Tas sastāvēja no kādiem trīsdesmit jauniem mežaļaudīm — gan zēniem, gan meitenēm. Pašā malā Monika pamanīja Tinu, un brīdī, kad viņa uz puisi skatijās, arī viņš palūkojās šurp un pasmaidīja. Monika aši novērsa skatienu, bet Ruta ar Ērlu jau bija sākušas nepārprotami ķiķināt.
— Kuš, — Ērlas māte apsauca meitenes, un ķiķināšana aprāvās.
Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums, kura laikā Atskaņu dīķis atguva savu caurspīdīgo, viegli zaļgano toni.
Tad priekšā iznāca diriģents, taču atšķirība no tiem koncertiem, kurus bija apmeklējusi Monika, šeit nekādi aplausi neatskanēja. Joprojām valdīja tas mēmais klusums, kas lika gaisam sīkt pašam no sevis.
Diriģents pacēla zizli, un gandrīz taja paša mirklī atskanēja pirmās skaņas.
Monika klausījās kora dziedāšanā, un viņai vēl vairāk nekā pirmīt uzmācās sajūta, ka atrodas baznīcā. Varbūt tas bija skaņu dzidrums, kāds parasti mežā nebija vērojams, jo to noslāpēja koki, bet varbūt tā bija ta neparastā pacilātība, kas plūda no ļaudīm visapkārt… Lai kas tas būtu bijis, Monikai likās, ka teju teju atskanēs ērģeles, un viņa jau sagatavojas klausīties, kad Ērlas māte tikko manāmi piebikstīja viņai un norādīja uz Atskaņu dīķi.
Monika palūkojās turp.
Tas bija sācis savu krāsu koncertu. Pilnībā pieskaņojies dziedāšanas ritmam, tas mainījās vēl straujak un smalkāk par kaleidoskopu. Monika nekad nebija domājusi, ka pasaulē ir iespējams tik daudz dažādu krāsu…
Viņa nebija ari zinājusi, ka katrai skaņai ir sava krāsa. Tagad viņa to uzzinaja. Paši augstākie, dzidrākie toņi Atskaņu dīķī mirgoja tikko tveramos gaistošos toņos, vieglos kā pašas skaņas, kuras tos radījušas. Zemākie toņi atspoguļojās ūdens virsmā sulīgi un biezi kā augsne pēc uzirdināšanas, kā sūnas pec lietus, kā tikko pāršķēlies kastanis…
Monikai iešāvās prātā, ka nav pareizi saukt dīķi par Atskaņu dīķi. Viņai likās, ka pareizāks nosaukums būtu bijis Skaņu spogulis, jo dīķis skaņas uztvēra, tāpat kā spogulis uztver gaismas starus, un pārvērta tās attēlā, ko spēja ieraudzīt cilvēka acs.
Patlaban dīķim, kas bija virmojis debeszils, pārskrēja sārtas trīsas, un Monikai šķita, ka viņa tikko redzējusi saullēktu. Tad kora meiteņu balsis apklusa, un dīķis uz to atbildēja, satumsdams ka nakts debesis.
Tad koris straujā tempā uzsāka kādu ļoti sarežģītu motīvu, un ļaudis pavērtām mutēm sekoja līdzi krāsu parādei. Ari Monika neatraudamās vēroja dīķi, un piepeši notika kas savāds. Likās, ka uz vienu mirkli ūdens izgaist. Tas nebija kļuvis vienkārši caurspīdīgs, kāds bija ta parastais stāvoklis. Nē, Monika varēja apzvērēt, ka ūdens bija izgaisis. Šī savādā parādība gan bija ilgusi tikai kādu sekundes trešdaļu, bet tas bija pietiekami, lai Monika to pamanītu.
Tomēr nelikās, ka vēl kāds būtu ievērojis to, ko viņa. Monika slepus paraudzījās apkārt, bet ļaudis turpināja aizrautīgi vērot skaņu un krāsu koncertu. Neviena seja nepauda pārsteigumu par to, ka tikko butu atgadījies kas neparasts.
Monika atkal pievērsās dīķim, nolēmusi turpmāk par to ieminēties Ērlas vecākiem. "Ļoti iespējams, ka tā galu galā ir gluži parasta lieta," viņa sprieda. "Vai ka man patiešām ir tikai izlicies."
Dīķis ņirbēja gaiši violets, un Monika domīgi to vēroja.
Un tad notika vēl kas. Apkārtējie cilvēki piepeši izplūda un saka ņirbēt tāpat kā krāsas dīķī… Kora dziedāšana kļuva arvien tālāka un klusākā, un ari pats koris izplūda ka udenskrāsas pleķis uz mitra papīra, līdz izgaisa pavisam.
Nemainīgs palika tikai dīķis.
Tas joprojām ņirbēja tajā violetajā tonī, kādu Monika to tikko bija redzējusi, bet tagad tas bija sācis viļņoties. "Liecies miera," Monika pati sev sacīja, "dīķis nevar viļņoties. Tā taču nav jūra, tas nav pat ezers. Un, galu galā, šodien taču vispār nav vēja…"
Bet dīķim bija vienalga, ko par viņu domā Monika, un tas turpināja viļņoties.
