Tas bija sajūsmā.
— Brīnišķīgi! — viņš iesaucās, un viņa planas lupas savilkās vieglā smaidā. — Vienkārši brīnišķīgi! Tā, un tagad noklausies vēl pēdējos trīs pantus.
Divi veidoli
būtu no dabas, viens — cilvēka rokas radīts.
Un, tikai
stundas laikā sapulcēti, tie iespētu neiespējamo.
Tad atgūtu
pasaule pati sevi, un sākotnē atgrieztos senais gars.
Lai kā Monika bija centusies tos iegaumēt uzreiz, viņai tas nebija izdevies. Viņa palūdza kringam tos atkārtot, lai varētu precīzi atstāstīt Ralfam.
— Redz, kā, — teica Ralfs. — Tātad mums tās trīs krāsas ir jāsadabū kopa vienas stundas laikā. Un divas būtu no dabas, bet viena — cilvēka radīta, tā laikam tur bija, ja?
Monika pamāja.
— Bet kas tad īsti mums ar tām krāsām jādara? — Ralfs apmulsis jautāja. — Skaidrs, ka jādabū trīs krāsas — sarkanā, baltā un dzeltenā —> turklāt tieši šādā secībā. Tas tā kā būtu skaidrs. Bet ko tālāk? Kā tās krāsas ir domātas un ko ar tām iesākt?
Monika pastāstīja kringam, ko Ralfs nupat bija teicis, bet krings nebūt nebija samulsis.
— Es gan neesmu īstais krāsu pazinējs, — viņš sacīja. — Bet saki man — vai tad nav tā, ka arī gaisma var būt dažādās krāsās? Vai arī es maldos?
Monika apstiprinaja, ka gaisma patiešām var būt dažādās krāsās.
— Nu, tādā gadījumā, — krings turpināja, — domāju, ka ir skaidrs, kas mums jādara. Mums jāpanāk, lai šis trīs gaismas apspīdētu apaļo akmeni tieši vienas stundas laikā. Un tad tas nonāks atpakaļ sākotnē.
Monika apdomāja kringa teikto un nosprieda, ka droši vien viņam taisnība. Arī Ralfs, kad viņa tam visu pārstāstīja, piekrita.
— Bet ka tad mēs to lai izdaram? — vaicāja Monika. — Dimantu Ciltstēvs taču ir pie tiem… kā viņus sauca… doforiem. Vai tad mums butu viss jāizdara taja viņu mitnē? Viņi taču to labi apsargā!
— Zinu, — drūmi noteica krings. — Nedomāju, ka mes varētu tā brīvi rikoties viņu mitnē… Mums jaizdabū akmens no turienes ārā.
Monika iepleta acis. Interesanti, kā krings to bija iedomājies?! Ka viņa varētu iet un sadabūt viņiem dimantu Ciltstēvu? Vienkārši ieiet pie doforiem, viņu sargu deguna priekšā nocelt to no platformas un cēli doties projām…?!
— Nē, nē, — krings sacīja. — Tā es nebūt nedomāju.
Monika apmulsa un nokaunējās. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi,
ka krings saprot, ko viņa domā…
— Tas, protams, būs ļoti sarežģīti — iekļūt pie doforiem un nozagt viņiem akmeni, — teica krings. — Bet tieši tas mums būs jādara. Vēl jo sarežģītāk tas būs tādēļ, ka viņi šobrīd noteikti ir paspējuši radīt daudzus jo daudzus viltus dimantus un iegūt to spēku, to enerģiju…
— Un kā tas spēks izpaužas? — vaicāja Monika. — Līdz šim Mežā nekas savāds nav manīts…
— Tas tāpēc, ka viņi grib palikt slepenībā, iekams nebūs izspieduši no akmens visu, ko tas spēj dot. Un tad jau būs par vēlu iejaukties, jo tad viņi būs neuzvarami… Ļauj man tev nedaudz pastāstīt par doforiem!
Krings nolika melnā akmens lampu zemē un apsēdās uz kāda klints izciļņa. Ari Monika sameklēja turpat blakus tādu pašu klints veidojumu un apsēdās, ieteikusi to pašu darīt arī Ralfam.
Krings sāka stāstīt.
— Tu laikam jau zini, — viņš teica Monikai, — ka jusu planēta un šī, ko vietējie sauc par Mežu, ir paralēlas pasaules. Tādu paralēlu pasauļu Visuma ir ļoti daudz. Jusu pašu galaktika tādu ir vairāki miljoni. Dažas paralēlās pasaules ir pa divām — kā jūsējās, bet citas ir pa desmit, simt un pat vairāk. Tā ka jusu Saules sistēma īstenībā ir ļoti primitīva, — krings mulsi iesmējās.
