— Pag, pag, — ieteicās Ralfs. — Nav jau tā bise uzreiz jāliek lieta! Bet, manuprāt, Mežsargam taisnība — mums jāpaņem līdzi viss, par ko ir kaut mazākās aizdomas, ka tas var noderēt.
— Kur mēs nakšņosim? — gribēja zināt Arvils. — Tajā pašā teltī, kur pagājušo reizi?
— Jā, — attrauca Meža Veča. — Neesmu pa šo laiku iegādājusies jaunu.
— Es negulēšu kopā ar diviem aluķēmiem! — iesaucās Arvils.
Ralfs pavīpsnāja. — It kā tev būtu izvēle, — viņš noteica, un
Arvils sabožas un vairs neteica ne vārda.
— Sava ziņā, — pēc ieilguša klusuma brīža teica Mežsargs, — tā jums būs laba ekskursija. Mežs tajā pusē, kur mēs brauksim, ļoti atšķiras no tā, ko jūs līdz šim esat redzējuši. Mēģiniet uztvert to kā piedzīvojumu, un gan jau viss būs kārtībā!
Tā viņš teica, mēģinādams visus uzmundrināt, bet Monikai bija aizdomas, ka arī viņam pašam vajadzigs uzmundrinājums. Jaunumi par doforiem Mežsargam un Meža Večai bija nākuši kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un bija jāpaiet laikam, kamēr viņi pie tiem pieradīs. Patiesību sakot, arī Monika pati jutās diezgan nelāgi.
Pēc agrām vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, bet Mežsargs piepeši atcerējās, ka nav iesaiņojis lampiņas, ar ko apgaismot ceļu, ja gadījumā iznāktu braukt naktī. Meža Večas puko- šanās pavadīts, viņš uzrīkoja veselu grautiņu, izvandīdams visas atvilktnes un izgāzdams to saturu uz grīdas. Visbeidzot pašas apakšējas atvilktnes dziļumā violetās lampiņas tomēr atradās, un Mežsargs ar uzvarošu "hā!" izvilka grabošo virteni ārā.
— Un vai laternas tu ieliki? — klusi vaicāja Meža Veča.
Mežsargs uzmeta viņai apjukušu skatienu un tad, ne vārda neteikdams, atkal metās uzbrukuma atvilktnēm.
* *
Monika pamodās no kaut kāda trokšņa un sākumā nespēja apjēgt, kur īsti atrodas. Likās, ka vēl ir dziļa nakts, un Monika nespēja pat īsti atvērt acis, lai noskaidrotu, kas tas par troksni.
Kāds skrēja augšā un lejā pa kāpnēm, noklaudzēja blakusistabas durvis, un tad kaut kas smags nogāzās uz grīdas.
Ar mokām Monika piespieda sevi atvērt acis un piecelties no gultas. Ruta, klusām šņākdama, joprojām mierīgi gulēja. Monika ieslēdza vitrāžas gaismu un palūkojās pulksteni. I3ija pieci. Acīmredzot Meža Veča bija piecēlusies, lai pabeigtu iekravāšanos un sešos vini varētu izbraukt.
Monika jau sprieda, vai nelīst atpakaļ gulta un nenosnausties vēl kādu pusstundiņu, kad durvis atspraga vaļā un uz sliekšņa parādījās Meža Veča. Vienā rokā viņa turēja termosu, bet otrā nez kāpēc — sienas pulksteni, kas visu laiku bija karājies virs dīvāna Mežsarga lielajā istabā.
Pulksteni viņa tagad pagrūda Monikai zem deguna un satraukti sauca: — Re! Jau pieci! Aši ģērbies un cel visus augšā!
Monika saviebās. Viņa nevarēja ciest, kad viņu pamodināja šādā veidā ar tik lielu traci. Kad Meža Veča bija izgājusi, Monika piegāja pie Rutas un viegli sapurināja viņu.
— Ei, — viņa pusbalsī čukstēja. — Celies! Ļembasts, kā mēdz teikt Ralfs, jau iet vaļā!
Par atbildi Ruta tikai pagriezās uz otriem sāniem.
Monika atmeta ar roku. Viņa patiesi domāja, ka no tā, ka Ruta pagulēs vēl kādu brītiņu, nekāds ļaunums necelsies.
Pati viņa samiegojusies apģērbās un, gandrīz ieskriedama ar pieri stenderē, nolēma iet paskatīties, vai Ralfs ar Arvilu arī jau ir augšā. Ar Ralfu viņa saskrējās, ejot ārā pa durvīm. Ari viņš izska- tijas gaužām samiegojies.
— Kur Arvils? — nožāvādamās jautāja Monika.
— Nav pamodināms, — attrauca Ralfs un pabāza galvu istabā. — A, Ruta arī vēl guļ… Nesaprotu, ko Meža Večai vajag! Izbraukšana taču tikai pēc stundas, un vismaz es nekādas brokastis negribu. Būtu labāk ļāvusi vel pagulēt…
Tieši tobrīd augšā nogāzās vēl kaut kas, Meža Veča sāka aurot uz Mežsargu, un Monika saprata, ka nekādas gulēšanas vairs nebūs šā vai tā.
