Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca aluķēmu Vecais, ģērbies brūnganā jakā, kas bija izmirkuši cauri slapja. Galvā viņam bija noņurcīta bruņa platmale, no kuras tievā strūkliņā uz grīdas tecēja ūdens. Vecajam pa pēdām sekoja pūpežveidīgais Krindons.
Aluķēmu Vecais aizgāja līdz dīvānam un iezvēlās tajā. Pūpēž- veidigais palika turpat pie durvīm, bez skaņas plātīdams savu mutes spraugu un tirinādams pseidopodijas.
— Ir nu gan laiciņš, — sacīja aluķēms, noņemdams slapjo cepuri un izgriezdams to. Uz grīdas palika pamatīga peļķe, un Mežsargs ar lupatu to saviebies metās uzslaucit. — Un līst aizvien stiprāk, — Vecais vēl piebilda.
— Interesanti, kur viņi pavadīja nakti? — Ralfs čukstēja Monikai. — Viņi izskatās tā, it kā būtu gulējuši zem klajas debess.
— Kur gan citur? — atčukstēja Monika. — Nedomāju, ka kāds no mežaļaudīm būtu laidis viņus iekšā pārnakšņot…
Kamēr bērni beidza brokastot, aluķems palika sēžam dīvānā ar aizvērtam acīm. Varēja domāt, ka viņš ir aizsnaudies, bet, līdzko Monika un Ralfs piecēlās no galda, viņa acis bija vaļā, un viņš vaicāja: — Nu kā? Vai esat gatavi ceļam?
— Gandrīz, — atteica Meža Veča un izstāstīja par ķibeli ar atslēgu.
— Nu tad būs karieti jaiedarbina citādi, — noteica aluķēmu Vecais balsī, kas nepieļāva iebildumus.
Meža Veča uzmeta plecos tumši zaļu lietusmēteli, uzrāva pāri izspūrušajai galvai kapuci un, paķērusi no plaukta knaibles un skrūvgriezi, izskrēja ārā lietū. Pēc brītiņa ierūcas karietes motors, un durvīs parādījās slapja Meža Večas galva.
— Kārtībā! — viņa iesaucās. — Varam braukt!
Mežsargs ātri novāca traukus, un visi devās laukā.
Patiešām, nu jau lija spēcīgāk. Debesis bija kļuvušas vēl tumšākas un virs tālākajiem priežu pakalniem pieņemušas tādu kā melnīgsnēju nokrāsu. Lietus plīkšķēdams gāzās lejup un radīja aizvien jaunas peļķes, no kurām lielākās jau bija saplūdušas kopā mazos ezeriņos.
Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pusskriešus metās uz karieti, un Meža Veča uz mirkli pacēla jumtu, lai viņi varētu iekāpt. Viņi ieklupa karietes aizmugurējā sēdekli, mežģīdami kājas ap somu grēdām, un kaut kā nebūt saspiedās, lai varētu apsēsties.
Drīz Meža Veča, Mežsargs, aluķēmu Vecais un pūpēžveidīgais aizņēma priekšējo sēdekli, un Meža Veča atkal nolaida jumtu. Galu galā pūpēžveidīgais nebija jāņem klēpī nevienam, jo viņš saritinājās kamolā uz grīdas pie aluķēmu Vecā kājām.
Meža Veča pagrieza stūri, un viņi sāka braucienu cauri Mežam un lietum uz Šalkojošo jūru.
Motors, reiz iesilis, turpināja vienmuļi rukt, un lietus dobji plīkšķēja pa karietes plēves jumtu, radīdams braucējos visai miegainu sajūtu. Monika pacēla galvu un palūkojās uz caurspīdīgo karietes jumtu — lietus lāses no augšas triecās pret to, sašķīda un notecēja lejup pa sāniem, atstādamas aiz sevis slapjus celiņus. Cauri lietum debesis vairs pat nevarēja saskatīt — tās likās izšķīdušas un pārvērtušās ūdenī, kas, nespēdams vairs notureties gaisa, gāzās lejup.
Monika palūkojās uz Rutu. Viņa, atspiedusi galvu pret kādu somu sev aiz muguras, gulēja. Arī Arvils, kurš nez ka bija pamanījies dabūt uz sēdekļa ari kājas, miegā šņāca. Pat Ralfam krita acis ciet, un Monika, nolēmusi aizvērt acis, "lai paskatītos, kā tas būtu", tūlīt aizmiga.
Viņi pamodās tikai ap pulksten vienpadsmitiem, kad Meža Veča rava nost karietes jumtu. Tas neparko negribēja salocīties, ka tam pienāktos, un Meža Veča skaļi šķendējās.
Monika nožāvājās un izberzēja acis. Bija kļuvis nedaudz gaišāks, un cauri gaiši pelēcīgajām debesīm varēja saskatīt baltu saules ripu, kas likās neparasti maza. Vairs nelija tik stipri, kā pirmīt, kaut arī vēl arvien sijājās tada kā sīka migliņa.
