Visi apliecināja, ka koncerts bijis "patiešām varens".
— Jā, tā tas tiešām bija, — Tinu piekrita. — Nu, labi, iešu atpakaļ pie savējiem.
Viņš visiem pamāja un devās atpakaļ, atkal izraisīdams sašutuma pilnu murdoņu ļaudīs, kuriem gāja garām. Monikai, skatoties viņam pakaļ, gan likās, ka viņš daudz biežāk iet "cauri" nekā "garām" …
Tad sākās kārtējais gājiens cauri biezoknim, kura laikā atkal tika iztraucēts viens no milzu sikspārņiem. Tas uz negaidītajiem miera traucētājiem reaģeja ar dusmīgiem pīkstieniem un, kad gājēji pienāca vel tuvāk, pacēlas gaisā un, plēvainajiem spārniem plakšķot, aizlidoja.
Krastmala iznākuši, visi sāka lūkoties pec laivas. Un tur jau tā stāvēja — turpat, kur Ērlas tēvs bija to piesējis. Ari citas laivas stāvēja savās vietās — ļaudis vēl arvien bija centrālajā laukuma, toties motorlaiva bija pazudusi.
— Savādi, — sacīja Ērlas tēvs. — Es biju domājis, ka tie jaunekļi noteikti gribēs palikt līdz pat beidzamajam mirklim… — Viņš bridi stāvēja, sarauktu pieri blenžot uz vietu, kur bija stāvējusi motorlaiva.
Viņš aicināja visus sasēsties laivā, atraisija auklu, ar kuru tā bija piesieta, un tad, ielēcis pats, atgrūdās no krasta.
— Man ir ierosinājums, — viņš sacīja, kad bija aizīries kādu gabaliņu no krasta. — Aizbrauksim, es jums parādišu vietu, kur nārsto tules.
— Vai tas ir tālu? — jautāja Arvils.
— Nepavisam. Ar ātrumu, kādā braucam mēs, tas mums prasīs apmēram desmit minūtes.
— Nu, tad braucam, — visžēlīgi atļāva Arvils. — Un kas tur ir tik interesants?
— Ak, nu jūs vienkārši varesiet labāk apskatīt zivis, — sacīja Ērlas tēvs. — Tur tās pienāk pie paša krasta un nemaz nebēg, kad cilvēks iebrien pie viņām ūdeni. Tāpēc to vietu stingri uzmana Mežsargs uz maiņām ar mūsu ciema kārtības sargiem, jo to ir iecienījuši maluzvejnieki. Nav jāpieliek ne mazākās pūles, lai saķertu zivis taja vietā. Vienkārši jāiebrien ūdenī un jāvāc tās kopa — un ir tādi nelāgi cilvēki, kas to izmanto.
Airiem klusi šļakstot, viņi lēnām virzījās apkart salai. Laivu rinda krastmala pamazām kļuva retaka, līdz beidzās pavisam. Tagad viņi irās gar pavisam — mežonīgu — salas krastu — nekas neliecināja, ka kaut kur uz salas būtu kādi ļaudis.
— Vai tālu vēl? — nepacietīgi tincināja Arvils.
— Nē, nē. Vai redzi to zemesragu, kas iestiepjas talu ezerā? Mēs apstāsimies tepat, šaipus tā, — teica Ērlas tēvs. — Irties zemesragam apkart būtu pārāk ilgi. Pāriesim tam pāri kājām — tas ir pavisam šaurs, labi ja kādi pārdesmit metri.
— Tiešām? — brlnijās Ralfs. — Man izskatās, ka tas ir necaurejams.
— Tā tikai liekas, jo tas ir biezi aizaudzis. Bet, kas zina ceļu, var iziet tam cauri minūtes laikā.
Pēc neilga laiciņa viņi sasniedza zemesragu, un Ērlas tēvs iestūrēja laivu niedrēs.
— Tuļu nārsta laikā uz šo vietu vispār aizliegts braukt, — paskaidroja Ērlas tēvs. — Man ir īpaša atļauja, jo es dažreiz palīdzu kārtības sargiem ka brīvprātīgais. Manuprāt, ar viņiem un Mežsargu ir par maz, lai nosargātu zivis, jo maluzvejnieku ir daudz vairāk.
Viņi devās iekšā mežā, Ērlas vecākiem ejot pa priekšu un rādot ceļu. Patiešām, kaut arī no ārpuses tas nebija pamanāms, likās, ka šeit biezoknim cauri ved taciņa. īstas taciņas, protams, nebija, bet Ērlas vecāki gāja raitā solī, ikreiz atrazdami kadu eju cauri krūmu mudžeklim vai kopā savijušamies koku stumbriem.
— Kāpēc tules nārsto tieši šeit? — vaicāja Monika.
— Grūti pateikt, — sacīja Ērlas tēvs. — Varbūt tāpēc, ka šis ir ļoti kluss un mierīgs līcītis. Pat ja visapkārt plosās vētra, šajā vietā viļņu tikpat ka nav, jo arī no otras puses līci ieskauj zemesrags. Tālāk ezera tie puslokā tuvojas viens otram un gandrīz savienojas, tā ka paliek pavisam šaura sprauga, kas savieno līci ar pārējo ezeru.
