Keja, kas jau bija paspējusi atkal satuntuļoties savā siltajā jakā, miegaini palūkojās uz Juso.
— Kuru toni? — viņa jautāja.
— Kuru, kuru! — Juso sauca, nepacietībā lēkādams. — Nu to, ar kuru tu sāc! Pamēģini pavilkt to ilgāk.
Keja paraustīja plecus, Juso aizbrāzās atpakaļ pie viņas un Tinu, un viņi atkal ņēmās dziedāt, šoreiz ūdens neizgaisa vispār, lai cik ilgi Keja vilka savu augsto toņkārtu.
— Aluķēmu būšana! — kliedza Juso, kratīdams dūri uz dīķīša pusi. — Tas varžu dīķis mūs vazā aiz deguna! Mēģinām vēlreiz. Un, Keja, šoreiz dziedi tāpat kā parasti.
Viņi dziedaja, un tagad ūdens atkal izgaisa — kā arvien uz vienu acumirkli. Monika uz vēdera gulēja pie dīķīša un cieši blenza tajā. Tagad viņa jau zināja, kurā bridi ūdens pazudis, un tajā mirkli centās kaut ko saskatīt. Pec vairākām reizēm Monikai sāka likties, ka viņa patiešām redz tādu kā baltu tuneli, kas ved dziļi lejā, un ka tuneļa vienā sāna ir izgrebtas kāpnes. Bet pārliecinātā viņa par to nebija…
Juso, mētelim plandot, patlaban skrēja apkārt dīķītim un apveltīja to ar negantiem vārdiem. Tinu, iespiedis zodu plaukstā, tupēja zeme un likās nogrimis domās, bet Keja likās iemigusi, tāpat kājās stāvot. Ralfs bija iebāzis galvu ūdeni un lūkojās pēc kāpnēm, kuras bija redzējusi Monika.
— Tu izskatījies pēc putna, kas ķer zivis, — smējās Monika, kad Ralfs bija izvilcis savu pilošo galvu no ūdens. — Nu, ko tu ieraudzīji?
— Neko, — atteica Ralfs. — Man liekas, tam ūdenim piemīt kaut kāds māņu efekts — es pat nespēju saskatīt dīķa krastus, itin neko. Visapkārt virmoja tikai ūdens, it kā es atrastos dziļi jūrā.
— Cik ir pulkstenis? — jautāja Monika.
— Puspieci, — atteica Juso un palēcās. — Labs ir, mēģināsim vēl. Ieņemiet vietas! Ralf, slienies augšā! Keja, neguli! Aši, aši!
Juso kliedzienu ietekmē visi saka kūņoties un drīz atkal stāvēja dīķa mala gatavi dziedāšanai. Juso pacēla rokas, un viņa mēteļa platās piedurknes nokarajās kā tukši maisi. Ar satraukto sejas izteiksmi, izspūrušajiem matiem un lielo, kankaraino mēteli viņš atgādināja jukušu diriģentu, kurš gatavojas diriģēt iedomātu orķestri…
Atsākās dziesma, un viss atkal bija pa vecam. Tad Tinu, domīgi saraucis uzacis, paskatījās uz Keju.
— Paklau, — viņš sacīja. — Es ieklausījos, kad tu dziedāji, un man šķiet, ka tas tonis tev nav viendabīgs.
— Ko? — prasīja Keja.
— Tas tonis, ar kuru tu sāc dziedāt, nav visu laiku vienāds, — atkārtoja Tinu. — Pirmajā mirklī tas ir viens, bet nākamajā kļūst tāds kā zemāks. Pavisam nedaudz, bet, ja labi ieklausās, var sadzirdēt.
— Nu un tad? — Keja nesaprata. — Un kas tad ir? Man taču pēc tam jāsāk dziedāt no apakšas, un es nevaru tā uzreiz pārlekt no augstajiem toņiem uz zemajiem.
— Varbūt tur arī ir tā vaina, — sacīja Tinu. — Dīķis reaģē tikai uz pirmo skaņu. Kā būtu, ja tagad tu neturpinātu dziedāt talak zemos toņus? Tad tas pirmais tonis paliktu viendabīgs. Galvenais, iestāsti sev, ka tev ne ar ko nav jāturpina.
— Var jau pamēģināt… — novilka Keja, bet Juso šī doma bija iepatikusies.
— Jā, jā! — viņš lēkādams un raustīdamies sauca. — Tā noteikti ir. Tā jābūt! Viens, divi, trīs — lūdzu! — Un viņš sāka vilkt savu "ēēē", un Tinu viņam pievienojās.
Izrādījās, ka Tinu bija taisnība. Līdzko Keja sāka dziedāt, ūdens dīķī pazuda un palika pazudis, kamēr vien Keja vilka savu meldiņu. Tas ir, apmēram desmit sekundes. Tad tonis gluži negribot izmainījās, un ūdens atkal parādījās.
Juso ņēmās lēkāt un aplaudēt, un pat Keja beidzot izskatījās pamodusies.
— Oho, oho! — kliedza Juso. — Paskat vien, drīz jūs abi varēsiet doties iekšā!
