— Ejiet nu. — Krings pamāja, pakāpdamies malā un palaizdams garam Moniku un Ralfu. — Tiksimies pēc desmit dienam pie jūras. Un neaizmirstiet par tām trim gaismām!
Monika ar Ralfu izgāja uz baltās platformas, un siena viņiem aiz muguras atkal sakļavas.
— Tas nu gan bija, — šūpodams galvu, sacīja Ralfs. — Neviens nemūžam nenoticētu!
— Labi, labi, taisāmies ātrāk prom no šejienes, citādi pārējie aizbrauks bez mums, — nervozi teica Monika un sāka kāpt, vispirms palūkojusies augšup.
Augšā, tuneļa galā, debesis bija jau gaišas un blāvi zilas. Dziļi
lejā, kur atradās Ralfs ar Moniku, bija diezgan vēss, bet vienalga
varēja manīt, ka diena būs silta. Jo augstāk viņi kāpa, jo siltāks
kļuva gaiss, un drīz viņi sadzirdēja arī putnus, kuru dziesmas
tuneļa akmens sienās atbalsojas ar dīvainu dobju pieskaņu, it ka vini dziedātu tukšā istaba.
Beidzot Monika bija tikusi līdz augšai un izkāpa no dīķa. Viņai pa pēdām sekoja Ralfs.
Juso, Tinu un Keja bija nometušies uz zemē paklāta brezenta pārklāja un, cieši saspiedušies kopā, gulēja. Mazā Keja, ielīdusi dziļi savā milzīgajā vilnas jakā, bija iespiesta starp abiem lielākajiem zēniem un izskatījās nevis pēc meitenes, bet dīvaina, uzkum- puša jēra.
Monika ar Ralfu metās pie gulētājiem un ņēmās viņus bez žēlastības kratīt.
— Kas noticis? — vēl aizvien aizvērtām acīm murmināja Tinu. — Kas te ārdās?
Bet Juso acumirklī bija augšā un pielēca kājās, tā ka Keja, zaudējusi atbalstu, nogāzās pavisam garšļaukus, bet vienalga nepamodās.
— Nu, ko redzējāt? — Juso nepacietīgi vaicāja, drebinādamies un lēkādams pārmaiņus te uz vienas, te otras kājas.
— Pa ceļam pastāstīsim, — Monika atsaucās.
— Hā! — Juso iebrēcās. — Kāpēc jau tik gaišs? Cik ir pulkstenis? *
— Pusastoņi, — drūmi paziņoja Ralfs, lūkodamies apkārt pēc sava džempera, ko piepeši nekur nemanīja. Viņa drēbes, tāpat kā Monikai, vēl aizvien bija mitras, jo lejā, drēgnajās alas, tās nebija varējušas izžūt.
— Kur ir mana jaka? — jautāja arī Monika.
— Ko — pusastoņi?! — brēca Juso, tā ka Tinu un Keja beidzot pamodās. — Tad ko mēs vēl darām šeit?'. — viņš kliedza. — Ātrāk, ātrāk, lasāmies projām! — Un viņš metās uz biezokņa pusi.
— Kur mana jaka? — atkārtoja Monika, un Tinu sāka samiegojies rakņāties pa kaudzi, kas atklājās starp viņu un Keju. Tur bija gan Monikas jaka, gan Ralfa džemperis — acīmredzot gulētāji bija tos izmantojuši kā spilvenus.
Juso, kurš jau bija ticis līdz biezoknim, pameta atpakaļ neiecietīgu skatienu.
— Nu kur jūs, pie visiem velliem, paliekat? — viņš auroja. — Gribat sēdēt aiz restēm un gaidīt, kad jūsu vecāki ieradīsies jus izpestīt, vai? — Un viņš ar vienu lēcienu pazuda biezoknī.
Tinu ar Keju, miegaini berzēdami acis, tenterēja pakaļ Ralfam ar Moniku.
Mežonīgā ātrumā, Juso kliedzienu uzmundrināti, viņi izlēk- šoja cauri biezoknim un iemetās laivā. Juso pārgrieza auklu, negribēdams zaudēt laiku, piņķējot to vaļā, un viņi atīrās no krasta. Abi ar Tinu viņi sparīgi iegūla airos, un laiva apņēmīgi devās pāri bīstamajam ezeram.
Ja nebūtu bijuši tik satraukti, viņi ievērotu, ka rits bija patiesi brīnišķīgs. Saulei ceļoties augstāk, debesis kļuva aizvien spilgtāk zilas, bet ezers, gluds kā spoguļa virsma, viegli nomirguļoja ikreiz, kad taja ielēca kāds saules zaķis.
Airi sparīgi kūla ūdeni, un drīz vien laiva iebrauca krasta meldros. Zeni izvilka laivu no ūdens un iestutēja ratos. Zirgs, kas bija izskatījies gaužām aizvainots, ka tik ilgi atstāts viens pats, tagad nepacietīgi dīžājās, gaidīdams, kad varēs doties ceļā.
