— It nemaz! — viņš atcirta. — Man gan likās, ka tā nebija vienkārša aizsnaušanās.
Monika saprata, ka no viņas gaida paskaidrojumu. Viņai uznāca dusmas uz Ralfu, ka viņš viņus šeit atvilcis… Viņa taču bija tikai iesnaudusies! Bet vai tiešām tā bija tikai snauda…? Monikai uzmācās šaubas, līdzko viņa sāka vairāk iedziļināties tikko redzētājā sapni. Savā ziņā tas nemaz nebija licies kā sapnis… Bet, no otras puses, sapņi taču diezgan bieži šķiet ļoti reāli. Taču ne… Tas nebija tas…
Tas, kas Monikai tagad likās dīvaini, bija izjuta, ka kaut kas līdzīgs jau ir piedzīvots. Bet viņa bija pārliecināta, ka tādu sapni redzēja pirmo reizi.
Nē, tas atkal nebija tas… Tas nebija sapņa sižets, kas atkārtojās. Tā bija izjūta.
Viņa nespēja to paskaidrot, bet izjūta bija bijusi tieši tāda pati, kā redzot sapni ar Šalkojošo jūru un melnajām statujām. Tā bija izjuta, kas nebija aprakstāma, bet bija atpazīstama. Un Monika to pazina.
Viņa mēģināja kaut cik sakarīgi pastāstīt pārējiem, ko nupat bija izdomājusi, bet, kad viņa beidza, visi izskatījās ļoti apjukuši.
— Nu un tad? — paraustījusi plecus, teica Ruta. — Ko tu ar to visu gribēji teikt?
Monika ari paraustīja plecus. — Ak, es nezinu… Man liekas, ka tas kaut ko nozīmē, bet lai aluķēms mani parauj, ja es zinu, ko…
Visi sēdēja un domāja. Vai pareizāk — mēģināja izdomāt, ko te lai domā…
— Paklau, — pēc brīža Ralfs ierunājās, raudzīdamies uz Moniku, — kā tu juties tad, kad lidoji?
Monika apjukusi paskatījās uz viņu. — Kā tu to domā — kā es jutos? Jutos tā, kā jūtas cilvēks, kurš lido.
Ruta ar Arvilu saskatījās un izbolīja acis.
— Nē, nē, — nepacietīgi sauca Ralfs. — Vai tu juties labi vai slikti? Es domāju: vai tev likās, ka tūlīt notiks kaut kas labs vai kaut kas nelāgs?
Monika pamāja ar galvu. Vismaz Šoreiz nebija nekas jādomā.
— Es jutos ļoti labi. Man likās, ka man jau sen būtu vajadzējis tā lidot… — Šoreiz acis izbolīja arī Ralfs un Ērla. — …un, ka tad, kad nokļūšu galā, es atradīšu atrisinājumu…- te viņa aprāvās.
— Kam? — jautāja Ruta un Ērla.
— Kā — kam? — izmisis iesaucās Ralfs. — Skaidrs taču, kam! Ko tad mēs visu laiku cenšamies uzzināt — to, kur ir dimantu Ciltstēvs un kā pie viņa tikt, vai ne? Nu tad to mēs ari uzzināsim!
— Kā? — nesaprata Arvils. — Kā mēs to uzzināsim? Pa sapņiem lidinoties?
Ralfs nopūtās. — Ko tu nesaproti? — viņš prasīja Arvilam.
— Viss taču ir skaidrāks par skaidru — ko tu vēl nevari saprast?
— Neko, — Arvils atzinās.
— Es ari nesaprotu, kas tev var būt skaidrāks par skaidru, — vīpsnādama teica Ruta. — Monika redz sapni — nu, kaut ko līdzīgu sapnim —, un tev šķiet, ka tas būs atrisinājums visām šīm nebūšanām ar aluķēmiem un dimantiem? Tu gan esi šausmīgi naivs.
— It nemaz, — Ralfs atcirta. — Labi, ja jūs man neticat, mums atliek tikai pamēģināt, tad jau redzēs, vai man bija taisnība vai nebija. — Viņš pievērsās Monikai. — Tu teici, ka tad, kad redzēji pazūdam ūdeni, tu dzirdēji kaut ko pazīstamu. Kas tas bija?
Monika sarauca pieri un iegrima domās. Kas tas bija? Kas to varēja zināt…
Viņa mēģināja atsaukt atmiņā bridi, kad bija redzējusi izgais- tam ūdeni dīķīti… Un tajā pašā mirkli sadzirdēja kora dziedāšanu…
— Zinu! — viņa iesaucās. — Tā bija tā dziesma!
— Kada dziesma? — vienlaikus jautāja Ralfs un Ruta.
— Nu, tā, kuru tobrīd dziedāja koris, — paskaidroja Monika.
— Tobrīd, kad es ari īstenībā redzēju ūdeni pazūdam. Tam noteikti ir kaut kāda nozīme! Ja tam visam vispār ir kāda jēga… — viņa piebilda.
— Jēgai jābūt, — pārliecināti noteica Ralfs.