— Kas te notiek? — atskanēja miegaina balss Monikai un Ralfam aiz muguras.
Ruta, saviebusies un berzedama acis, sēdēja uz gultas malas un nesaprata, kas tas par ļembastu.
— Viss kārtība, — pavīpsnāja Ralfs. — Tā ir tikai Meža Veča, kas gatavojas aizbraukšanai.
— Man likās, ka viņa sagatavojās jau vakar, — teica Ruta, rausdamās ārā no gultas. Izskatījās, ka segas nekādi negrib laist viņu vaļā. Tās tinās viņai apkārt, un, jo sparīgāk Ruta centās no tām atbrīvoties, jo niknāk segas mēģināja iegrūst viņu atpakaļ gultā.
— Vakar bija ģenerālmēģinājums, — paskaidroja Ralfs.
Visbeidzot tomēr Ruta tika laukā no gultas, un viņi nolēma
uziet augšā parādīties Meža Večai — lai viņa redzētu, ka visi ir piecēlušies, un vairs nenāktu lejā viņus tramdīt.
Augšstāvā nez kāpēc likās diezgan tumšs. Izspūrusī Meža Veča drudžaini skraidīja pa istabu, bet Mežsargs patlaban uzlēja tēju un savā nodaba paklusām svilpoja. Monika ļoti nobrīnījās, redzot pa visu istabu izsvaidītus saiņus, — ari viņai bija licies, ka visa kravāšanās pabeigta jau vakar. Ralfs, par spīti apgalvojumam, ka viņš brokastis negribot, aizmetās pie tējas un maizītēm, bet Monika izgāja laukā.
Rīts bija viscaur pelčks, un smidzināja viegls lietutiņš. Laikam bija lijis visu nakti, jo zeme un sūnas bija izmirkušas, bet šur un tur tecēja sīkas urdziņas.
Meža Večas karieti klāja caurspīdīgas plēves jumts, uzstiepts uz tievu koka līstīšu karkasa, — acīmredzot Meža Veča bija veikusi šādus tādus uzlabojumus. Lietus čabinājās krūmos, grabi- najas pa mājas jumtu un plīkšķēja pa karietei pārvilkto plēvi. Monika bridi stāvēja uz sliekšņa un tad nodrebinājusies devās atpakaļ iekšā.
— Es taču teicu, ka nezinu! — sauca Mežsargs, stāvēdams istabas vidū un blenzdams uz Meža Veču. — Neesmu to ņēmis! Acīmredzot tu pati esi to kaut kur nobāzusi.
Meža Veča stāvēja, iespiedusi rokas sānos, un izskatījās ļoti uzbudināta.
— Es nevarēju to nekur nobāzt! Tā vienmēr stāv savā vieta, un vēl vakar tā tur bija. Bet šorīt tās tur vairs nav, tātad kāds to ir paņēmis!
— Kas pazudis? — Monika vaicāja Rutai, apsēzdamās viņai blakus pie galda un pasniegdamās pēc maizīšu šķīvja.
— Karietes atslēga, — paskaidroja Ruta. — Nu, zini, tā, kura iedarbina motoru. Meža Veča apgalvo, ka atstājusi to karietē — viņa nemēdzot ņemt to arā — bet tagad atslēga pazudusi.
— Varbūt ta izkrita, kad mēs krāmējām iekšā somas, — ieminējās Mežsargs. — Vai tu pameklēji karietē uz grīdas?
— Pameklēju, pameklēju. Visur izmeklējos. Tas nav ne karietē, ne blakus karietei. — Es pilnīgi nezinu, ko lai iesāk! — Meža Veča noplatīja rokas.
— Vai bez atslēgas karieti nevar iedarbinat? — vaicāja Ralfs.
— Nu, pēc idejas jau var, — negribīgi atzina Meža Veča. — Bet tad ir jaņemas ar vadiem, un vispār tas diez kas nav… Es tomēr dotu priekšroku atslēgai. Protams, ja ta neatradīsies, mums nekas cits neatliks kā ķimerēties ar tiem vadiem.
— Arā līst, — teica Monika, ieliedama sev tēju.
— Ha, — attrauca Meža Veča. — Un kas mums par to daļas? Vai redzēji manu jauno jumtiņu?
Monika pamāja, un Meža Veča lepni piepūtās.
— Manas pašas ideja un manis pašas darināts, — viņa paziņoja. — Tagad, vasarā, mes nevaram izmantot polārkrukļa mizas pārsegu — vasarai tas ir par siltu, un, ja mēs zem tā sēdētu katru reizi, kad līst lietus, mēs pagalam pārkarstu.
Polārkrūkļa mizas pārsegs bija īpaša sega, kas nelaida cauri aukstumu. Pat visbargākajā salā zem tās bija silti kā istabā, un šo segu Meža Veča bija izmantojusi, kad viņi bija devušies uz aluķēmu Klinšu krāvumiem.