Monika ieplestām acīm viņā klausījās. Par to, ka Ralfs ir daudz lasījis par telepātiem, viņai nebija nekādu šaubu… Ralfs to vien darīja kā lasīja par vampīriem, telepātiem, zvaigžņu kariem un tamlīdzīgi… Bet izskatījās, ka šoreiz viņam tiešām ir taisnība. Lai to pārbaudītu, Monika paraudzījās uz melno būtni un nodomāja: "Vai jus esat telepāti?"
Uz to melnā būtne kaut ko atbildēja, un Monika dzirdēja, ka tā saka: — Tavas domas ir neskaidras, tās grūti saprast. Labāk runa savā valodā, tas palīdz domas sakopot, un mums būs vieglāk sazināties.
Monika stavēja pavērtu muti un tad neticīgi palūkojās uz Ralfu. — Vai zini, — viņa tam sacīja, — tev taisnība. Viņi tiešam ir telepāti!
Ralfs apmierināts pamāja ar galvu. Tas viņam bija bijis skaidrs uzreiz…
Monika paskatījās uz melno būtni un vaicāja: — Kas jūs esat?
— Mēs esam tie, ko Mežā pazīst ar vārdu "kringi", — Monika dzirdēja skanam savā galvā, bet melnā būtne pat vairs necentās runāt. Tā tikai stāvēja un cieši skatījās uz Moniku.
Monika pārbijās un pačukstēja Ralfam, ko bija dzirdējusi. Ralfs viņai atčukstēja, lai viņa cenšas neko konkrētu nedomāt un klausās, ko viņi vēl pastāstīs.
— Mēs esam šeit, un jūs esat šeit, — Monika dzirdēja savā galvā, — lai palīdzētu apaļajam akmenim atgriezties savā vietā.
— Apaļajam akmenim? — pārvaicāja Monika. — Vai jūs domājat dimantu Ciltstēvu?
— Dimantu Ciltstēvu? — tagad nesaprata krings. — Paskaidro!
Monika brīdi domāja, kā to labak paskaidrot, un viņai ienāca
prātā kāda doma. Viņa nolēma domāt par dimantu Ciltstēvu, kā to bija aprakstījis aluķems — apaļu, bezkrāsainu akmeni, kas spēj pieņemt jebkuru krāsu — atkarība no tā, kāda gaisma to apspīd. Viņa to iztēlojās, un viņai pašai šķita, ka iztēlojusies ļoti labi.
Bet krings nesaprata.
— Apaļš akmens — jā, — viņš piekrita. — Bet vai tu izproti pareizi…? Tas ir akmens, kas spēj pārvērst melnos oļus, padarot tos līdzīgus sev. Akmens, ko tagad nolaupījuši un izmanto ļauniem nolūkiem.
— Jā, jā. — Monika māja ar galvu. — Bet mēs domājām, ka akmens ir pie jums… tas ir, ne jau pie jums, bet pie kringiem…
Nu, ne jau pie jums — kringiem —, bet pie citiem kringiem… — Viņa galīgi sapinās savos paskaidrojumos.
Lielais, melnais krings stāvēja sarauktu pieri. — Nesaprotu, — viņš atzinās. — Uzklausi mani! Apaļais akmens ir pie doforiem. Viņi tūkstošiem gadu centušies tikt pie apaļā akmens, un nu tie to ir dabūjuši. Viņi nedoma par to, ka akmens ir izsmēlis savus spēkus un ka tagad tam jāatgriežas, no kurienes tas cēlies. Viņi grib akmeni sev, lai tas palīdzētu realizēt viņu negantos plānus. Es to centos tev paradīt, kad tu skatījies ar savu domu spēku. Tikai tajos brīžos es spēju tev ko pavēstīt.
— Ak tā, — teica Monika. — Un es sapratu, ka akmeni gatavojas nolaupīt aluķēmi… tas ir, troglodīti, — viņa izlaboja, iedomājusies, ka kringi varētu nesaprast, kas tie par aluķemiem…
— Troglodīti? — Monika saklausīja izbrīnu kringa balsī, kas skanēja viņai galvā. — Ak, nē… Apaļais akmens taču ir nācis no turienes, kur mita arī troglodītu senči. Vai tad tu to nezināji? Troglodīti cenšas nogādāt akmeni ta īstajā vietā, bet mēs nespējām viņiem palīdzēt, jo viņiem nemaz nav domu speķa. Mēs nevarējām ar viņiem sazināties.
Monika apjukusi klausījās. Tatad viņa visu bija sapratusi ačgārni.
— Redzi, — krings turpināja. — Kopš mēs pēdējo reizi bijām uz šis planētas, ir pagājuši tūkstošiem gadu. Pa to laiku mūsu saule ir kļuvusi vēsāka, un mēs vairs nespējam uzturēties šis planētas saules gaismā. Mēs kļūtu akli, un mūsu āda apdegtu. Tāpēc mēs esam spiesti visu laiku palikt šeit — mūsu senču celtajās mītnēs. Mes gaidījām, kad beidzot parādīsies kāds, kuram būtu pietiekams domu spēks, lai nodibinātu kontaktus. Vieni paši mes neko nespējam iesākt.
