— Tikai ne brētliņas, — viņš izmisīgi lūdza. — Es vairs nespēju uz tām skatīties.
Kad viņi bija devušies līdzīgā braucienā pirms pusgada — uz Klinšu krāvumiem pie aluķēmiem —, viņi visu ceļu bija pārtikuši galvenokārt no brētliņu konserviem. Diemžēl izskatījās, ka ari šoreiz paredzams tāds pats liktenis.
Meža Veča lika lielajā brezenta somā jau kādu divdesmito kārbu, kad Arvils atkal ievaimanājās. Meža Veča īgni uz viņu paskatījās un tad paraudzījās apkārt pēc Mežsarga. Viņš mazgāja traukus.
— Mežsarg, te daži negrib ēst brētliņas, — Meža Veča, izbolījusi acis, teica. — Vai tev gadījumā nav kas cits?
— Nedomāju vis, — attrauca Mežsargs. — Kaut gan… Pag, pag, man kaut kur bija tā žāvētā briežgaļa… — Viņš ar troksni iesvieda slapjo šķīvi, ko bija turējis rokā, atpakaļ bļodā un nogāja lejā uz pagrabu.
Pēc brīža viņš atkal parādījās, stiepdams kaut ko lielu un sarkanīgi melnu.
— Briežgaļa, — Mežsargs paziņoja, nosviezdams savādo kluci
Meža Večai uz somas. — Nezinu, kā tu to iesaiņosi, bet, ja jūs negribat zivis, tas ir viss, kas man vēl atlicis.
Viņš devās atpakaļ pie netīrajiem traukiem, bet Meža Veča ar netīksmi lūkojās uz melnīgsnējo briežgaļas gabalu. Tas izskatījās pēc tāda, kas diezgan ilgi, visu aizmirsts, ir nogulējis pagrabā… Bet laikam tā tomēr nebija vis, jo, kad Meža Veča paņēma nazi un nogrieza šķēlīti nomēģināšanai, viņa atzina, ka gaļa ir "laba un gluži ēdama, ja vien kāds ir pietiekami izsalcis"…
Ap pusdienlaiku, kad lielākā daļa somu bija sasaiņotas, Meža Veča ar Mežsargu sāka tās nest uz karieti. Monika ar Arvilu slaistījās turpat apkārt, drūmi vērodami, kā kariete kļūst aizvien pilnāka un ka aizvien mazāk vietas paliek viņiem pašiem.
— Ak, debestiņ, — vaidēja Arvils. — Atkal būs tas pats, kas toreiz. Tikai šoreiz mums kājas spiedīs nevis konservu bundžas, bet milzīgs un ciets briežgaļas gabals…
— Tu pats to briežgaļu gribēji, tad nu tagad neņaudi, — aizrādīja Meža Veča, pašaudamās garām ar guļammaisu rokās.
— Kāpēc šajā Mežā viss vajadzīgais atrodas tik tālu? — Arvils gaudās. — Kāpēc vienmēr ir tik šausmīgi tālu jābrauc?
— Nu, es nemaz nevēlētos, lai tās melnās statujas stāvētu man mājas priekšā, — nosmējās Mežsargs, kas bija nejauši dzirdējis viņa žēlabas. — Tad jau labāk es pabraucu kādu gabaliņu ar karieti.
Bens, līksmi kulstīdams asti, lēkāja visiem apkart. Kad viņš vienu brīdi pat ielēca karietē, uzvaroši palūkodamies uz Moniku un ieriedamies, meitene piepeši iepleta acis.
— Es taču pavisam aizmirsu! — viņa iesaucās.
— Ko tu aizmirsi? — izklaidīgi vaicāja Arvils.
— Par Benu! Man tūlīt pat jāaizved viņš uz ciemu pie Ērlas vai Tinu! — Un viņa pasvilpa Benam, kurš tūlīt izlēca no karietes un piedrāzās pie Monikas, gaidīdams, ka nu tik būs skriešanās.
— Nekur tev nebūs jāiet, — ieteicās Arvils, raudzīdamies uz priežu pakalnu pusi. — Redz kur Tinu nāk. Kopa ar Rutu.
Patiešam, tur viņi abi naca, un Bens, pamanījis Tinu, aizbrā- zās viņu sagaidīt. Monika stāvēja un skatījās, ka Tinu pabužina Benu aiz auss, un tad viņi, viens otru trenkādami, aizmetas pāri pakalniem. Ruta pēc isa brīža bija klāt un nosmīkņāja.
— Līdzko Tinu padzirdēja, ka tev nav kur atstāt Benu, viņš tūlīt nolēma nakt šurp, lai tev neienāktu prātā atstāt suni Ērlai. Es gan domāju, ka viņai nebūs nekādu iebildumu, ka Bens paliek pie Tinu.
— Es ari tā domāju, — Monika nosmējās.
