Un tad tas notika.
Vienu īsu acumirkli, bet tas bija noticis, Monikai par to nebija šaubu.
Viņa uzmeta satrauktu skatienu draugiem un saprata, ka ari viņi ir redzejuši to pašu, ko viņa. Koris nebija nekā pamanījis un mierīgi turpināja dziedāt.
— Au, au, au! — piepeši iesaucās Ralfs un pacēla roku. Kora dziedātāji izbrīnīti uz viņu paraudzījās, bet turpināja dziedāt. Tad Ralfs pieskrēja viņiem klat.
— Lūdzu, pārtrauciet uz mirkli! — viņš sauca. — Uz vienu īsu mirklīti! Lūdzu, lūdzu!
Dziedātāji apklusa un pārsteigti vērās uz Ralfu.
— Kas noticis? — prasīja Juso. — Vai tev slikti?
— Nē, nē, — satraukti atsaucās Ralfs. — Man ir pavisam labi, es tikai gribētu, lai jus velreiz nodziedat šo pašu fragmentiņu.
— Kuru? — nesaprata Juso.
— No kuras vietas sākot? — vaicāja viena no meitenēm.
Ralfs samulsa. Nudien, no kuras vietas? Viņam nebija ne jausmas. Viņš paraudzijas pēc palīdzības uz Moniku un Rutu, bet tās kratīja galvu.
— Nu, pamēģiniet paņemt kādu gabaliņu atpakaļ, — viņš sacīja. — Pavisam nedaudz, kādas desmit sekundes pietiktu.
— Kādēļ? — pavisam apjucis, vaicāja Juso. — Kam tev tas vajadzīgs?
— Ēēēē… Hmmm… — Ralfs stostījās. — Tur kaut kas skanēja ļoti labi… viens akords… kaut kas tāds ļoti īpašs… Man tas varētu noderēt, kad atgriezīšos mājās… Es arī dziedu korī, un pašreiz mēs gatavojamies lielajiem dziesmu svētkiem, mums ļoti noderētu kaut kas tāds pikants…
Viņš bija gaužām aizrāvies un apklusa tikai, kad Monika viņam nemanāmi iespēra pa potīti.
— Ak, tā… — novilka Juso. — Nu, ko, mums jau nav grūti…
Viņš bridi apspriedās ar parejiem dziedātājiem un, kad viņi
bija vienojušies, atsāka dziedāt. Monika un pārējie saspringti blenza uz dīķīti. Un atkal uz īsu mirkli ūdens izgaisa. Un acumirkli parādījās no jauna. Ja kāds šajā brīdī būtu pamirkšķinājis acis, viņš to būtu palaidis garām — tik īss bija šis mirklis.
— Āāāāā…! — iebrēcās Ralfs tādā balsī, ka dziedātāji momentā apklusa.
— Kas tad nu atkal? — sapīcis jautāja Juso, noskurinādamies tā, ka drēbes uz viņa kārnajām miesām kratījās kā tukši maisi.
— Tas bija tas! Tas akords! — Ralfs kliedza tā, ka dīķītis satumsa gluži melns. — Lūdzu, lūdzu, — viņš pieglaimīgā balsi lūdzas, — nodziediet to vēlreiz.
Juso novaikstijās, un pārējie neizpratnē vērās uz Ralfu, kurš kā apsēsts lēkāja apkārt dīķītim, vērīgi to pētīdams.
Koris uzsāka dziedāšanu, bet tagad to pārtrauca Monika, kas piepeši pieskrēja pie Tinu.
— Paklau, vai tu nevarētu panākt malā, — viņa pusčukstus sacīja. — Man tev kas jāpalūdz.
Tinu pasmaidīja un devās līdzi Monikai, kora meitenēm skaļi ķiķinot. Kad viņi bija ārpus dzirdamības robežām, Monika pāris vārdos izstāstīja, ko viņi grib panākt. Protams, viņa neteica neko par kringiem un dimantu Ciltstēvu, tas nemaz nebūtu pāris vārdos izstāstāms, bet atklāja, kas, pēc viņu novērojumiem, notiek ar dīķīti. Tinu bija ārkārtīgi pārsteigts.
— Tu gribi teikt, ka tas izgaist?! — viņš satraukti sauca.
— Kuš, nekliedz tik skaļi, — Monika šņāca. — Jā, to tas dara. Un mums vajag zināt, tieši kuras skaņas liek tam izgaist, vai saproti?
— Kādēļ? — prašņāja Tinu.
— Ak, es nevaru tagad stāstīt, tas ir pārāk garš runājamais, — atvairījās Monika. — Bet tu varētu mums palīdzēt. Kad dziedāsi, uzmanīgi vero dīķīti un mēģini atcerēties, ko tieši jūs dziedājāt tajā mirklī. Tu pārzini to dziedamo, tev bus skaidrāk redzams, tieši ko jūs tajā mirklī dziedājāt. Saproti?