Monika piepeši kaut ko atcerējās. — Un kas notika toreiz, kad Rufo un citi kringi meklēja akmeni? Viss Mežs esot ticis izpostīts…
Viņa sajuta dusmas un kaunu, kas nokļuva viņas galva no priekšā stāvošā kringa.
— Tas bija sen, un ar tādiem ka viņš mēs esam tikuši gala. Tagad mums jātiek galā vēl ar doforiem. Citādi sāksies juceklis…
— Nāciet man līdzi, — piepeši sacīja krings un pagriezies devās uz apaļās zāles aizmuguri. Tikai tad Monika pamanīja, ka ari tur ir durvis.
Viņa īsumā pārstāstīja Ralfam, ko bija tikko uzzinājusi, un, sagrabusi viņu aiz rokas, steigšus metās pakaļ kringam, kas jau gaidīja pie durvīm. Ralfs bija tikpat pārsteigts, cik Monika.
— Tātad aluķēmi patiešām ir bez vainas! — viņš iesaucās. — Bet ir vēl kaut kādi trešie, pie kuriem ir dimantu Ciltstēvs…
— Nu, un ko tad es visu laiku stāstīju par tiem baltajiem tuneļiem? — nepacietīgi atgādināja Monika. — Aluķēmam bija taisnība, kringi patiešām atbilst viņa aprakstam, un tie, kas nospēruši dimantu Ciltstēvu, ir kaut kādi dofori, par kuriem neviens vispār neko nezināja. Neviens, izņemot kringus.
— Padomā tikai! — apbrīnā sauca Ralfs. — Šis Mežs taču ir citplanētiešu apsēsts'.
— Tev par lieliem priekiem, — noburkšķēja Monika, uzmezdama Ralfam dusmīgu skatienu. Viņš ar savām mūžīgajām citplanētiešu būšanām reizem krita uz nerviem… Monikai bija aizdomas, ja te ierastos vēl kādi briesmoņi, pilni apņēmības iegūt dimantu Ciltstēvu, Ralfs būtu stāvā sajūsmā.
— Bet paklau, — Ralfs pavīpsnāja. — Kur palikušas viņu zvīņas?1 .
Tikmēr krings bija izvilcis no halātam līdzīgā apģērba gabala kabatas kādu plāksnīti un iebāza to spraugā virs durvju roktura. Kaut kas noklikšķēja, un durvis atvērās.
Krings pārkāpa slieksni un iegāja iekša, bet Monika ar Ralfu viņam sekoja.
Likās, ka piepeši viņi nokļuvuši pavisam cita Meža malā.
Šajā telpa vairs nebija ne miņas no melnā akmens. Viņi stāvēja šaurā alā, kuras griesti bija tik zemi, ka kringam pat vajadzēja pieliekties. Gaisma iespīdēja tikai pa vaļējo durvju spraugu no konferenču zāles, citādi alā bija pilnīgi tumšs.
Oda pēc pelējuma, un gaisā jautās drēgns mitrums.
Krings aizvēra durvis, un viņus apņēma melna tumsa, bet jau nākamajā mirklī atskanēja pāris klikšķu, un uz alas grīdas gar sienām iedegās elektriskās spuldzes, ievietotas melna akmens statīvos.
— Pat lampu vietā viņiem ir akmens, — nočukstēja Ralfs, ziņkārīgi lūkodamies uz visām pusēm.
Ala, kurā viņi stāvēja, likās veidota no dabiskas klints, kas vietām mijās ar drupaniem, brūnganiem akmeņiem. Arī zem kājām bija tas pats brūnganais akmens, vietumis jau sairis līdz parupjam smiltīm.
Bet krings ar rokas mājienu jau aicināja viņus tālāk.
Izgājuši cauri šai alai, viņi nonāca plašākā telpā, un krings ar acīm redzamu atvieglojumu atliecās taisni. Viņš atkal noklikšķināja kādu viņam vien redzamu slēdzi, un visur iedegās spuldzes, izgaismodamas alu ar tādu pašu mākslīgu baltu gaismu kā konferenču zālē. Ari šeit bija vēss, un Monika ar Ralfu, stāvēdami vēl aizvien slapjajās drēbēs, drebinājās.
Alas griesti sniedzās vismaz trīsstāvu mājas augstumā, un alai bija ieapaļa forma. Sienās šur tur rēgojās atsevišķas klinšu radzes. Grīdu klāja smiltis, bet dažviet zem smiltīm varēja just cietu klinti.
Krings iegāja telpas vidu un pagriezās pret Moniku un Ralfu.
— Mēs stavam ļoti senā vietā, — viņš paziņoja. — Pirms kringiem, pirms cilvēkiem, mežaļaudīm un troglodītiem, pirms vēl uz šīs planētas bija radušies pirmās zivis un pūpēžveidigie, šaja vieta pabija kādi, kas jau toreiz pazina rakstību.