— Pasarg Dievs! — teica Juso, pagriezies atpakaļ. — Kāpēc tu to klaberkasti nēsā apkārt? Ta iekritīs ezerā un nogrims.
— Citas klaberkastes man nav, — atteica Keja. — Un nekādā ezera ta neiekritīs. Ja vien kāds to tīšām neiemetīs… — viņa vēl klusām piebilda. Nobāzusi dzeguzi atpakaļ jakā, viņa atkal saritinājās un drīz jau šņāca.
Rati grabēdami ripoja cauri tumšajam mežam, un pamazām nakts klusumu sāka piepildīt skaņas. Šur tur nedroši vidžināja kāds tikko pamodies, vel samiegojies putns, pūpēžveidīgie spiedza aizvien skaļāk, un dažs labs pat mēģināja skriet pakaļ ratiem.
Debesis bija kļuvušas blāvas, un vairs nebija tik tumšs kā pirmīt. Zvaigznes pamazām dzisa, un tikai meness vēl aizvien spīdēja pie debesīm kā savāds, apaļš lākturis, ko kāds, kuram apnicis nest to rokā, piekāris pie debesīm…
Kļuva aizvien drēgnāks, un Monika pat jakā drebinājās. Sala ari pārējiem, vienīgi Keja saldi gulēja un neko nejuta. Likās, ka no zemes gatavojas līst āra migla, bet — lai tā varētu klāties pāri zemei kā smalki, balti plīvuri, tai vispirms bija jāizspiež no sevis viss liekais mitrums. Tagad tas sīku pilieniņu veida līda braucējiem aiz apkaklēm, likdams viņiem ieraut galvas plecos, vēl vairāk ievīstīties savās jakas un drebināties. Šķiet, vienīgais, kas no ta guva kādu baudu, bija Juso. Viņš nu drebinājās no visas sirds, tā ka viņa lielais, maisam līdzīgais apģērba gabals kratījās un raustījas, it kā to plosītu satracināts suns.
— Vai talu vēl? — jautāja Monika, izbāzusi degunu no jakas.
Juso kratīdamies palūkojās atpakaļ.
— Gandriz jau esam klāt, — viņš teica un, apstiprinādams teikto, izjusti nodrebinajās. — Vēl tikai jāizbrauc cauri krūmājam un klāt būsim.
Līdzko viņš to bija izteicis, rati patiesi iebrauca krūmājā. Taču zirgam laikam bija vāja redze, un arī Juso nebija bijis sava uzdevuma augstumos, jo krūmājā zirgs iebrauca gan, taču ne jau tur, kur tam cauri veda taka…
— Tprr! Tprr! — sauca Juso, saliecies deviņos līkumos, lai vaļā pasprukušie zari necirstos seja.
Bet zirgs neklausīja… Viņš laikam domāja, ka nu beidzot ir nokļuvis uz pareizā ceļa, un pieliektu galvu krākdams lauzās cauri krūmajam. Zari, ko viņš bija noliecis, nāca vaļā kā lingas un šķaidīja uz visām pusēm ledainu pilienu šaltis.
Juso driz zaudēja cerības savaldīt zirgu, un, atmetis ar roku, pārkāpa pāri savam sēdeklim un apsēdās aizmugurē — ārpus zaru sniedzamības robežām.
Zirgs apstājās tikai tad, kad atdūrās pret ezeru. Viņš noskuri- nāja galvu gluži kā Juso un lepni nozviedzas.
— Stāvi klusu, dulnais zirgs! — noburkšķēja Juso, tuntuļo- damies ārā no ratiem. Garais lietusmētelis pinās viņam pa kājām, un viņš tik tikko nenogāzās uz deguna. — Tev kaut kas sagājis greizi ar orientāciju! Vajadzētu iemontēt tev galvā kompasu, lai tu naktu pie sajēgas…
Zirgs baltu aci blenza uz Juso un tad mēģināja viņam iekampt. Juso palēca malā un, beidzot, pilnīgi sapinies mētelī, nogāzās garšļaukus. Zirgs iezviedzās, bet no ratiem atskanēja smiekli.
— Ha, viņš saprata, ko tu viņam teici, — sacīja Keja, izlēk- dama no ratiem. — Vienmēr padomā divreiz, iekams kaut ko saki dzīvniekam.
— Tā ir taisnība, — piekrita Tinu.
Ralfs un Monika arī izkāpa no ratiem un piegāja pie ezera malas.
Tagad, naktī, ezers likās pavisam citāds nekā dienā.
Rāmais, plašais ūdens klajums, atstarodams mēness gaismu, blāvi vizēja, un no tā nāca patīkams siltums. Monika notupās pie pašas ūdens malas un iemērca pirkstus ūdeni. Tūlīt pāri ezera nekustīgajai virmai parskrēja vizuļojošas trīsas, bet pec brītiņa ūdens virsma atkal sastinga un atguva iepriekšējo rāmo mirdzumu.
Monika ieslčdza savu lukturīti un pavērsa to pret ūdeni.