— Ērla sarunāja vienu ciema sievu, kas nāks pabarot un pieskatīt Meža Večas vistas, — teica Ruta. — Par to viņa prasīs no Meža Večas trīs olas diena.
No mājas iznāca Ralfs un, apgajis apkārt karietei, apsēdās zemē sūnās.
— Atkal ļembasts, — viņš sacīja. — Līdzko sākas kaut kas nopietnāks par jenotu tvarstīšanu, Meža Veča uzreiz kļūst tik nervoza… — viņš sūdzējās.
— Nu, nesaki vis, — iebilda Arvils. — Man gan liekas, ka par jenotiem viņa ceļ daudz lielāku traci nekā par doforiem ar visiem kringiem un dimantu Ciltstēvu kopā ņemtiem, — viņš teica, un Monika klusibā viņam pilnīgi piekrita.
Mežsargs bija piegājis pie somām piebāztās karietes un nu kritiski to aplūkoja.
Kariete izskatījās visai pārpildīta. Somas rēgojās ka priekšā, tā aizmugurē, un starp priekšējiem un mugurējiem sedekļiem atkal bija somas, vesela somu grēda… Monikai likās, ka karietes riteņu asis ir pat nedaudz ieliekušās, bet tad viņa nosprieda, ka tā tikai rādās. Viņa nespēja iedomāties, ka Meža Veča varētu pieļaut kaut ko tādu…
— Tā, tā… — murmināja Mežsargs, braucīdams bārdu un mulsi uzlūkodams karieti. — Jādomā, ka bērni varētu sēdēt aizmugurē un mēs ar Meža Veču priekšā… Bet kur tad sēdēs aluķēms. ..? Ak, un tad taču paliek vēl tas pūpēžveidīgais… Tas droši vien kādam no berniem būs jāņem klēpī… Varbūt Ralfs…
— Nekādā gadījumā, — kategoriski noteica Ralfs. — Es neņemšu klēpī pūpēžveidīgo, ir jāizdomā kaut kas cits. Pupežvei- digais ir glums!
— Muļķības, — attrauca Arvils, — mēs taču viņus ķērām — viņi nav glumi!
Ralfs uz viņu bargi paskatījās. — Es tieši šo te pūpēžveidīgo vēl nesen izvilku no Meža Večas karietes — un viņš bija glums. Glumāks par gliemezi…
— Varbūt viņš vienkārši ilgu laiku nebija mazgājies, — sprieda Arvils.
Monika un Ruta iespurdzās, bet Ralfs uzmeta Arvilam nicinājuma pilnu skatienu. — Es nekādā gadījumā neņemšu klēpī pūpēžveidīgo, — Ralfs atkārtoja, lai visiem būtu pilnīgi skaidrs. — Ja vēlies, — viņš teica Arvilam, — vari viņu ņemt klēpī pats!
— Nesaprotu, — teica Arvils, nemaz neklausīdamies, ko saka Ralfs, — kāpēc mums visos garajos braucienos jākrāmējas ar pārvērstiem aluķēmiem. Pagājušo reizi tas bija peļu lācītis, tagad pūpēžveidīgais… Dievs vien zina, kas bus nakamreiz…
— Peļu lācītis bija jauks, — teica Monika. — Un viņš bija lādzīgs, bet Krindons ir negants. Es arī viņu klēpī neņemšu, — meitene paziņoja.
Mežsargs samulsis klausījās viņu strīdā. — Bet kur tad lai mēs viņu liekam? — viņš beidzot jautāja.
— Piesiesim striķī, lai jož karietei pakaļ, — ierosināja Ralfs.
— Nē, tas nu gan nekur neder! — Mežsargs iesaucās, jau zaudēdams pacietību. — Beidziet klīrēties, galu galā, šis nav nekāds izpriecu brauciens!
Visi sadruma, bet tā ari neviens nepieteicās ņemt klēpi Krindonu.
Kad no priežu pakalniem atskrēja Tinu ar Benu, Monika pateicās Tinu, ka viņš ar uz mieru parūpēties par suni, kamēr viņi būs projām. Tinu gan par to izskatījās vēl pateicīgāks nekā pati Monika.
Vēlāk, kad Tinu ar Benu jau bija prom, visi sēdēja Mežsarga mājas lielajā istabā un sprieda, ko viņi vēl ir aizmirsuši.
— Es domāju, man vajadzētu paņemt līdzi bisi, — ieteicās Mežsargs.
— Kāpēc? — aizdomīgi vaicāja Meža Veča.
— Nu, tur tomēr būs tie dofori… kas zina…
— Vai tu taisies uz viņiem šaut? — šausmās iesaucās Meža Veča. — Ko tu viens pats vari iesākt pret visiem doforiem, sazin, cik viņu tur ir — simts, vairāki simti, tūkstotis…? Tu viņus tikai satracinātu, un viņi piebeigtu mūs visus! Nē, nekādu bisi!