— Paklau, — Monika pusčukstus teica Ralfam. — Dimantu Ciltstēvs taču ir pie kringiem, vai ne?
— Nūjā, — samulsis atsaucās Ralfs. — Bet kāpēc tu tā prasi?
— Nezinu, man ir sajūta, ka ši vieta ir saistīta ar tām melnajām statujām jūras krastā, — teica Monika. — Esmu pārliecinātā, ka šis ir tāds pats akmens.
— Un kāpēc tu domā, ka melnās statujas ir saistītas ar kringiem? — prasīja Ralfs.
Tagad samulsa Monika. — Nu, kā, — viņa murmināja. — Aluķēmu Vecais tā sacīja…
— Tur jau tā lieta — aluķēmu Vecais! — iesaucās Ralfs. — Viņš pats ir blēdis un krāpnieks, sazin ko viņš ir izfantazējis un kādēļ. Viņam mēs varam ticēt vismazāk.
— Var jau būt… — noteica Monika. — Bet vienalga… Katrā ziņā es nedomāju, ka mēs esam pie dimantu Ciltstēva nolaupītājiem — tiem, kas dzīvo baltajos tuneļos. Tie bija gluži citādi. Starp citu, tie izskatījās tieši kā tas tunelis, pa kuru mēs šurp nokāpām.
— Ko? — iekliedzās Ralfs. — Un to tu man saki tikai tagad?
— Kad tad vēl es tev to būtu varējusi pateikt? — dzēlīgi atjautāja Monika.
— Nu labi… Bet ko mēs lai darām? Ja nu mēs patiešam esam pie tiem briesmekļiem?
— Tad jau nu mēs tik viegli no šejienes ārā netiksim, — teica Monika. Arī viņa bija izbijusies. Tas, ka siena viņus bija ielaidusi un pēc tam atkal aizvērusies, nelikās diez cik viesmīlīgi. Viņi tagad bija iesprostoti gluži kā cietumā.
Ralfs bridi drūmi stāvēja, aplūkodams telpu, kurā viņi bija nonākuši. Melnas, gludas vienlaidu sienas un tādas pašas durvis, kas veda uz nezin kurieni. Vienīgo gaismu deva Monikas un Ralfa lukturi, kurus viņi abi tagad turēja rokā.
— Neko darīt, — beidzot nopūtās Ralfs. — Mēģināsim paskatīties, kas ir aiz tām durvīm.
Viņi piegāja pie durvīm, bet Ralfs pat nepaspēja pieskarties melnajam, apaļajam rokturim, kad durvis pašas lēnām atvērās.
— Nu, kas tur ir? — bažīgi vaicāja Monika.
Viņu priekša pletās diezgan plaša apaļa telpa ar augstiem griestiem. Tā bija pilnīgi tukša, melna, un tai visriņķī bija izvietotas durvis ar augšā noapaļotām ailēm.
— Izskatas pēc aluķēmu klinšu alām, — domīgi teica Ralfs, pētīdams dīvaino telpu.
— Nu, nē, — Monika iebilda. — Aluķēmu klinšu alas ir veidotas no parastas klints. Tik gludu akmeni ka šis es esmu redzējusi vienīgi tajās statujās.
Durvju bija vairāki desmiti. Tieši pretī vietai, kur stāvēja Monika ar Ralfu, telpas sienā bija tāds ka padziļinājums, kurā ari bija durvis.
— Ejam tālāk? — aicināja Ralfs. — Ar kurām durvīm sāksim?
— Es domāju, ar tam tur, — teica Monika, norādīdama uz padziļinājumu sienā.
— Kā teiksi, — attrauca Ralfs, un viņi devās uz priekšu.
Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa atkal skatītos ar Aci. Tādos
savados, svešādos mitekļos viņa nebija radusi būt pa īstam, kaut ar Aci tajos nācās nokļūt visai bieži. It īpaši pēdējā laikā…
Līdzko viņi bija nostājušies durvju priekšā, tās sāka lēnām vērties vaļā.
— Kas tad… — paspruka Ralfam, bet Monika spēja tikai sastingusi blenzt.
Durvju spraugā parādījas žilbinoši balta gaisma. Vismaz tāda tā šķita Monikai un Ralfam, kas tik ilgu laiku bija pavadījuši pustumsā.
Durvis turpināja bez skaņas vērties vaļā un drīz bija pilnība atvērušās.
Gaisma, kas nāca no priekšā esošās telpas, uz mirkli padarīja Moniku un Ralfu aklus, un tikai pēc tam, kad viņu acis bija pieradušas pie spējās gaismas maiņas, viņi sāka kaut ko saskatīt.
— Ak, je… — novaidējās Ralfs. Monika vel aizvien tikai blenza un izmisīgi domāja, vai palikt stāvam vai mesties bēgt… Un, ja bēgt, tad uz kurieni…?