Un tad nāca skaņa. Skaņa, kas Monikai ļoti atgādināja kaut ko nesen dzirdētu.
Un ūdens pārstaja viļņoties. Patiesībā tas vispār pārstāja būt ūdens. Tas gluži vienkārši izgaisa, un šoreiz tas nenotika tikai uz trešdaļu sekundes. Ūdens izgaisa un no jauna vairs neparādījās, un piepeši dīķis vairs nebija dīķis, bet garš koridors, kas ved iekšā pazeme.
Monika juta, ka kāds viņu sauc. Kāds no pazemes. Viņa piecēlās kājās un devās uz bijušā diķa pusi, un saucoša balss kļuva vēl skaļāka. Monika gāja, bet tad saprata, ka var arī stāvēt uz vietas… Viņa tik un tā nokļūs tur, kur viņai lemts nokļūt, saucējs no pazemes par to parūpēsies…
Monika stāvēja, līdz sajuta, ka paceļas gaisā un lido pretī pazemes ejai. Viņai nebija baiļu, lidot bija viegli un patīkami.
"Ha," Monika domāja, "man jau sen likās, ka es varētu lidot… ja vien to vēlētos…"
Viņas domas kaut kur pagaisa, un tad jau viņa vairs nedomāja, tikai lidoja, brīžiem viegli ka spalviņa, brīžiem žigli kā svīre, brīžiem cienīgi kā ērglis… viņa vienkārši lidoja…
Viņa zināja, ka lido pareizajā virzienā… tieši tur viņa atradis atrisinājumu visam… Ja tikai viņa varētu atcerēties, kam īsti jārod atrisinājums…
Bet viņa zināja, ka par to nevajag lauzīt galvu, jo atrisinājums viņu gaidīs, kad viņa būs atlidojusi…
— Debestiņ! — iesaucās Arvils, pēdējā mirklī uztverdams Moniku, kad viņa krita no sola. — Kā tu varēji aizmigt?!
Monika apjukusi pavērās apkārt. Koncerts bija beidzies, koris patlaban izklīda, bet dīķis, atbildot uz ļaužu murdoņu, haotiski svaidījas ar krāsām.
— Tu gulēji? — neticīgi iesaucās Ralfs. — Kā tu varēji aizmigt tādā troksni?! Tadā skaļumā taču neviens nevar aizmigt, ja nu vienīgi kads, kuram lācis ausis nobradajis…
Kad Monika nekādi neatsaucas pat uz pēdējo frāzi, Ralfs saprata, ka kaut kas nav kartībā. Viņš pačukstēja Ērlai, ka viņiem uz bridi jātiek prom no vecākiem. Ērla atčukstēja pretī, ka tas būs grūti izdarāms, bet Ralfs iešņaca viņai ausi, lai viņa tomēr pacen- šoties.
— Mammu, — ieteicās Ērla, paraustījusi māti aiz piedurknes. — Mēs gribam uz mirkli ieiet biezoknī…
— Kādēļ? — aizdomigi jautāja Ērlas māte.
— Ēēē… Gribu parādit viņiem dažas no tam rijējsēnēm, — Ērla meloja.
— Bet viņi taču tās jau redzēja, — iebilda māte.
— Nu, jā… Bet ne tuvumā. Es gribu parādīt, kā tieši tās nomedī kukaiņus.
— Nu labi, ejiet, — beidzot visai negribīgi atjava Ērlas māte.
— Mēs ar tēvu gaidīsim jūs tepat. Bet, ja jūs pēc desmit minūtēm nebūsiet atpakaļ, — viņa draudēja, — nākamgad nebūs vairs nekādu vasaras sākšanās svētku!
— Labs ir, — attrauca Ērla, beigās īsti vairs neklausīdamās.
— Nu, ejam!
Visi pieci metās klumburēt lejā pa tribīnēm, ik pa brīdim aizķerdamies un uzkrizdami virsū kādam no sēdošajiem mežaļaudīm. leklupuši biezokni, viņi pagājās pāris soļus iekšā, līdz bija droši, ka neviens viņus nedzirdes, un apsēdās sūnās.
— Nu, kas par trauksmi? — Ērla vaicāja Ralfam. — Ko mēs šeit darām?
— Lai Monika pastāsta, — Ralfs pamāja uz Monikas pusi.
Tagad visi nogaidoši lūkojās uz Moniku, bet viņa likās pavisam samulsusi.
— Nekā tāda jau nebija… — viņa taisnojās. — Es tikai drusku aizsnaudos…
— Nē, nu gan! — iesaucās Ērla un iebelza pa sūnām, uzsprā- dzinādama kadu pūpēdi. Balts dūmu mākonis pacēlās gaisā un salīda visiem nāsīs tā, ka bija jāšķauda.
— Ralf, vai tu esi jucis? — Ruta vaicāja.