— Nūjā… — nepārliecināti novilka Tinu. — Es pamēģināšu… Bet ja nu es neko tajā dīķī nepamanīšu?
— Pamanīsi. Ja skatīsies un nemirkšķināsi acis, — apgalvoja Monika.
— Nu, labi, — teica Tinu, un viņi devās atpakaļ pie pārejiem.
Monika tagad nevarēja palūgt kori pagriezties pret dīķi ar
muguru, jo Tinu tas bija jāredz.
— Ko mums tagad dziedāt? — vaicāja Juso. — To pašu, ko pirmīt?
— Jā, jā! — sauca Ralfs. — To pašu, tieši to pašu!
Un koris dziedāja. Ralfs bija notupies pie diķīša pašas malas un iemērcis roku ūdenī. Pēc brītiņa Ralfs atkal auroja, lai viņi atkārto. Un viņi atkārtoja.
Tā tas turpinājās vismaz desmit reižu, līdz Juso apnika.
— Nē, nu gan pietiks. Tu noteikti jau atceries no galvas visus akordus un vēl nezin ko, — viņš sapīcis teica. — Mēs maitājam dziesmas veselumu, šādā veidā atkārtojot vienu vienīgu fragmentu desmitiem reižu. Vai nu mēs tagad dziedam visu līdz galam, vai arī nedziedam vispār.
Ralfs izmisis paraudzījās uz Moniku. Viņš tā arī nebija aptvēris, kas īsti tiek dziedāts tajā svarīgajā mirklī. Vienkārši mirklis bija par īsu. Bet Monika pavērās uz Tinu un redzēja, ka viņš piemiedz ar aci.
— Viss ir kārtībā, — Monika pačukstēja Ralfam. — Mums tas ir roka, lai viņi dzied vien tālāk.
Ralfs izbrīnījies uz viņu palūkojās un pamaja Juso, lai tas rīkojas pēc sava prāta. Un koris atkal dziedāja, tikai šoreiz visu līdz galam, un dīķītis atkal bez mitas mainīja krāsas, vairs neiz- gaisdams.
Kad koris apklusa, Tinu piegāja pie Monikas.
— Nu, ko, — viņš teica. — Es patiešām to mirkli uzķēru. Savādi, kas ar to dīķīti notiek… Nekad agrāk nebiju to ievērojis.
— Bet tas dziedamais tev ir skaidrs, ja? — nepacietīgi vaicaja Monika.
— Pilnīgi, — apgalvoja Tinu. — Un interesanti, ka tajā mirklī nemaz nedzied viss koris.
— Nē? — brīnījās Monika. — Un kas tad ir tie, kas dzied?
Tinu mulsi iesmējās. — Nu, es dziedu… vēl Juso… Mēs abi velkam tādu ka "ēēēē", un tad mums pievienojas Keja… Un tieši tobrid ūdens pagaist. Es to pamanīju uzreiz, līdzko tu man pastāstīji, par ko ir runa. Pārējās reizēs es tikai pārliecinājos. Tas ir simtprocentīgi.
— Tātad jusu ir tikai trīs… — domīgi teica Monika.
— Nu, tā sanāk. — Tinu paraustīja plecus. — Ko darīsim, mēģināsim vēlreiz?
— Nē, šķiet, ka Juso grib doties prom.
Tā patiešam likās. Viņš jau bija sācis iet uz biezokņa pusi, un pārējie viņam sekoja.
Ralfs palēkdamies pieskrēja pie Monikas un Tinu.
— Paklau, dari kaut ko! — viņš sauca Tinu. — Viņi jau iet projām!
— Pag, kuš, — Monika teica un pastāstīja, ko Tinu viņai nupat bija teicis. — Un galu galā, — viņa beigās sacīja, — es nevaru līst tajā dīķī visu acu priekšā. Tad nu gan mums no paskaidrojumiem neizvairīties…
— Tu taisies līst dīķī? — Tinu iekliedzās.
Monika sarāvās. Viņa bija pavisam aizmirsusi, ka Tinu nezina visu, kas notiek.
— Tu nedrīksti līst tajā dīķī! — Tinu sauca. — Tas ir pilnīgs neprāts! Tu redzēji, kas vakar notika ar tiem puišiem uz ezera! Vai tu gribi, lai ar tevi notiek tas pats?
— Dīķis nav tas pats, kas ezers, — Monika nedroši sacīja. Kaut ka viņa par to nemaz tik pārliecināta nebija. — Turklāt mums ir savi apsvērumi…
— Tur nevar būt nekādu apsvērumu, — Tinu dusmīgi atcirta. — Es tev aizliedzu list tajā dīķi, vai saprati?!
— Tu man nevari neko aizliegt, — Monika pūcīgi teica.
— Varu gan! Ja jau tu pati nejēdz, ko dari.