— Un Keja? — prasīja Monika.
— A, ar viņu nebija nekādu problēmu. Viņa visam noticēja uzreiz, bet ar viņu jau tā ir — jo trakāk, jo labāk…
— Nu, un ko tad jus sarunājāt? — tincināja Ralfs.
— Pag, ļauj pastāstīt visu pēc kārtas. Vardu sakot, likums stājas spēkā ar rītdienu pulksten astoņiem no rīta. Tas nozīmē, ka rīt astoņos mums jau jābūt laba gabalā no ezera. Tātad viss jāpadara šonakt.
— Debestiņ… — ievaidējās Arvils.
— Un ko par to saka Juso un Keja? — jautaja Monika. — Vai viņi piekrīt?
— Jā, jā… Bet vēl jau bija problēma ar transportu…
— Ak, jā! — iesaucās Ralfs, viņu pārtraukdams. — Kā mēs vispār līdz ezeram tiksim?
— Ja ļausi man pabeigt, es izstāstīšu, — teica Lrla. — Sākumā patiešām likās, ka neko braucamu mēs nedabūsim, jo Juso vecāki ar visiem ratiem bija aizbraukuši uz kaimiņu ciemu. Bet tad Juso negribīgi atzinās, ka viņa brālēnam, kas dzīvojot turpat kaimiņos, arī esot rati un pat laiva, ko viņš varēšot aizņemties. Tā ka viss ir sarunāts. Pusvienos naktī Juso ar Tinu un Keju gaidīs mūs šaipus priežu pakalniem pie biezokņa.
Visi klusēja, un Monika drūmi kodīja lupu. Tātad tomēr tas notiks šonakt. Ja notiks… Vēl jau nevarēja zināt, vai viņai vispār izdosies kaut kur nokļūt. Kaut gan šobrīd viņu vairāk uztrauca jautājums, vai viņai no turienes izdosies tikt ārā…
— Vel kas, — ieteicās Ērla. — Tā Juso brālēna laiva ir maza. Astoņi mēs tur noteikti neietilpsim. Labākajā gadījuma tur pietiek vietas pieciem. īstenībā — četriem, bet Keja ir tik sīka, ka viņu var nepieskaitīt.
— Ralfam noteikti jābrauc, — tūlīt ieteicās Monika, negribēdama palikt viena pati ar svešiem mežabērniem. — Galu galā, visa tā dīķa padarīšana ir viņa ideja, lai tad viņš ari iet līdz galam.
— Nu, paldies, — ironiski noteica Ralfs, bet varēja manit, ka viņš patiešām grib piedalīties.
— Tadā gadījumā mums pārējiem būs jāpaliek mājās, — teica Lrla, un Arvils piepeši izskatījās ārkārtīgi atvieglots.
— Savā ziņā tas ir pat labi, ka kāds paliek majas — gadījumam, ja Meža Večai ienāk prātā nakts vidū nonākt leja pačalot… — ieteicās Ralfs.
— Vai tad viņa tā mēdz darīt? — brīnījās Ērla.
— Ne, bet šodien viņa bija varen aizdomīga, tāpēc nebūtu brīnums, ja viņa kaut kad nonāktu lejā pārbaudīt, vai ar mums viss kartībā.
— Tad jau mums būs jāpaliek nomodā, lai aizvilinātu viņu atkal prom, — secināja Ruta. — Arvil, vai tu spēsi palikt nomodā?
Arvils, kas tieši tobrīd bija slidzis snaudā, satrukas. — Ko?! Ak ja… es… protams, protams… — viņš murmināja.
Ralfs īgni uz viņu noraudzījās. — Arvil, uz tevi nevar pajauties, — viņš bargi sacīja, bet Arvils jau bija pamodies.
— Nekā, uz mani pilnība var paļauties, — viņš apgalvoja.
— Labi, labi, gan jau viss būs kārtībā, — Monika noteica. — Vismaz šeit, — viņa klusam piebilda. Nez kāpēc, par to, kas notiks pie Atskaņu dīķa, viņai nebija ne mazāko ilūziju. No viņas neatkāpās doma, ka tur notiks kaut kas nelāgs.
— Tagad tā, — lietišķi teica Ērla, paceldama savu mugursomu un uzmezdama to uz dīvāna sev līdzās. — Sadalīsim mantas. Te jums būs katram pa lukturim. — Un viņa izvilka divus diezgan pamatīgus lukturus un sniedza tos Monikai un Ralfam. Ralfs iemēģināja lukturi, un tas iedegās dzeltenā gaismā. Arvils samiegtam acīm blenza uz lukturi un ļoti centās neaizmigt.
— Tad viens lielais prožektors… — un Ērla izvilka no somas kaut ko milzīgu, kas izskatijas pēc lampas, kādu varētu izmantot operāciju zālē.