Monika nodomāja, ka Ralfs daudz zaudē, nedzirdēdams šo stāstu. Tas būtu tieši viņa garā…
— Dažas paralēlās pasaules ietver atsevišķas planētas, bet citas aptver pat veselas galaktikas… Ak, bet tā ir tīrā fizika, nesākšu tajā iedziļināties… Es tikai gribēju pateikt, ka ne dofori, ne mēs nenākam no paralēlās pasaules. Mēs nākam no planētām, kas pastāv tajā paša laika un telpas plaknē, kurā jūsu Zeme, bet mēs, protams, spējam nokļūt ari uz Meža. Dofori un mēs, kringi, nākam no blakusesošām zvaigžņu sistēmām, un mums ir daudz kopēja. Piemēram, tas, ka mēs spējam izmantot savu domu spēku.
Ir arī citas būtnes, kas to spēj — vienas lielākā, citas mazākā mērā —, bet ir tādi radījumi, kas to nespēj vispār. Piemēram, šie mežaļaudis — tiem nav ne mazākā talanta! Troglodīti — tie ir diezgan īpatnēji. Viņi spēj ietekmēt otru būtni, sava veidā pakļaujot viņu, bet tā ir vienpusēja iedarbība. Viņi nespēj otru būtni saprast, ka ari nevar izdarīt tā, lai saprastu viņus — jo tā jau ir daudz smalkaka māksla.
— Un ka ar cilvēkiem? — ziņkāri vaicaja Monika.
— Ļoti dažādi, — atbildēja krings. — Cilvēki vispār ir dīvainas būtnes, kas vienlaikus var būt gan ļoti augstu attīstītas, gan ļoti primitīvas. Cilvēkiem ir ārkārtīgi lielas individuālās atšķirības. Viņiem it kā būtu visas iespejas izmantot domu spēku, bet viņi šo savu spēju neprot attīstīt. Un atkal — ir daži indivīdi, kas ir ļoti talantīgi vienā vai otrā domu spēka jomā. Ka, piemēram, tu — tev ir tas, ko jūs esat nodēvējuši par Aci.
— Bet vai ir cilvēki, kas spēj sarunāties tā kā jūs — ar domam? — jautāja Monika.
— Ak, protams, — attrauca krings. — Bet — to ir daudz mazāk, nekā varētu gaidīt. Cilvēki ir tik dīvaini…
Ralfs, kas kringa garās un viņam nesaprotamās runas laika bija izskatījies gaužām garlaikots, dzirdot Monikas jautājumus, atdzīvojās. Viņš nolēca no klintsbluķa un pieskrēja pie Monikas.
— Par ko jūs tur runājat? — Ralfs ziņkārīgi prašņāja, un Monika saprata, ka viņš nerimsies, kamēr viņa nebūs visu izstāstījusi.
Kā jau viņa bija paredzējusi, Ralfs bija ārkārtīgi sajūsmināts. Viņš piekodināja Monikai, ka viņai jāpārstāsta viņam pilnīgi viss, ko teiks krings, un precīzi tā, kā teiks krings, un nelikās mierā, iekams Monika nebija viņam to apsolījusi.
— Aizvien ir bijis tā, — stāstīja krings, — ka mēs, kringi, domu speķa ziņā esam bijuši spējīgāki par doforiem. Viņi nekad ar to nespēja samierināties un centās mūs pārspēt citāda ziņā. Viņi ieguldīja milzum daudz laika tehnikas un zinātnes attīstība un šajā jomā patiesi pavirzījās daudz tālāk par mums. Taču ari tas neļāva viņiem aizmirst, ka vēl aizvien ir viena joma, kurā viņi nav paši labākie…
Kad viņi uzzināja par apaļo akmeni, viņi bija sajūsmā. Viņiem likās, ka nupat panāks to, pēc ka ir tiekušies visus šos gadu tuk- stošus. Viss jau būtu labi, ja viņi kārotu tikai attīstīt savu domu spēku. Nelaime ir tā, ka pēc dabas viņi ir ļoti neganti, šie dofori. Iemācīdamies pilnībā pārvaldīt domu speķu, viņi var pastrādāt nezin ko. Tāpēc mums jādara viss, lai atņemtu viņiem akmeni.
Monika steigšus pārstāstīja Ralfam kringa stāstu, un viņš klausīdamies drūmi māja ar galvu.
— Bet ka lai mēs atņemam viņiem akmeni? — jautāja Monika. — Mēs pat nezinām, kur viņi mīt! Es ar Aci esmu pabijusi tajos viņu koridoros, bet man nav ne jausmas, kur tie atrodas!
— Ak, par to neraizējies, — teica krings. — Mums ir ļoti labi zināms, kur viņi mīt un glabā akmeni. Tieši tāpēc arī mēs esam tur, kur pašreiz — lai būtu viņu tuvumā un spētu viņus pieskatīt…