Ralfs pirmais, vispirms sataustījis kāpņu sākumu, iekāpa dīķī un paņēma mutē gaisa balona elpojamo caurulīti.
— Es jau sākšu kāpt, — viņš teica Monikai. — Un, kad ūdens izgaisis, seko man. Galvenais, kad būsim dīķī, — nesarunāties, citādi varam ieraut plaušās ūdeni, kad tas atkal parādīsies.
— Labi, — atbildēja Monika, bažigi vērodama, kā Ralfs pazūd zem ūdens. Pēc pāris sekundēm viņa slapjā galva atkal parā- dījās ārpusē.
— Viss kārtībā, — viņš paziņoja. — Kāpnes ir labas, un tās neslīd… Gar malām ir pat margas, pie kā turēties, tā ka kāp droši. Vienīgā nelaime ir, ka korķa josta ceļ uz augšu, bet siet to pavisam nost arī negribas… — Viņš mirkli stāvēja, domīgi kodīdams gaisa caurulīti, un atkal pazuda dīķī.
Monika pamāja Juso, Tinu un Kejai, un viņi sāka dziedāt. Līdzko ūdens izgaisa, Monika devās lejup.
Slapjais Ralfs stāvēja uz kāpnēm kādus desmit pakāpienus zemāk un viņu gaidija. Redzēdams, ka Monika kāpj lejā, ari viņš turpināja kāpt.
Kāpnes patiesi bija labas. Kaut arī gandrīz pilnīgi stāvas, bija viegli pa tām kāpt, ja turējās pie margām. Kāpnes bija veidotas no balta akmens, kas atgādināja marmoru, un Monikai likās aizdomīgi, ka akmens līdzinājās tam, no kā bija veidoti koridori pie dimantu Ciltstēva nolaupītajiem. Tomēr viņa turpināja kāpt,
Desmit sekundes pagāja gluži nemanot, un Monikai aizrāvās elpa, kad piepeši viņu viscaur apņēma ūdens. Pirmajā mirklī viņa aizmiedza acis, bet tad piesardzīgi tās atkal atvēra. Un tad jau ūdens atkal pazuda.
Monika dzirdēja, ka Juso, Tinu un Keja augšā dzied, un turpināja strauji kāpt lejā. Tagad, kad viņa bija viscaur izmirkuši, viņu sāka kratīt drebuļi.
Kad ūdens atjaunojās otrreiz, viņi jau bija tikuši krietni tālu leja. Korķa josta patiesi rāva uz augšu, un Monika stāvēja, cieši ieķerusies margās, lai netiktu uzrauta atpakaļ virspusē. Kad ūdens izgaisa, viņa atsāka lejupceļu.
Jo dziļāk viņi kāpa, jo tumšāks kļuva. Mēness gaisma šķita kļūstam aizvien nespodrāka ar katru nokāpto pakāpienu, un drīz vienīgā gaisma naca no viņu lukturiem. Ērla nebija melojusi, teikdama, ka tie ir ūdens izturigi — abi lukturi spideja kā spīdējuši, mezdami savu dzelteno gaismu uz baltajiem, līdzenajiem pakāpieniem. Vienubrīd, kamēr ūdens bija pagaisis, Monika palūkojās augšup.
Baltais tunelis, kurā viņi abi ar Ralfu atradās, sniedzās tālu augšup un likās savienojamies ar pašām debesim. Debesis bija kļuvušas blāvi zilas — acīmredzot pamazām ausa saule.
Pec tam Monika paraudzījās lejā. Tunelis, kļūdams aizvien tumšāks, likās turpināmies bezgalīgi dziļi pazemē, un, atceroties Mežsarga stāstīto, Monika nosprieda, ka droši vien tā arī ir. Ralfs bija ticis krietni tālu lejā un izskatījās kā melns klunkurējošs kukurznis, kurš luktura mestās gaismas iespaidā šķita dīvaini raustāmies.
Tad Moniku atkal apņēma ūdens, un viņa, aizturējusi elpu, gaidīja, kad tas pazudīs. Kopš došanās lejup viņa allaž skaitīja līdzi bezūdens periodam un jau kopš septītās sekundes aizturēja elpu, lai nesarītos ūdeni. Tomēr bija reizes, kad ūdens parādījās ātrāk, un Monika paspēja to nedaudz ieraut plaušās. Ne jau daudz — bet pietiekami, lai viņai tagad krūtīs visu laiku kaut kas kņudētu un vilktu uz klepu.
Nākamreiz, kad Monika paskatījās lejup, viņa redzēja, ka melnais kukurznis, kas bija Ralfs, ir apstājies. Arī viņa lukturis vairs nelēkāja, bet meta nekustīgu dzeltenas gaismas apli uz baltās tuneļa sienas.
Pēc diviem bezūdens periodiem ar vienu ūdens periodu starp tiem Monika nostājās blakus Ralfam un jautājoši uz viņu paraudzījās.
