Выбрать главу

—  Jēdzu gan!

—   Nejēdz!

—   Apklustiet, jus abi, — iejaucās Ralfs. — Tinu, mums tev kaut kas jāpastāsta. Bet iesim, citādi pārējie aizbrauks bez mums.

Viņi lēnām devās pārējiem pakaļ, un Ralfs izstāstīja Tinu visu sākot no paša sākuma. Tinu uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam kaut ko pārjautādams. Kad viņš apklusa, Tinu likās pārdomājām tikko dzirdēto. Visbeidzot viņš teica:

—   Lai tie aizliegumi būtu kadi būdami, mēs atkļūsim šurp. Jūs, Juso, Keja un es. Un mes tiksim tam dīķim klat, ja tas patie­šām kaut ko no mums slēpj. Nekādi aluķēmi šajā Mežā nevaldīs, to es apsolu, — viņš caur sakostiem zobiem noteica.

Viņi bija iznākuši krastā, un visi pārejie jau sēdēja laivā.

—   Nu, kur jūs bijāt? — drebinādamies kā visniknākajā spel- goņā, prasīja Juso. — Vācāt rijējsēnes, vai? Kāpiet mudigi iekšā laivā, un braucam prom no šejienes, kamēr vēl kāds nav pama­nījis…

—    šodien taču aizliegums vēl nav spēkā, kur tad mums jāsteidzas? — brīnījās Ralfs.

—  Aizlieguma vēl nav, nē. Bet, ja kāds mūs šeit pamanīs, varu derēt, ka vienalga dabūsim tupēt kārtības sargu būdā un rakstīt paskaidrojumus, — Juso drūmi teica.

Monika ar šausmām domāja, ka būs pilnīgi neiespējami pieda­būt šo cilvēku pārkāpt likumu un slepus doties uz Tuļu salu. Kad laiva bija atīrusies no krasta, viņa pieliecās Tinu.

—   Kura no viņām ir Keja? — Monika iečuksteja viņam ausi, raudzīdamās uz mežaļaužu meitenēm.

—  Tā mazākā, — atčukstēja Tinu.

Vairak paskaidrojumu nebija vajadzīgs, Monika uzreiz saprata, par kuru mežameiteni ir runa. Viena no viņam bija tik sīciņa, ka Monikai šķita — viņai nevarētu but vairāk par septiņiem gadiem. Vēlāk izrādījās, ka tā arī ir. Kejai bija tikai septiņi gadi, bet viņai bija tik brīnumskaista balss, ka meitene bez ierunām bija pie­ņemta pašā labākajā ciema korī. Augumā pārak sīka pat saviem septiņiem gadiem, Keja bija tik smalka un trausla, ka likās — kuru katru mirkli vējš aizpūtis viņu pāri ezeram kā pieneņu pūku. Ari sejas vaibsti Kejai bija smalki un glīti, bet acis nebija vis zaļas kā vairākumam mežaļaužu, bet gan spilgti zilas. Kā Tinu. Melnie mati bija pāršķirti vidu taisnā celiņā un sapīti divās bizītēs.

—  Vai vecāki zina, kur viņa ir? — Monika brīnīdamās jautāja. — Viņa šķiet tik maziņa… Kā viņu vispār kaut kur laiž vienu pašu?

—   Viņu nevar nelaist, — Tinu nosmīkņāja. — Viņa iet, kur grib, kad grib un ar ko grib. Viņa tikai izskatās rāma, patiesībā tas ir viens pavisam dulls meitens.

Monika pie sevis nosprieda, ka tas ir labi… Tad jau Keja neat­teiksies viņiem izpalīdzēt ari otrreiz.

Drīz viņi piestāja krastā, kur zirgs, viņus sagaidīdams, jau nepacietīgi dīžājās. Viņš, kā izskatījās, bija atstāts bezdarbība uz pārlieku ilgu laiku, jo atpakaļceļā uz Klabiķu ciemu aulekšoja vēl trakāk nekā šurpceļā. Monika beidzot pārstāja domāt par dīķi un to, ko viņa varētu tur sastapt, jo rati kratījās tā, ka viņas vienīgā doma bija neizlidot ārā…

Ara viņa neizlidoja, un neizlidoja arī neviens cits. Pēc pavi­sam neilga laiciņa viņi visi sveiki un veseli iebrauca Klabiķu ciemā.

Monika un Ralfs pateica visiem paldies par palīdzību, un viņi šķīrās. Tinu vēl paspēja pačukstēt, ka tūlīt pat mēģināšot sarunāt Juso un Keju. Ērla teica, ka jau šovakar atnakšot uz Mežsarga

māju un pavēstīšot, kā viņiem veicies.

* * *

Mājās Moniku sagaidīja nepatīkams pārsteigums — aluķēmu Vecais, bet meitene bija tā sanervozējusies par šodienas notiku­miem un to, ko vakarā pavēstīs Ērla, ka šoreiz tikai izlikās, ka skatas ar Aci. Patiesībā viņa vienkārši pagulēja ar aizvērtām acīm un atpūtās. Kad aluķēms vaicāja, ko viņa redzējusi, Monika pazi­ņoja, ka tik tikko paspējusi kaut ko saskatīt, kad melnās ēnas un šausmīgais troksnis bijuši klāt.

—  Man šķiet, ka tie kļūst aizvien spēcīgāki, — Monika meloja.