Ilgi nebija jāgaida. Ūdens atkal sakustējās, un luktura radītajā gaismas apli pulcējās zivis. Snaikstīdamas degunus ara no ūdens, tās mēģināja noskaidrot, vai jau uzlēkusi saule…
Monikai aiz muguras kaut kas nočaukstēja, un viņa pagriezās. Tur stavēja Juso.
— Zirgs ir piesiets, tūlīt laidīsim laivu ūdenī, — viņš sacīja un, apstiprinādams paša teikto, palocīja galvu. — Tūlīt noskaidrosim, ko varam darīt pret tiem nešķīstajiem aluķēmiem. — Viņš apcirtas un, mēteļa stērbelem plīvojot, aizmetās pie laivas.
Laiva bija nolikta zemē, un tai apkārt salikti degoši lākturi. Tinu un Ralfs neveikli grozījās ap laivu, bet Juso komandēja.
— Tā, sastājamies ap laivu… Nē, nē, Ralf, tu ķeries klāt šajā pusē… Jā, ta būs labi… Tinu, ko tu tur sapņo, ķeries tu ari klāt… Viens, divi, trīs, aiziet!
Viņi atspērās un ņēmās stumt laivu uz ezeru. Kad laiva ieslīdēja ūdeni, Ralfs un Tinu ielēca iekšā, bet Juso palika stāvam līdz ceļiem ūdenī un pieturēja laivu, kamēr iekāpa Monika ar Keju.
Laivas priekšgalā Ralfs iekāra lielāko lukturi, un tas izgaismoja pāris metru laivas ceļa. Pārējie lākturi, arī iedegti, stāvēja uz soliņiem, un laiva vieglu šļakstu pavadībā peldēja pāri ezeram.
Vienmuļie airu šļaksti un laivas līganā šūpošanās uzdzina Monikai miegu, un viņa, iespiedusi zodu plaukstās, iesnaudās…
Viņa pamodās tikai tad, kad laiva viegli noraustījās, atduroties pret salas krastu. Izstaipījusies Monika izberzēja miegu no acīm un paņēma savu lukturi.
Juso jau bija izkāpis un patlaban piesēja laivu. Ralfs ar Tinu ari rausās ārā no laivas, bet Keja vēl aizvien gulēja. Monika viegli viņu iebukņīja, un meitene pamodās.
— A, vai tad jau esam atbraukuši? — viņa miegaini jautāja un nožāvājās.
— Esam klāt! — no krasta sauca Juso. — Kāpiet nu ārā!
Monika izkāpa, un Juso izcēla Keju, kas bija tik sīciņa un viegliņa kā kaķēns.
Biezoknis, kuram viņiem bija jāiet cauri, likās kā melna vienlaidu siena. Ralfs neuzticīgi uz to lūkojas un tad noprasīja Juso, vai viņš zina ceļu.
Juso, plecos ierautu galvu, izbrīniti paskatījās uz Ralfu, un viņa motelis atkal sāka raustīties.
— Mīļais cilvēk, — viņš teica Ralfam. — Savos sešpadsmit gados esmu pabijis uz šis salas vismaz sešsimt reižu. Un tu man vel jautā, vai es zinot ceļu! Šim mežiņam es varētu iziet cauri pat aizsietam acīm, kur nu vēl tik gaišā naktī kā šī!
Ralfs kaut ko norūca, kas izklausījās kā "cerēsim, ka tā arī būs", un, augstu pacēlis lukturi, ņēmās aplūkot biezokni. Ari Monika pienāca tuvāk un uzspīdināja savu lukturīti.
Lukturu gaisma atdūrās pret biezokni kā pret sienu. Koku un krūmu zaru mudžeklis atgādināja nesakarīgu žogu pinumu, kuru vēl pēc tam ar tikliem cauraudis jucekligs zirneklis — šeit nemanīja nevienas pašas spraudziņas, nemaz nerunājot par caurumu, pa kuru varētu izlīst cilvēks.
Bet Juso, šķiet, tas nemaz nesatrauca. Kamēr Ralfs sarauktu pieri pētīja biezokni, viņš, lukturi vicinādams, raitā soli devās gar biezokņa malu projām. Un tad vienā mirkli viņš bija pazudis.
Monika satrūkās un iebakstīja Ralfam mugurā. Viņš apgriežas un, Juso neieraudzījis, sāka satraukti klaigāt.
— Nu, kur jūs palikāt? — Juso galva piepeši parādījās no biezokņa pāris metru tālāk. Galvai sekoja lukturis, ko Juso iespīdi- nāja Ralfam tieši sejā. Viņš samiedza acis un pakāpās nostāk.
Tinu pazuda biezoknī tajā vieta, kur pirms brīža bija rēgojusies Juso galva, un tad viņam pievienojās Keja. Ralfs ar Moniku palika stāvam un apjukuši lūkojās uz biezokni. Monika pie labākās gribas novarēja iedomāties, pa kurieni tur varētu ielīst.
Tad tieši tajā vietā, uz kuru viņa bija skatījusies, iemirdzējās kaut kas dzeltens, kas pārvērtās par lukturi, un lukturim sekoja Juso galva.