Gaiši izgaismotā telpa aiz durvīm arī bija apaļas formas, un taja gar sienām bija izvietoti krēsli, kuros sēdēja… milzīgas, melnas būtnes, tērptas tādos kā melnos halātos, kas sniedzās līdz zemei… šis dīvainās būtnes nezin kāpēc likās šaušalīgas… kaut arī to izskats nemaz tik briesmīgs nebija — tie izskatījās pēc milzīgiem cilvēkiem ar iegarenām galvām un neparasti slaidām rokām un pirkstiem… Uz galvas viņiem nebija matu, un viņu vaibsti, kaut arī smalki, likās diezgan drūmi, bet plānās lupas bija cieši sakniebtas. Viņu varēja būt aptuveni divdesmit.
Monika tos jau bija redzejusi. Tie bija kā tā būtne, par kuru bija pārtapušas melnās ēnas, lai brīdinātu Moniku par dimantu Ciltstēva zagļiem un briesmām, kas no tiem draudēja.
Melnie radījumi sēdēja un klusēdami raudzījās uz Moniku un Ralfu, tad viens no viņiem piecēlās un klusēdams palocījās. Kad viņš apsēdās, piecēlās arī pārējie un tāpat klusēdami palocījās.
Monika un Ralfs apjukuši saskatījās un nosprieda, ka arī viņiem jādara tas pats. Viņi neveikli paklanījās.
Monika domāja, ka palocīšanās varētu arī nebūt tas, kā viņi sasveicinās savā starpā, bet, sastopot kādu pilnīgi nepazīstamu būtni, tas tomēr ir vislabākais veids, kā apliecinat savus labos nodomus. Vismaz viņa uzreiz jutās drošāk. Uzmetusi skatienu Ralfam, viņa saprata, ka ari uz viņu tas ir iedarbojies. Zēns bija izslēdzis savu lukturi un nu diezgan ziņkārīgi nopētīja melnas būtnes, kas bija atkal apsēdušās.
Arī Monika izslēdza lukturi, pec kura nudien vairs nebija nekādās vajadzības, un uzmarugak nopētīja telpu, kurā viņi stāvēja.
Tā bija celta no melna akmens, tāpat kā iepriekšējā, un arī vienkāršie krēsli, kuros sēdēja lielās būtnes, bija no tāda paša akmens. Pa labi no Monikas un Ralfa uz neliela paaugstinājuma stāvēja garš akmens galds un aiz tā — viens vienīgs krēsls. Monika nosprieda, ka šī droši vien ir konferenču zāle.
Tad viena no melnajām būtnēm — tā, kas bija paklanījusies pirmā — atkal piecelās un svešā valodā kaut ko sacīja, cieši raugoties uz Moniku un Ralfu. Un atkal viegli palocīja galvu.
Monika apjukusi uz viņu blenza un tad nokrekšķinājās. — Varbūt jūs… ēēē… saprotat mūsu valodu? — viņa nedroši vaicāja.
Melnā būtne kaut ko atbildēja tajā pašā svešaja valodā, bet tad piepeši Monikai likās, ka viņa saprot, ko tā saka.
— Mēs nerunājam jūsu valodā, bet vienalga spēsim sazināties, — teica melnā būtne.
Monika ārkārtīgi izbrīnīta paraudzījās uz Ralfu.
— Redz, kā, — viņa sacīja. — Viņi nerunā mūsu valodā, bet mēs viņu valodu saprotam… Dīvaini gan!
— Kā tu to domā? — jautāja Ralfs. — Ko mēs saprotam? Es neko nesapratu. Tu saprati, ko viņš teica? Kādā valodā tad viņš runāja — japaņu vai spāņu, vai kadā? Es nemaz nezināju, ka tu runā vēl kādā valodā. — Viņš bija patiesi izbrīnījies.
Bet vel vairāk izbrīnījusies bija Monika.
— Kada japāņu? Kādā spāņu? Ko tu te runā? — viņa apjuka. — Viņš taču runāja tāpat kā mēs! Vai tad tu nedzirdeji?
— Nu, vai zini, — iesaucās Ralfs. — Atradusi īsto laiku, kad dzīt jokus!
— Es nedzenu jokus, — Monika nopietni teica. — Es tiešām sapratu, ko viņš saka.
Ralfs iepleta acis. — Ej nu ej! — viņš iesaucās. — Bet tad jau tam jābūt… Patiešām, tā noteikti ari ir!
— Kas? Kas? — nepacietīgi taujāja Monika.
— Telepātija, — paskaidroja Ralfs. — Viņi ir telepati. Viņi sarunājas ar domu palīdzību! Esmu daudz par to lasījis, nav nekāds brīnums, ka citplanētieši ir telepāti. Būtu daudz neparastāk, ja viņi tādi nebūtu. Ja jau pat tev ir tāda lieta kā Acs, padomā tik, kas viss nevarētu piemist viņiem!