—   Suņu būšana, — nogremzās aluķēmu Vecais, un Bens, dzir­dot tik nepelnītu apvainojumu, aizvainoti ieņurdējās. — Nu, ko, cerēsim, ka nākamreiz veiksies labak.

"Ceri vien, ceri," nodomāja Monika.

Tovakar visi bērni bija diezgan satraukti un ar nepacietību gaidīja, kad atnāks Ērla. Vakariņas ēdot, Meža Veča aizdomīgi viņus nopētīja.

—   Ko jus atkal perināt? — viņa jautāja. — Jūs izskatāties pavisam dīvaini. Ko jūs esat iecerējuši?

—   Itin neko, — Monika attrauca tik ātri, ka Meža Veča paska­tījās uz viņu vēl aizdomīgāk. — Vienīgi šovakar atnāks ciemos Ērla.

—   Nu, tā jau nav pirmā reize, kad viņa to darīs, — Meža Veča pasmīnēja. — Tāpēc vien jūs tik dīvaini neizskatītos. Sakiet vien, kas jums prātā!

—   Patiešam nekas, — teica Ralfs, cenzdamies izskatīties ļoti drūms un ne mazdrusciņ ne satraukts. — Tikai tas notikums uz ezera… — Viņš bija vienīgi gribējis novērst Meža Večas aizdomas, bet, atceroties nelaimes gadījumu, viņu patiesi sāka kratīt drebuļi.

—   Ak vai, ak vai, — sacīja Meža Veča. — Protams, jāpaiet kā­dam laikam, lai jūs no tā atgūtos. Jums vajadzētu šodien ātrāk iet gulēt.

"Kā tad," domāja Monika. "Pēc Meža VeČas domām, tas no­teikti palīdzētu atrisināt visas problēmas…" Un tomēr, tas bija tik kārdinoši… Aiziet gulēt, ne par ko nedomājot un ne par ko nerū­pējoties… Ļaut, lai pasaule pati par sevi parūpējas…

Tas bija kārdinoši, bet diemžēl, ka Monika to ļoti labi apzi­nājās, tas nebija atrisinājums.

Pēc vakariņām Monika, Ruta, Ralfs un Arvils devās lejā uz savām istabām un sāka gaidīt Ērlu. Bet viņa kā nenāca, tā nenāca. Visi klusēdami spēlēja domino, cenzdamies nedomāt par dīķi, kringiem un visu pārējo, bet tas viņiem negribēja izdoties. Kad

Monika lūkojās uz saviem domino kauliņiem, to melnie punktiņi saplūda kopā, atgādinot melnās ēnas, un, kad viņa raudzījās uz lampas mesto gaismas apli uz grīdas, tas viņai likās kā apaļa dīķa acs Centrālā laukuma vidū…

Pulksten desmitos vakarā pa durvīm piesardzīgi pabāzās Meža Večas galva.

—  Jūs vel neguļat? — viņa izbrīnīta izsaucās.

—  Kaut kā nenāk miegs, — nomurminaja Ralfs.

—   Ak vai, ak vai, — atkal gremzās Meža Veča. — Varbūt uz­pilināt jums kādu baldriāna pilieniņu uz cukurgraudiņa, ko? Tas palīdzētu iemigt.

—   Tikai ne to! — šausmās iesaucas Monika. Viņa iedomājās, kā būtu, ja Ērla ierastos ar svarīgām ziņām, bet viņi visi šņāktu kā āpši migā — neizkustināmi un neuzmodināmi.

—   Nu, ja ne — ne, — Meža Veča izbrīnīti noteica. — Es taču tikai piedāvāju. Jā, es gribēju jums jautāt, vai tā jūsu Erla vel var ierasties vai ne? Gribēju slēgt ciet durvis…

—   Nekādā gadījumā! — iekliedzās Ralfs tā, ka Meža Veča ap­stulbusi iepleta acis. — Kas jums šovakar lēcies, ka esat tik ner­vozi? Nu labi, neslēgšu ciet durvis, kamēr viņa neatnāks. Es tomēr ceru, ka tas notiks drīz… — viņa vēl piebilda.

Tieši tad nodipēja soļi uz kāpnēm, un garām Meža Večai, kas vēl aizvien stāvēja durvis, paspraucās Ērla.

—   Sveikiņi! — viņa iesaucās. — Jūs vēl neguļat? Tas ir labi!

—   Labi ir tas, ka tu beidzot esi klat, — teica Meža Veča. — Iešu slēgt ciet durvis. Tu taču paliksi pa nakti, vai ne? — viņa vel dro­šības pēc pavaicāja Ērlai.

Ērla piekrītoši pamāja, un Meža Veča, novēlējusi visiem labu nakti, aizvēra durvis un devās augšā.

—   Nu tad klausieties, — sacīja Ērla, ar joni iemezdamās Rutas gultā, ta ka Arvils, kas tur sēdēja, atvirzījās nostāk. Savu mugur­somu viņa nosvieda zemē, un tā nobūkšķēja tā, it kā būtu pie­stūķēta ar akmeņiem. — Mums gāja tā. Vispirms mēs ar Tinu ņēmāmies skaidrot Juso un Kejai visu to ārprātu… Juso sākumā negribēja ticēt, viņš jau ir no tiem, kuri nekad nekam netic… bet beigās mēs viņu tomēr pārliecinājām…