Viņš tikpat izteiksmīgi palūkojās uz Moniku un ar roku norādīja lejup.
Kāpnes bija beigušās.
Lejā aizstiepās parasts tunelis kailam sienām. Monikai tas atgādināja milzīgu akas caurumu. Viņi stāvēja uz tādas kā nelielas platformas, kas Monikai atkal atgādināja dimantu Ciltstēvu nolaupītāju mītni. Viņa gribēja par to ieminēties Ralfam, bet tad atcerējās, ka nedrīkst runāt.
Ralfs atraisīja no jostas savu lukturi un pacēla to augstāk, uzmanīgi aplūkodams sienu. Bet tur viņš neko neieraudzīja. Siena bija balta, pilnīgi gluda un nedaudz mitra no ūdens. Nebija nekādu durvju, itin nekā. Ta bija gluži parasta siena.
Ralfs apmulsis nolaida lukturi un tad paspidināja to lejā. Tunelis turpinājās taisni uz leju, un luktura gaisma, iestiepusies tik tikko pāris metru dziļuma, kļuva aizvien blāvāka un nespodrāka, līdz izdzisa pavisam. Vēl zemāk bija tikai melna tumsa.
Ralfs domīgi lūkojās lejup, tad norādīja turp ar roku un, atdarinājis peldēšanas kustības, jautajoši paskatījās uz Moniku. Viņa sāka enerģiski kratīt galvu. Lai nu ko, bet viņa nekad nelaidīsies peldus bezdibenigā dziļumā ar vienu mazu gaisa baloniņu uz muguras! Ralfs, sapratis, ka Monikai tā nešķiet laba doma, atkal pievērsās sienai.
Viņš iztaustīja sienu pa centimetram vien, laikam cerodams, ka kaut kur varētu būt kāds slepens kloķis, bet nekā tada tur nebija.
Tad Monikai kaut kas iešāvās prāta. Viņa iedomājās, ka vajadzētu palūkoties ar Aci. Meitenei nebija īsti skaidrs, ko vajag skatīties, bet viņa nojauta, ka tas varētu viņiem palidzēt.
Viņa piebikstīja Ralfam, tad norādīja uz savām acīm un tās aiztaisīja. Ralfs taisīja izbrīnītu ģīmi — acīmredzot viņš nojauta, ka Monika gatavojas skatīties ar Aci, bet nesaprata, ko īsti viņa grib ieraudzīt.
Tad Monikai iešāvās prātā, ka varētu domāt par to teļu, par ko bija pārvērtušās melnās ēnas. To, kas atgādināja melnās skulptūras jūras krastā. Vismaz tas būtu mēģinājums kaut ko darīt…
Viņa aizvēra acis un mēģināja atcerēties dūmakaino, nedaudz izplūdušo tēlu, kura formu bija ieguvušas melnas ēnas. Bet, līdzko viņai likās, ka Acs ir iedarbojusies, un viņa jau gatavojas atvērt acis, kāds sāka viņu neganti purināt, un Monika atvēra acis pa īstam.
Tas, kas viņu kratīja, bija Ralfs, un tagad viņš, satraukti žestikulēdams, norādīja uz sienu.
Siena bija pilnīgi pagaisusi, un tās vieta turpinājās koridors. Atšķirībā no tuneļa, pa kuru viņi nupat bija kāpuši, šis koridors bija celts no kada melna materiāla.
Ralfs sagrāba Moniku aiz rokas, un viņi skriešus iemetās tunelī.
DEVĪTĀ NODAĻA
KRINGI
Tiklīdz abi bija iekšā, viņiem aiz muguras kaut kas klusi noklakšķēja, un viņi apcirtās riņķī. Siena bija pilnīgi atjaunojusies, un nevarēja pat iedomāties, kur šeit pirms mirkļa varējis būt caurums.
Ralfs skaļi izpūta aizturēto elpu.
— Es domāju, mēs varam atkal runāt, — viņš sacīja, vēl aizvien pārsteigumā ieplestām acīm blenzdams uz sienu.
— Kas notika? — vaicāja Monika. — Kad tā siena pazuda?
— Tiklīdz tu biji aizvērusi acis. Gandrīz tajā pašā brīdī — pāris sekunžu vēlāk. Ko tu paspēji ieraudzīt?
— Neko, — attrauca Monika. — Kur mēs esam?
— Nu, vai zini, — iesaucās Ralfs. — Ko tu man prasi? Tu taču esi tā, kas bijusi visādās šausmoņu mītnēs. Tu ari pasaki, kur mēs esam.
Monika paraudzījās visapkārt.
Viņi stāvēja melnā koridorā, kas pāris metru tālāk beidzās ar tādām pašām melnām durvīm. Monika aptaustīja sienas un saprata, ka tās celtas no akmens. Tāda paša akmens, no kura veidotas statujas jūras krasta.