pulksteņa pendelis, savā nodabā aizvainoti pīkstēdams.
Monikai likās, ka viņi iet ilgāk nekā toreiz, kad bija bijuši šeit ar Meža Veču un Mežsargu. Iespējams, tas bija tāpēc, ka šoreiz viņi nāca no citas puses. Acīmredzot Atskaņu dīķis tomēr nebija pašā salas vidū, kā bija teikusi Ērla.
Monika bija ta aizsapņojusies, ka uzskrēja virsū kādam sakņupušam stāvam.
— Au! — viņa sabijusies iesaucās.
Sakņupušais stāvs acumirklī pielēca kājās, un Monika pazina vienu no četriem pirmītējiem puišiem. Šis izskatījās vecāks nekā pārējie trīs, Monika sprieda, ka viņam varētu būt vismaz gadi trīsdesmit. Viņš kaut ko žigli paslēpa azotē un iesmējies aizlikās prom pa taku, drīz vien nozuzdams biezoknī.
Ērlas tevs sarauktu pieri nolūkojās viņam pakaļ.
— Nez ko viņš te darīja? — viņš brīnījās.
Monika pie sevis sprieda, ka, lai kas tas būtu bijis, tas noteikti bija kaut kas nelāgs. Citādi viņš nebūtu tā slapstijies.
Ērlas tēvs nopētīja vietu, kur bija tupējis puisis, bet neko aizdomīgu nepamanīja. Likās, ka te ir tikai nedaudz izmīņāta zeme, tas arī viss.
— Hmm, — domīgi noteica Erlas tēvs, un viņi devās tālāk.
Beidzot priekšā pavīdēja gaisma, un šurp atplūda troksnis no
ļaužu bariem, kas pulcējās centrālajā laukuma (ka to bija nosaukusi Ērlas māte). Iznākuši no biezokņa, viņi apstājās, un Ērlas māte lūdza viņus turēties kopā.
— Citādi mēs te pāris sekundēs viens otru pazaudēsim, — viņa nervozi sacīja.
Patiešām, ļaužu šeit likās vēl vairāk nekā gadatirgu. Iespējams, tā šķita tāpēc, ka centrālais laukums tomēr bija salīdzinoši neliels. Visi drūzmējās, stumdījās, grūstījās, spraucās cits citam garām un sasaucās. Monikai tas atgādināja melno ēnu nelāgās skaņas, un viņa bezmaz vai ilgojās līst atpakaļ biezokni.
Tad ierībējās bungas, un troksnis pamazām norima, bet ļaudis sāka daudzmaz organizēti plūst uz tribīnes veidā sastiprinātājiem soliem, kas, kā Monika tagad redzēja, bija izvietoti visapkārt laukumam.
— Kā vēršu cīņu arēnā, — bijīgi nočukstēja Ralfs, bet Ruta viņam iešņāca ausī, ka viņš esot pārlasījies.
Ērlas vecāki dzina bērnus pa priekšu kā jēru bariņu un ari devās uz tuvāko solu pusi. Bungas joprojām klusināti rībēja, un, kad viņi bija pakāpusies augstāk, Monika ieraudzīja Atskaņu dīķi. Atbildot uz bungu radītajām skaņām, tas tādā pašā ritmā virmoja sudrabains kā zivs zvīņas. Kad visi ļaudis bija sanākuši un ieņemuši vietas tribīnes, laukumā iznāca koris.
Iestājās klusums. Arī bungas bija apklusušas.
Monika ziņkārīgi aplūkoja kori.