— Kas? — vaicāja Monika.
— Nākamais pants arī to skaidri pasaka, — teica krings. — Akmens spēks augšāmcēlās no mirušās gaismas mainījies. Kad dimanti sairst atpakaļ pelnos, tie atbrīvo spēku, kas agrāk saturēja kopā tā atomus, tā vissīkākās daļiņas — un šis spēks pāriet pie tā, kas izmantojis apaļo akmeni šo viltus dimantu radīšanā. Spēks ir mainījies, jo vairs nerada skaisto — krāsas, bet gan tiek izmantots citu mērķu labā. Un tici man — šie mērķi nav no cēlakajiem.
Monika atcerējās, ka tieši to pašu bija stāstījis aluķēmu Vecais.
— Un nākamais pants pavēsta, ko šis spēks spēj izdarīt: Pārvērta visu pelnu putekļos uz mūžiem senatnais gars. Tas ir tieši tas, uz ko gatavojas dofori. Vismaz mēs domājam, ka tas ir tas.
Ralfs jau kādu laiku raustīja Moniku aiz rokas. — Nu, pastāsti taču kaut ko, — viņš diedelēja, un Monika pastāstīja.
— Bet klausies tālāk, — teica krings. — Jo tālākais vēstījums stāsta mums, kā izvairīties no visa briesmīgā, kas varētu notikt. Tas saka:
Tikai sākotnē atgūtu senais gars mieru un atdzimtu.
Saproti — apaļajam akmenim ir jānokļūst turpat, no kurienes tas nācis. Un, kā visiem zināms, tas nācis no troglodītu alām. Bet varbūt ari ne… Šā vai tā, tas nemaz nav svarīgi. Apaļais akmens pats nokļūtu, kur tam jānokļūst, bet tikai noteiktos apstākļos. Klausies, ko par to saka astotais pants:
Trīs gaismas veidoli vienīgie iespētu aizsūtīt akmeni sākotnē.
Krings apklusa. Ari Monika klusēja, bet Ralfs nepacietīgi skatījās te uz vienu, te otru, gaidīdams paskaidrojumus.
— Ko tas nozīmē? — beidzot prasīja Monika.
— Nezinu, — atzinās krings. — Šķiet, ka nakamie panti to paskaidro sīkāk, un tas visādā ziņā ir saistīts ar kaut kādām gaismas niansēm — vismaz gaismas veidoli to varētu nozīmēt… Jādomā, tās ir trīs krāsas, bet baidos, ka nav manos spēkos to izprast.
Monika pāris vārdos pastāstīja Ralfam, ko krings tikko pavēstījis, un arī Ralfs piekrita, ka tās tiešām varētu būt kaut kadas krāsas.
— Bet kas ar tām krāsām jādara? — viņš jautāja.
— Nezinu, — teica Monika. — Gan jau tas atklāsies nākamajos pantos.
Tā arī bija. Krings bija ticis līdz pantiem sienas vidū un tagad vilka ar pirkstu tiem līdzi, lai Monika redzētu, ko viņš tagad tulko.
Pūka acis,
mirstoša saule un zudusi dzīvība ziedotos pirmie.
Vienā šīszemes
stundā sekotu kalnu virsotnes un negaisa švīkas.
Vispēdīgi nāktu
dzīvā saule, darga metāla dzīsla un pavasaris pļavā.
Viņš apklusa un jautājoši vērās uz Moniku.
— Vai es varētu tos noklausīties vēlreiz? — viņa lūdza. — Kas tur bija par tām pūķa acīm…?
Krings paklausīgi nolasīja pantus vēlreiz, un Monika tos noskaitīja Ralfam.
— Tās droši vien ir krāsas… — domīgi sacīja Ralfs. — Bet ko nozīme mirstoša saule? Un kādā krāsā varētu but acis pūķim? Debestiņ…
— Un ko nozīmē tā zudusī dzīvība un ziedošanās? — brīnījās Monika. — Vai mums būtu janokauj kāds dzīvnieks? — viņa šausminājās.
— Labi, ja dzīvnieks… — drūmi novilka Ralfs.
Krings laikam bija nolasījis Monikas tobrīd patiešām juceklīgās domas, jo sāka strauji runāt: — Nē, nē — jūs nedomājat pareizajā virzienā! Vienīgais, kas jums jāizdomā — kas tā par krāsu, kurā ir gan pūķa acis, gan mirstoša saule, gan zudusi dzīvība! Monika to pateica Ralfam, un viņi ņēmās spriest.
— Ko mēs zinām par pūķiem…?! — Monika murmināja.
— Mirstoša saule… zudusi dzīvība… Cik šaušalīgs pants!
— Pag, pag, — ieteicās Ralfs. — Man kaut kas sāk nākt prātā… Mirstoša saule… Diez vai tie senie ļaudis būtu domājuši kādas saules bojāeju, tas būtu pārāk neticami… Kaut gan, ja viņi runā par pūķiem… Bet varbūt viņu laikos pūķi bija tikpat parasti kā šodien jenoti…
— Paklausies, — Monika pārtrauca viņa skaļo spriedelēšanu.