— Desmit minūtes pagājušas, — paskatījusies pulkstenī, paziņoja Ērla.
— Kādas desmit minūtes? — Visi apmulsa.
— Tās, cik ilgi mums atļāva būt prom, — atgādināja Ērla.
— Ziniet, mums tiešām vajadzētu iet atpakaļ, citādi nakamgad mani vairs nekur nelaidis.
— Nu tad ejam, — teica Monika un piecēlās kājās. Ari visi pārējie piecēlās, un viņi devās ārā no biezokņa, lai pievienotos pārejiem.
Centrālajā laukumā lielākā daļa ļaužu jau bija atstajuši tribīnes, izņemot Ērlas vecākus, kas vēl aizvien sēdēja savās vietās un nervozi lūkojās uz biezokņa pusi. Bērni uzkāpa pie viņiem un palūkojās lejup.
Mežaļaudis bija satupuši nelielos bariņos un tagad ieturēja maltīti no līdzpaņemtajiem piknika groziem. No augšas skatoties, viņi atgādināja savādu perējošu putnu koloniju.
Ļaudis bija satupuši tik cieši, ka likās: tur vairs nav vietas pat sunim, kur nu vēl septiņiem cilvēkiem un sunim. Tādēļ viņi palika turpat tribīnēs, un Ērlas māte apklāja ar baltu drāniņu priekšējo solu, kas nu partapa par galdu.
Pēc ēšanas Ērlas tēvs paziņoja, ka bUtu īstais laiks doties atpakaļ.
— Tik ātri? — brīnījās Arvils. — Es biju domājis, ka ir īstais laiks, lai svētki turpinātos.
— Svētki turpināsies mājās, — teica Ērlas tēvs. — Tad ļaudis kurinās ugunskurus, dziedās vecās, labās vasaras sākšanās dziesmas un tamlīdzīgi. Bet šeit, Tuļu salā, viss ir cauri. Un būtu labi, ja mēs varētu doties atpakaļ vieni no pirmajiem, tad nebūtu tik liela drūzmēšanās.
— Jācer, ka tie jaunie cilvēki ar motorlaivu uzkavēsies ilgāk, — drūmi noteica Ērlas māte. — Es nevēlētos viņus vēlreiz sastapt.
— Nē, — piekrita Ērlas tēvs. — Es arī ne. Jo ja viņi sastrādās vēl kaut ko, es par sevi vairs neatbildu.
Viņi devās lejup pa tribīnēm un, nokļuvuši lejā, lēnām lavie- rēja starp sūnās tupošo mežaļaužu pulciņiem, cenzdamies neiekāpt kādā maizīšu šķīvi. Bens gāja Monikai pie saites, visu laiku kārīgi ošņādams gaisu un ik pa brīdim pasnaikstīdams galvu uz kādas sevišķi gardi smaržojošas gaļas šķēles pusi… Bet tādos mirkļos Monika dusmīgi uzšņaca un pievilka viņu ciešāk sev klāt, tā ka Bens vilies saprata — visi šie labumi nav sunim domāti…
Visi, kam viņi gāja garām, ziņkārīgi blenza ka uz suni, tā ari uz bērniem — it īpaši Arvilu un Rutu. Viņi ar saviem gaišajiem matiem bija īsts brinums, kāds Mežā bieži nebija ieraugāms…
— Ei, Monika! — kāds uzsauca. — Ben!
Bens iesmilkstējās un tik spēcīgi parāva saiti, ka Monika tik tikko spēja viņu noturēt. Tad viņa ieraudzīja Tinu, kurš, tāpat kā viņi, laviereja starp tupošajiem mežaļaudīm.
— Pagaidiet! — Tinu sauca un metās teciņus, pa ceļam apgāzdams kādu termosu. — Atvainojiet, atvainojiet… — viņš mur- muleja pa labi, pa kreisi, jo tikko bija paklupis pār kādu piknika grozu.
— Fū, — viņš teica, kad beidzot bija izlauzies līdz Monikai un Benam, pa ceļam nodarīdams neglābjamu skādi kādiem pārdesmit svinētāju mielastiem. Viņam nopakaļ skanēja saniknoto mežaļautiņu saucieni.
— Nu, sveiki, — viņš sacīja, sabužinādams Benu aiz ausīm. Suns apsveicinoties priecīgi paluncinaja asti. — Kā jums patika koncerts? — Tinu vaicāja.
— Ļoti, — sacīja Ērlas māte. — Manuprāt, jūs dziedājāt vēl labak nekā pagājušogad.
— Ak, nē, nē, — sašutis iebilda Tinu. — Mes ari pagājušogad dziedājām ļoti labi. Šogad vienkārši bija cita kompozīcija.
Monika secina ja, ka pašapziņas trūkums viņam nepiemīt… Bet Tinu jau turpināja. — Jūs zināt, kompozīcijas nekad neatkārtojas. Un līdz ar to arī Atskaņu dīķis rāda katru gadu citu izrādi, — viņš lepni stastija.