Runādami viņi bija iznākuši no biezokņa, un nu viņu priekšā saulē mirgoja līcītis, par kuru bija runājis Ērlas tevs.
Monikai likās, ka viņa redz mazmazītiņu ezeru, jo tam patiešām visapkārt pletās mežs, un tikai tālāk, — ezeriņa — viņā galā, varēja redzēt pārrāvumu ciešajā stumbru un lapotņu sienā. Tur līcītis savienojās ar ezeru.
— Kas tad te? — piepeši izsaucās Ērlas tēvs.
Visi uz viņu paskatījās, bet viņš likās cītīgi aplūkojam kaut ko līcīša otrā pusē. Monika art pavērās turp, kur skatījās Ērlas tēvs, bet sākumā neko dīvainu nemanīja. Tikai pēc brītiņa viņa pamanīja kaut ko tumšu, kas neiederējās kopējā ainavā un bija paslēpts starp garajiem krasta meldriem.
— Lai aluķēms mani parauj, — iesaucās Ērlas tēvs, — ja tā nav tā pati motorlaiva!
— Ko lai mes darām? — uztraucās arī Ērlas māte. — Mums vajadzētu ziņot kārtības sargiem. Viņi noteikti atbraukuši šurp, lai ķertu tules.
— Bez šaubām, — piekrita Ērlas tēvs. — Ak, kamdēļ man šodien nav līdzi ne sarga apliecības, ne šautenes! Vajadzētu viņus kārtīgi iebaidīt!
— Tāpēc ka šodien nav tava maiņa, — teica Ērlas mate, atbildēdama uz vīra pirmo žēlabu saucienu. Viņa domīgi vērās līcītī. — Tomēr es viņus neredzu. Ja viņi butu ieradušies ķert tules, tad taču viņiem būtu jābūt tepat pie krasta…
Monika pavērās ūdenī. Patiešām, tas mudžēja no zivīm. Tules, lielas un nesteidzīgas, laiski zvalstījās pa ūdeni, it kā izbaudītu peldi milzīgā vannā. Bet neviena mežaļautiņa līcīti patiesi nebija.
Te piepeši pa kreisi mežā atskanēja svilpe, un tajā pašā mirklī no meža kāds izbrāzās. Un pec brīža no meldriem izpeldēja četras zaļas smailītes — katrā sēdēja pa vienam no jau pazīstamajiem mežapuišiem. Viņi strauji virzījās aizvien tālāk līcītī, bet Ērlas vecāki un ari visi pieci bērni bija tik apstulbuši, ka tikai vērās viņiem nopakaļ. Vienīgi Bens sirdīgi rūca. Acīmredzot viņš nojauta, ka šī nav parasta ļaužu izprieca un ka šeit kaut kas nav tā, ka vajag.
— Ak, nē, — pavisam klusā balsi teica Ērlas tēvs. — Tas nevar būt…
Bērni apmulsuši saskatījās. Neviens no viņiem nesaprata, ko isti Ērlas tevs ir gribējis pateikt. Ari Ērlas māte izskatījās tikpat satriekta un izbijusies kā tēvs. Gluži bāla viņa noraudzījās pakaļ smailīšu airētājiem, kas nupat jau pietuvojās līcīša vidum.
— Viņi zināja, — runāja Ērlas tēvs. — Viņi zināja, ka šodien ir svētki un te nebūs neviena apsarga. Acīmredzot tas, kura tēvs ir kārtības sargs, ir to paziņojis saviem drauģeļiem. Un tagad viņi dara šo… Ak debestiņ…
— Cerams, ka nenotiks nekas ļauns, — murmināja Ērlas māte, nervozi žņaudzīdama rokas. — Vajadzētu viņiem uzsaukt, lai griežas atpakaļ…
— Mēs nedrīkstam viņus izbiedēt, — teica Ērlas tēvs. — Ja mēs piepeši uzkliegsim, viņi var sabīties un iegāzties ezerā. Tu taču zini, cik smailītes ir nestabilas.
— Ak vai, ak vai, — lauzīdama rokas vaimanāja Ērlas māte.
Monika lūkojās uz četriem airētājiem ezera. Viņai likās, ka tās
ir kaut kāda veida sacensības. Vismaz, spriežot pēc ta, ka viss bija sācies pēc svilpes signāla un tā, ar kādu ātrumu viņi visi airēja, šādi varēja domāt…
Un tad kaut kas notika. Atkal atskanēja svilpe, smailītes šķita samazinām ātrumu, līdz patiešām gandrīz apstājās.
— Vai manu dieniņ, viņi tūlīt zaudēs līdzsvaru, — vaidēja Ērlas māte. Ērlas tevs likās pārāk šausmināts, lai atbildētu.
Tad katrs airētājs šķita kaut ko ieberam ūdenī. Un pēc mirkļa viņi pārliecās katrs pār savas smailītes malu, grāba ar roku ūdenī un, kaut ko izvilkuši, meta to ķeselē. Smailītes zvīļojās, tik tikko noturēdamas līdzsvaru… Tomēr, kaut kadā neaptveramā veidā manipulēdami ar airi, puiši pamanījās noturēties uz ūdens.