Bet Keja tūlīt apslapēja viņa entuziasmu, paziņodama, ka ilgāk nespēj noturēt toni neizmainītu. Juso viņai uzbrēca, lai viņa pacen- šoties labāk, un atkal iemetās starp Tinu un Keju, dūkdams veco, labo "ēēē".
Ari šoreiz ūdens izgaisa uz apmēram desmit sekundēm. Monika sajūsmināta stāstīja, ka tur patiešām ir kāpnes — tagad viņa tās redzējusi pavisam skaidri. Un ka viņai liekoties — apmēram sešu, septiņu stāvu dziļumā tās pazūdot — iespējams, tās turpinoties kaut kur uz iekšpusi. Ari Ralfs bija kāpnes redzējis un pat aptaustījis. Patiešām, ja iemērca dīķīti roku, tās varēja sataustīt, bet, ja iebāza iekšā galvu, redzēt neko nevarēja.
Kejas dzegužpulkstenis nokūkoja piecas reizes, un visi saprata, ka laiks pasteigties. Ralfs jau kādu laiku bija domīgi mīņājies dīķa krastā un tagad palūkojās uz Moniku.
— Vai tu vari turēt acis vaļa zem ūdens? — viņš vaicaja.
— Domāju, ka ja, — atteica Monika. — Ja vien ūdens nav pārāk sāļš.
Ralfs iebaza pirkstu ūdenī un, pielicis to pie mutes, nolaizīja.
— Parasts saldūdens, — viņš paziņoja. — Mums nav laika ilgāk te niekoties, būs jādodas iekšā tapat. Cik tālu esam, tik esam.
— Kā? — uztraucās Monika. — Mēs taču nepaspēsim desmit sekunžu laikā nokāpt līdz lejai, līdz vietai, kur beidzas kāpnes.
— Zinu, ka ne, — teica Ralfs. — Tāpēc jau es tev prasīju, vai tu zem ūdens vari turēt acis vaļa. Mums jārēķinās ar to, ka ik pa brīdim mums apkart bus ūdens — kamēr Keja un pārējie ievilks elpu. Bet tas būs tikai īsu brīdi, jo tad viņi atkal varēs atsākt dziedāt un ūdens no jauna pazudīs. Skaidrs?
— Nūjā… — šaubīgi novilka Monika. — Man tas tomēr nepatīk…
— Varētu domāt, ka man patīk, — atcirta Ralfs. — Bet, ja mes te ņemsimies vel ilgāk, pienāks astoņi, un mes neizdarīsim vispār neko.
Juso, Tinu un Keja arī bija stāvējuši un klausījušies Ralfa plānu.
— Tev taisnība, ta ari jādara, — sacīja Juso, vairakreiz enerģiski palocīdams galvu.
— Tā, gaisa caurulītes drošības pēc jāpaņem mutē, — Ralfs sāka knibināties ap savu gaisa balonu. — Bet centies neizmantot gaisu, kamēr vien ir iespejams, — viņš teica Monikai. — Ja viss ies kā plānots, ūdens parādīsies tikai uz īsu mirkli, un tobrīd jācenšas vienkārši aizturēt elpu.
— Labi, un mēs dziedāsim tāpat ka līdz šim, — izlēma Juso. — Tā ka jūs varat rēķināties ar desmit sekunžu ilgu bezūdens periodu, tad kādas četras sekundes jums būs jāpacieš ūdens, un tā visu laiku.
— Jums vajadzētu stāvēt pie dīķa malas un skatīties, — teica Ralfs. —Ja tur patiešam ir kāda eja uz iekšpusi, kā tas izskatās no šejienes, jūs varat beigt dziedāt, lidzko mēs nokļūsim tur. Īstenībā jau jūs varētu nedziedāt vispār, un mēs varētu kāpt lejā dīķi tāpat… Man šķiet, tam ūdenim ir vairāk tāda ka maskēšanas nozīme. Neviens no laba prāta nelīdīs bezdibenīgā dīķī, turklāt ja apkārt ir tāds ezers kā šis…
— Jā, starp citu, — drūmi ierunājās Monika. — Kā mēs varam zināt, ka dīķis patiešām nav daļa no ezera?
— Zināt mēs nevaram neko, — attrauca Ralfs. — Atliek tikai cerēt, ka nav…
Monika sarauca uzacis, bet neko neiebilda.
— Lai vai kā, — viņa beigās nolēma. — Labāk tomēr kāpt lejā, kad vismaz daļu laika tur ūdens nebūs.
— Esi mierīga, — skurinādamies teica Juso. — Mes dziedāsim, kā solījām.
— Es kāpšu ar visām drebem, — sacīja Monika. — Man nav līdzi peldkostīma, un nevar zināt, kur mēs nonāksim. Tā ka es labāk esmu ar slapjām drēbēm, neka vispār bez tām.
Ralfs pamaja un arī palika biksēs un kreklā. Vienīgais, ko viņi abi novilka, bija biezās jakas, lai butu kaut kas sauss, ko uzģērbt pēc atgriešanās. Pie bikšu jostas viņi piesēja lukturus. Erla bija teikusi, ka tie ir ūdens necaurlaidīgi, un nu atlika tikai uz to paļauties.