Tagad, ratos un drošībā, Monika beidzot izstāstīja, ko Viņi ar Ralfu bija piedzīvojuši. Juso un Tinu izskatījās visai neticīgi, un vienīgi Keja bija sajūsmā. Monikai bija aizdomas, ka arī viņa brī- vaja laika, līdzīgi Ralfam, aizraujas ar vampīru grāmatām…
— Bet jums jāapsola, ka nevienam neko nestāstīsiet, — teica
Monika. — Citādi patiešām sāksies šausmīgs ļembasts. Un galu galā — neviens, izņemot pašus kringus, tik un tā nevar neko lietas laba darīt…
— Tātad tagad jūs brauksiet pie tām statujām? — vaicāja Tinu. — Un kā jūs tur tiksiet? Tas ir diezgan tālu.
Monika sadrūma. Acīmredzot tomēr nāksies visu izstāstīt Mežsargam un Meža Vecai. Pat ja izdotos sarunāt ratus ar kādu mežabērnu, viņi taču nevareja tā vienkārši pazust uz nezināmu laiku… Viņa parunāja ar Ralfu, un ari viņš piekrita, ka šoreiz viņiem nekas cits neatliek.
Kad bija izbraukuši no krumaja (šoreiz zirgs paklausīgi rikšoja pa taku) un jau brauca cauri mežam uz maju pusi, garām paša- vās kariete, kas devās uz ezeru. Tajā sēdēja divi mežavlri brūnā apģērbā un zaļām cepurēm ar nagu.
— Kārtības sargi, — klusām noteica Juso, kad kariete brauca viņiem garām. — Esam paspējuši pēdēja bridi…
Kārtības sargi izbrīnīti nolūkojās uz bērnu pilnajiem ratiem, bet Juso bija apklājis laivu ar brezentu, tā ka viņiem nekādas aizdomas neradās. Turklāt viņi pašāvās garām pārāk lielā ātrumā, lai vispār kaut ko pamanītu.
Un tomēr visi atviegloti uzelpoja, kad kārtības sargi bija nozuduši krūmājā. Juso vēl paskubinaja zirdziņu, un viņi turpināja ceļu.
Priežu pakalnu pakājē, turpat, kur Monika ar Ralfu bija iekāpuši, Juso apturēja ratus un viņus izlaida.
— Milzīgs paldies, — teica Monika.
— Nav par ko, — attrauca Juso. — Ja varam vēl kā līdzēt — sakiet. Tas viss taču tomēr ir tik šaušalīgi, — viņš nodrebinājās.
Viņš pamāja, un arī Tinu un Keja, ratiem jau ripojot projām, māja atvadas.
Monika ar Ralfu devās pāri priežu pakalniem uz Mežsarga majas pusi, pa ceļam domādami, ko teiks Mežsargam ar Meža Veču, gadījuma ja viņi jau būs piecēlušies. Kaut arī viņiem bus jāizstasta viss par kringiem un doforiem, tomēr negribēja atzīties, ka vieni paši naktī devušies uz ezeru…
DESMITA NODAĻA Sarunas
Visu nākamo dienu pēc notikumiem bagātās nakts Monika un Ralfs nogulēja. Meža Veča jau sāka raizēties, vai bērni nav saslimuši, bet, kad viņa piespieda viņus izmērīt temperatūru un tā izrādījās pilnīgi normāla, Meža Veču sāka mākt aizdomas.
— Vai tikai viņi pagājušajā naktī nav kaut ko sastrādājuši? — viņa ieminējās Mežsargam.
— Ko niekus! — tas attrauca. — Ja viņi dara blēņas, viņi tas dara visi kopā. Bet neizskatās, ka vēl kādam nāktu miegs.
Patiešām, Ruta ar Ērlu visu dienu pavadīja slidotavā un, mājās pārnākušas, sajūsmā stāstīja par saviem jaunajiem programmas elementiem, par kādiem — Riai nav pat ko sapņot — … Arvils, ignorēdams Meža Večas aizrādījumus, "atceries, kā izgāja Ralfam", mājas priekšā zvilnēja šūpuļtīklā un sauļojās, bet, kad atnāca Tinu, aizgāja viņam līdzi izskraidīties ar Benu.
Ap pieciem pēcpusdienā Monika samiegojusies uzvilkās augšā un palūdza kaut ko ēdamu. Drīz pec tam pamodās ari Ralfs un palīdzēja viņai notiesāt kotletes, kas bija palikušas pāri no pusdienām.
Meža Veča nosprieda, "ja jau viņi ēd, tad ar viņiem viss bus kārtībā" un noteica abiem diagnozi: "vasaras savārgums"…
Savukārt Monika ar Ralfu nolēma pagaidam vēl neko nestāstīt, citādi Meža Veča tūlīt sasaistīs to ar viņu šodienas miegainību un izdarīs secinājumus par pagājušo nakti. Viņa cerēja, ka aluķēmu Vecais neatnāks tieši Šovakar, citādi viņai tomēr viss būs jāatklāj.