— Kur mēs esam? — Monika jautāja.
Meža Veča uz bridi atravās no spītīgā karietes jumta. — Ak, nezinu, — viņa attrauca. — Kaut kur Mežā… Prasi Mežsargam, viņš ir navigators.
Mežsargs sēdēja blakus Meža Večai, un viņam klēpī bija izklāta Meža karte. Rokā viņš turēja kompasu, un tagad, kaut ko pie sevis murminādams, cītīgi ar to darbojās.
— Mums jacenšas turēties vairāk pa kreisi, — viņš sacīja, glaudīdams bardu. — Tad pēc pāris dienām mums vajadzētu nonākt pie Klabiķu aizas.
Pa to laiku Meža Večas pulēs bija vainagojušās panākumiem — koka latiņas ar vieglu klikšķi sastiprinājuma vietās saliecās, un jumts salocījās.
Visi izkāpa arā un palūkojās apkārt.
Viņi bija šķērsojuši priežu paugurus, izbraukuši cauri vēl daudziem kilometriem meža, un tagad viņu priekšā pletās līdzenums. Vietumis apaudzis ar koku puduriem, vietām pavisam kails, tas sniedzās līdz pat kalniem, kas pacēlās virs horizonta. Līdzenumu šķērsoja upe — vietām platāka, vietām šaurāka, bet, kā izskatījās, pavisam sekla. Akmeņainā gultne lika straumei skaļi gausties par to, ka tai jāskrien apkārt katram akmenim, un upe bija pārpilna sīku ūdenskritumiņu un baltu, niknu ūdens virpu- līšu.
— Balta upe, — teica Mežsargs, pamādams uz upes pusi. — Mums droši vien nāksies nakšņot tās krastā ne reizi vien, un, ja paveiksies, mēs tiksim ari pie forelēm.
— Vai tas nav bīstami? — vaicāja Arvils, sarauktu pieri lūkodamies uz upi.
— Kas — bīstami? Foreles, vai? — brīnījās Mežsargs.
— Nē, taču. Nakšņot upes krastā. Es domāju, ja nu kalnos sākas kāds nogruvums, un upe noslīcina mūs, kamēr mes mierīgi guļam? Vai ja tajā upē dzīvo kāds dofors, kurš ņems un ieraus mus ūdenī, kamēr mēs sēdēsim krastā un makšķerēsim?
Ralfs sašķobītu seju bija lūkojies uz Arvilu, kamēr tas runaja, un tagad ieķiķinājās. — Un ja nu krastā izkāpj milzu forele un nokož mums galvas? Ko tad? — viņš smējās.
Arvils sabozās. — Tu nekad neko neuztver nopietni, — viņš apvainojies teica.
— Kā nu ne? — atsaucās Ralfs. — Kas gan var būt nopietnāks par milzu forelēm? Tikai baidos, — viņš sērīgi palūkojās uz seklo upīti, — ka šaja upē milzu forelei būtu lemts nelāgs liktenis — viņas galva visu laiku rēgotos virs ūdens, un viņa vienkārši noslāptu…
Kad Meža Veča bija izlocījusi kājas un arī savas notirpušās rokas, visi sēdās atpakaļ karietē un devās pa līdzenumu uz priekšu. Visa atlikusi dienas daļa tā arī pagāja, braucot gar Balto upi kalnu virzienā.
Ap pusdesmitiem vakarā Meža Veča apturēja karieti un paziņoja, ka ir laiks sliet telti naktij. Mežsargs ar Meža Veču un Ralfu ķērās pie darba, un telts viens divi bija gatava. Kamēr Meža Veča aizgāja sacirst malku ugunskuram no tuvumā augošajiem kārnajiem kociņiem, Mežsargs ar bērniem devās pamakšķerēt. Vienīgi aluķēmu Vecais ar pūpēžveidīgo Krindonu palika sēžam karietē.
Pelēcīgās, viscaur apmakušās debesis radīja iespaidu, ka ir vēlaka stunda, neka bija patiesībā. Sēžot upes krastā blakus Mežsargam, kurš bija izmetis makšķeri, Monika klusēdama vērās strauji plūstošajā straumē, no kuras Mežsargs laiku pa laikam izvilka pa zivtelei.
Strauji satumsa, un, kad Mežsargam likās, ka nu viņiem zivju ir gana, bija kļuvis jau pavisam tumšs. Pametuši čalojošo straumi, viņi devas atpakaļ uz telti, kuras priekšā nu dega liels un spilgti oranžs ugunskurs. Uguns radīja mājīguma sajūtu, un visi sapulcējas tam apkārt, skatīdamies, kā Meža Veča rosās, sagatavodama restes, uz kurām vēlāk izcept zivtiņas.