— Ko viņi dara? — beidzot pavaicāja Monika.
— Tās ir sacensības, — paskaidroja Ērlas tevs, nenovērsdams no puišiem skatienu. — Viņi iebrauc ezerā ar smailītēm, un tad met ūdeni tārpus. Tules saskrien uz tārpiem, un viņi velk tās laukā. Uzvar tas, kurš noteiktā laika sprīdi pamanas izvilkt visvairāk zivju. Protams, ļoti aktuāls ir noteikums — viņiem jānoturas virs ūdens…
— Kas notiek, ja viņi iekrīt ūdenī? — klusām vaicāja Monika, kaut labi zināja, kas tad notiek.
lirlas tēvs drūmi uz viņu paskatījās. — Tad ar viņiem ir cauri. Tādas sacensības uz šī ezera ir kategoriski aizliegtas. Saprotamu iemeslu dēļ. Bet šādiem puišiem jau aizliegumi neko nenozīmē.
— Līdz šim, kā par brīnumu, visas neatļautās sacensības ir beigušās laimīgi — neviena smailīte nav apgazusies, — piebilda Ērlas māte.
— Kāpēc viņi izmanto smailītes? — brīnījās Ralfs. — Kāpēc viņi nevar braukt ar parastām laivām, kas būtu droši?
— Tieši tāpēc, — ar skumjas ironijas pieskaņu sacīja Ērlas tevs. — Viņi negrib, lai butu droši, viņi grib, lai būtu pēc iespējas lielāks risks.
— Un kādēļ ķert tules līča vidū, — nesaprata Ralfs, — ja pie krasta tās pašas dodas rokā?
— Tā paša iemesla pēc. Tules, kas pašas dodas rokā, viņiem nerada nekādu interesi.
Tajā brīdī atskanēja plunkšķis, kam sekoja vel viens, un visi iztrūkušies paraudzījās uz ezeru.
Līdzšinējo četru smailīšu vietā tagad līcītī šūpojās vairs tikai divas. Turpretī otras divas gulēja uz ūdens ar dibeniem gaisā, un to airētāji ķepurojās pa ūdeni. Likās, ka atlikušajās smailītēs sēdošie ir apjukuši un nezina īsti, ko iesākt. Pirmajā mirkli viens pagrieza savu smailīti, lai dotos krastā, tad otrs viņam kaut ko uzsauca, un viņi abi pagriezās pret ūdeni peldošajiem draugiem. Taču smailītes bija atradušās labu gabalu viena no otras, un, kamēr smailītēs sēdošie iras pie peldošajiem, sacēlas virpulis.
Tas sākās ar putekļsucējam līdzīgo skaņu, kam drīz sekoja līdz šim mierīgā ūdens savērpšanās virpuli.
Peldētāji, sapratuši, kas notiek, pagriezās pret krastu, bet nepaguva nopeldēt ne paris metru, kad virpulis tos panāca. Vienā mirklī viņi abi vienkārši pazuda zem ūdens, un kopa ar viņiem pazuda ari virpulis. Vēl kādu mirklīti ūdens virskārta viegli viļņojās, bet tad kļuva mierīga, itin kā nekāda virpuļa nebūtu bijis. Krasta stāvošie šausmās vēroja ezeru, bet atlikušajās smailītēs esošie puiši paniski īrās uz krastu.
Pirmais atguvās Ērlas tēvs.
— Es skriešu pēc ļaudīm, — viņš izgrūda. — Tu parūpējies par šiem puišiem, viņi noteikti būs pamatīgi satriekti, — viņš sacīja sievai un iemetās mežā.
— Skrienam, — iesaucās Ērlas mate un metās uz turieni, kur krastā vajadzēja izpeldēt abām smailītēm.
Bērni, neko nesacīdami, viņai sekoja.
Tālāk viss notika kā īstā murgā. Puiši, kad beidzot izkļuva krastā, bija tādā šokā, ka pat nespēja skaidri parunāt. Stostīdamies viņi murmulēja kaut ko gluži nesaprotamu, un aiz šausmām viņus kratīja drebuļi. Tad viens no viņiem sāka gauži raudāt — izrādījās, ka viens no bojāgājušajiem bijis viņa brālis. Otrs puisis, tas, kurš bija sevi dēvējis par kārtibas sarga dēlu, mēģināja viņu mierināt, bet bija redzams, ka viņš pats tik tikko turas.
Ari bērni nekādi nespēja atgūties no redzētā. Jau notikums ar kaijām bija viņus ļoti ietekmejis, bet tagad, kad tas pats notika ar cilvēkiem, tas bija vēl tūkstoškārt ļaunāk. Viņi klusi sēdēja malā, un Arvils laiku pa laikam notrauca pa asarai.