— Ko tu tur sāki runāt par to sauli?
— Es domāju, — teica Ralfs, — vai tikai tā nevarētu būt rietoša saule… Kad saule riet, ta zināmā mērā mirst — līdz rītam, kad tā piedzimst no jauna, vai ne?
Monika iesmejas. — Zini, Ralf, tevi ir kaut kas poētisks…
Ralfs nosarka un sāka kaut ko purpināt, bet Monika runāja tālāk. — Bet man liekas, ka tā patiesi varētu būt. Rietoša saule ir sarkana, vai ne? Ja mēs vel saprastu, kas ta par zudušo dzīvību… Ak, un tad vēl tās pūķa acis…
— Nedomāsim vairs par pūķa acīm, — teica Ralfs. — Saki man — kādā veidā var zaudēt dzīvību?
— Nu, — Monika nedroši iesaka, — visādā. Var nosisties, var noslīkt, kāds maniaks var tevi nošaut vai nodurt… Pag, pag… Vai tikai tas nav tas?
— Kas? — jautāja Ralfs.
— Cilvēks var noasiņot, vai ne? — jautāja Monika.
— Ka tad, — Ralfs lietišķi piekrita.
— Un tad ir daudz asiņu — un tas ir sarkanas.
— Jā, jā! — sauca Ralfs. — Domāju, ka viņi tiešām varēja saistīt dzīvības pastāvēšanu ar asinīm — tās daudzām senām tautām ir bijušas dzīvības simbols. Tā noteikti ir! Un tas saskan.
— Bet tās pūķa acis… — Monika nelikās mierā.
— Ak, aizmirsti tās, — attrauca Ralfs. — Starp citu, atceries, kad, pirmo reizi ejot cauri biezoknim Tuļu salā, Ruta nobijās no tā milzu sikspārņa?
Monika pamāja. Ari viņa toreiz bija pamatīgi nobijusies.
— Un ko viņa toreiz sauca? Viņa sauca: — Pūķis! — Un kāpēc? Tapec, ka tam bija sarkanas acis.
Krings bija uztvēris Monikas teikto, bet viņš nebija sapratis, ko saka Ralfs. Tagad viņš lūdza Monikai izstāstīt, ko viņi ir izdomājuši, un Monika viņam to pavēstīja.
— Mēs virzāmies uz priekšu, — krings nopriecājās. — Labi, un ko tu domā par nākamo pantu: Vienā šīszemes stundā sekotu kalnu virsotnes un negaisa švīkas…?
Monika noskaitīja ari šo pantu Ralfam.
— Negaisa švīkas un kalnu virsotnes… — domīgi atkārtoja Ralfs. — Kādas ir kalnu virsotnes? Un negaisa švīkas… Vai ar to būtu domātās lietus šaltis… vai zibens…?
— Kā tad! — iesaucās Monika. — Tas noteikti ir zibens! Un kalnu virsotnes bieži mēdz but klātas ar sniegu, vai ne? Gan zibens, gan sniegs ir balti — acīmredzot otrā krāsa ir balta!
Viņa pastāstīja to kringam, un tas jutās ļoti apmierināts, ka viņi tik ātri risina šo mīklu. Savukārt Monika sāka saprast, kāpēc krings sākumā bija teicis, ka apraksts atgādina mīklu tikai tādēļ, lai ieviestu vairāk skaidrības. Tie senie ļaudis bija sapratuši, ka nedrīkst attiecīgās krāsas tikai nosaukt, bet jācenšas tās attēlot aprakstoši. Citādi kringi, kas krāsas neatšķīra, nekad nebūtu varējuši šo tekstu līdz galam iztulkot, un neviens nekad neuzzinātu, par kādām krāsām ir bijusi runa. Bet tādas lietas kā rietoša saule, sniegotas kalnu virsotnes un zibens pastāvēja, kamēr vien pasta- vēja dzīvība uz planētas — uz šīm lietam varēja droši paļauties, atstājot vēstījumu nākotnes civilizācijām.
— Mums palikusi vēl pēdējā krāsa, — teica krings. — Vispēdīgi nāktu dzīvā saule, dārga metāla dzīsla un pavasaris pļavā. Ko jūs teiksiet par to?
Monika atstāstīja tikko dzirdēto Ralfam, un viņi tūlīt vienojās, ka šeit viss ir pavisam skaidrs. Dzīvā saule bija saule pie debesim — un tā bija dzeltena. Dārga metāla dzīsla — ar to noteikti bija domāta zelta dzīsla. Bet pavasaris pļavā — tas tikai apstiprināja iepriekšējo — daudzas pavasara puķes bija dzeltenas. Viņi bija noskaidrojuši arī pēdējo krāsu, un Monika par to lepni ziņoja kringam.