— Kas, pie joda, tas tāds?! — izsaucas Ralfs.
— Es taču teicu — prožektors, — atgadināja Ērla.
— Kam mums prožektors? — nesaprata Ralfs. — Gribi, lai mēs ierodamies pie ezera kā Holivudas zvaigznes, prožektora staru apmirdzēti?!
— Debestiņ, ne taču, — pavīpsnāja Ērla. — Prožektors jums būs vajadzīgs, kad būsiet pie dīķa. Kā citādi jūs redzesiet, kurā brīdī ūdens pazūd?
— Nu, labi, pieņemsim, ka tā, — Ralfs piekāpās. — Un kas tev vēl tur ir?
— Korķa josta un skābekļa balons, — teica Ērla, izvilkdama nosauktos priekšmetus no mugursomas, kas beidzot likās gandrīz iztukšota. — Monika nedrīkst līst tajā pekles caurumā bez elementāriem drošības pasākumiem.
Monika pie sevis nodomāja, ka skabekļa balons ir nevis elementārs, bet pat ļoti pilnīgs drošības pasākums tādam "pekles caurumam" kā Atskaņu dīķis. Viņa apveltīja Ērlu ar pateicības pilnu skatienu.
— Tā, korķa jostu tu apliksi ap vidu, pirms kāpsi tur iekšā, — teica Ērla. — Ja ūdens tur nebūs, tam nebūs nekādas nozīmes, bet ja ūdens piepeši parādīsies, tevi momentā uzraus virspusē. Un šis baloniņš ir pavisam parasta lieta… Skaties, tas jāpiestiprina uz muguras, luk, ar šīm siksnām… — Un viņa demonstrējot uzlika Monikai uz muguras baloniņu un piesēja to. — Bet gaiss nak pa šo te caurulīti, kad tu nospied sarkano pogu. Tikai atceries, ka poga visu laiku jātur nospiesta. Ja tu to palaidīsi vaļā, gaiss pārstās nākt — tas ir tādēļ, lai netērētu gaisu, kad tu izelpo. Tātad — ieelpojot nospied sarkano pogu, izelpojot palaid vaļa. Skaidrs?
— Ja, — teica Monika. — Cik ilgam laikam tas pietiek?
— Neilgam — divdesmit minūtēm. Bet pa to laiku korķa josta tevi jau simtreiz būs paspējusi uzraut augšā, tā ka neuztraucies par to.
Monika ļoti cereja, ka viņai nebūs jāpārbauda, vai baloniņš tiešām darbojas divdesmit minūtes un vai korķa josta tiešām tik pārliecinoši spēj izvilkt no bezdibenlgām dzīlēm virspusē…
— Paklau, Ērla, — piepeši ieteicās Ralfs. — Vai tev gadījumā nav vēl viena korķa josta un gaisa baloniņš?
— Ir, — atteica Ērla. — Es patiešām iemetu vēl vienu pārīti — ta, katram gadījumam. Kāpēc tu jautā?
— Es došos kopā ar Moniku, — Ralfs paziņoja.
Visi izbrīnīti uz viņu paraudzījās, un Monika piepeši juta kā smagumu noveļamies no sirds. Viņai tik ļoti nebija gribējies list tajā dīķī vienai pašai… Ja Ralfs būs blakus, tomēr būs drošāka sajūta.
— Aāā… — brīnījās Ērla. Tad viņa izvilka otru korķa jostu un baloniņu un pasniedza tos Ralfam. — Nu, ja jau tu tiešām tā vēlies… Var būt, ka tā patiesi ir labāk… ja nu kas notiek ar vienu no jums, otrs var kaut ko darīt lietas labā…
Monika nodrebinājās. Viņa cerēja, ka ne ar vienu nekas nenotiks.
Pulkstenis bija vienpadsmit, un līdz pusnaktij viņi turpināja spēlēt domino. Arvils visu laiku miegojas, par ko Ralfs viņam izteica pārmetumus, bet Monikai viss miegs bija pārgājis. Viņa ik pēc desmit minūtēm raudzījās pulkstenī, un, līdzko bija divpadsmit, pirmā pielēca kājās.
— Ir laiks, — viņa teica. — Iešu paraudzīties, vai augšā viss mierīgi.
Augšā viss bija kluss, tikai Mežsargs miega viegli šņakuļoja. Monika atgriezās lejā, uzvilka jaku, salika somā Ērlas dotos — drošības pasākumus — un ieteica Ralfam novilkt kurpes, kamēr viņi dosies cauri guļošajai mājai.
— Ja mēs tagad uzmodināsim Mežsargu vai Meža Veču, tad viss cauri, — viņa sacīja, ari pati novilkdama apavus. — Uzvilksim tos, kad būsim tikuši ārā. — Tad viņai kaut kas ienāca prātā. — Paklau, vai ārdurvis gadījumā nečīkst? Man šķiet…