Tā viņi gaidīja kādu stundu, un tad ieradās Ērlas tēvs ar mežaļaudīm. Mežaļaužu bija vesels bars. Tur bija kārtības sargi, puišu vecāki un citi radinieki un milzīga varza ziņkārīgo. Vis- apkart skanēja raudas, vaimanas, un pārejie ļaudis, kam bojāgājušie nebija bijuši tuvi paziņas, aiz cieņas pret puišu piederīgajiem sarunājās pusbalsī.
Kārtības sargi vispirms mēģināja nopratināt abus puišus, bet viņi vēl aizvien bija parak lielā šokā, lai spētu atbildēt. Tad kartības sargi pienāca pie Ērlas vecākiem un bērniem.
Monika bija pārāk apjukusi no drausmīgā notikuma un pašreizējā ļembasta visapkārt, ta ka pat īsti neklausījās, ko kārtības sargi vaicāja. Viņa ieklausījās tikai tad, kad sāka runāt Ruta. Ruta vienīgā bija ievērojusi, kā īsti negadījums noticis. Viņa stāstīja, ka īsi pirms tam vecākais no puišiem, ķerdams tules, sācis virzīties aizvien tuvāk otra puiša smailītei. Kādā brīdī, kad puisis bijis paliecies, lai izceltu no ezera kārtējo zivi, viņš ar airi, ko turējis otrā rokā, neviļus uzsitis pa otra puiša airi. Acumirkli abi zaudējuši līdzsvaru, un smailītes apmetušās otrādi.
Visi drūmi klusēja.
Kārtības sargiem vairāk jautājumu nebija, un viņi beidzot lika visus mierā.
— Dosimies projām, — beidzot klusām sacija Ērlas mate. — Te mēs vairs neko nevaram līdzēt.
Ērlas tēvs pamāja, un viņi devās cauri biezoknim, kas sargāja līcīti, atpakaļ uz laivu. Drūmā noskaņojumā viņi īrās atpakaļ pāri ezeram, Arvilam cieši iekrampējoties sava soliņa malās.
— Tas tevi neglābs, ja laiva apgāzīsies, — sacīja Ralfs, bet varēja redzēt, ka arī viņš jūtas līdzīgi Arvilam. Tobrīd visi tā jutās.
— Laiva neapgāzīsies, — stingri noteica Ērlas tēvs.
Tik un tā visi, ieskaitot Ērlas vecākus, bija ārkārtīgi atviegloti, kad beidzot nokļuva krastā. Klusēdams Ērlas tēvs izvilka no ūdens laivu un nostiprināja to ratu aizmugurē, un tāpat klusēdami viņi devās mājup.
— Tagad es zinu, ko darīja tas puisis, kad Monika viņam biezoknī uzskrēja virsū, — pec ieilgušā klusuma brīža ierunājās Ērlas tēvs. — Viņš lasija tārpus sacensībām. Bet tagad, kad es to zinu, tam vairs nav nekādas nozīmes…
ASTOTA nodaĻa
ATSKAŅU DĪĶIS
Traģiskais notikums Tuļu salā bija satraucis mežaļaužu prātus. Visi par to vien runāja, un tika lemts, ka vajadzētu atkal uzlikt ezeram aizliegumu. Tam nedrīkstētu tuvoties ne dienā, ne nakti, un tā krastā regulāri patrulētu kārtības sargu un brīvprātīgo vienības. Ērla stāstīja, ka patlaban tiekot izstrādāts jauns likums par ezera neaizskaramību. Līdzko likums būšot pieņemts (un tas notikšot tuvāko dienu laika), ezers vairs nebūšot pieejams.
— Un labi vien ir, — sacīja Arvils. — Tas ir pilnīgs ārprāts — doties uz ezeru, kas ierij cilvēkus!
— Un tomēr nedaudz žēl, — domīgi ieteicās Mežsargs. — Sala ir tik interesanta, un Atskaņu dīķītis tik jauks…
Par atbildi Arvils ar Ralfu izbolīja uz viņu baltu aci, un Mežsargs aprāvās.
— Vismaz tules tagad varēs dzīvot mierīgi, — nosprieda Ruta.
Tika runāts arī par bojāgājušajiem. Viens no viņiem, tas, kura
brālis bija palicis dzīvs, bijis vietējais, no Klabiķu ciema. Otru, vecāko no visiem četriem, neviens nepazina. Bija skaidrs, ka viņš nav šejienietis. Puiši stāstīja, ka ar Orli — ta viņu saucis — iepazinušies pirms pāris mēnešiem, viņš esot no kāda kaimiņu ciema, neatceroties īsti, no kura. Bet, kad uz kaimiņu ciemiem aizsūtīja seru vēsti par bojāgājušo, neviens tuvinieks nepieteicās, un nekādi piemiņas pasākumi netika rīkoti. Taču Orles personības meklējumi ātri pierima, jo lielāka uzmanība bija jāveltī dzīvo mežaļaužu drošībai — tam, ka norobežot ezeru, lai līdzīgi nelaimes gadījumi vairs neatkārtotos.