Nevienam negribējās runāt, un viņi klusēdami noskatījās, kā malka sadeg, pārvērzdamās koši kvēlojošās oglēs, un kā Meža Veča novieto restes virs ugunskura un saliek uz tām zivtiņas. Kad zivis bija gatavas, Arvils jau bija paguvis iesnausties, un, ātri notiesājuši vakariņas, visi devās teltī pie miera.
Nākamajā dienā viņi turpināja braucienu, un kalni pie horizonta auga aizvien lielāki. Vakarā, kad debesis noskaidrojās, viņi noskatījās, kā kalnos pazūd saule, uz bridi ar savu rožaino gaismu apmirdzēdama melnās klinšu smailes.
Ari trešā diena pagāja, braucot pa līdzenumu, bet trešās dienas vakarā viņi uzslēja telti jau kalnu pakājē. Kalni slējās virs viņiem kā neparejama melna klints siena, un Arvils jau meta nervozus skatienus augšup, meklēdams ceļu, pa kuru augšā varētu tikt kariete. Tāda ceļa nekur gan nemanīja. Diezgan bieži pāri kalniem pārlaidās kāds klabiķis — lielais, melnais putns, kas bez skaņas planēja virs melnajām klintīm, izskatijās visai baisi. Dažreiz, kad putns nosēdās kalnā virs ceļinieku telts, viņa nagi izkustināja nelielus oļus, un tie ripoja lejup, atsizdamies pret telts sienām, par lielām šausmām Arvilam. Zēns tādās reizēs domāja, ka nupat sācies nogruvums.
Nākamajā rītā, iznācis no telts, Mežsargs palūkojās uz kalniem un paziņoja: — Šodien mēs šķērsosim Klabiķu aizu.
Meža Veča palūkojās uz kalniem, paskatījās uz Mežsargu un pakratīja galvu. — Es nezinu, kur šeit var izbraukt, — viņa sacīja. — Robežkalnus es pazīstu un varu tos šķērsot ka vasarā, tā ziemā, bet šeit es nezinu itin neko.
— Viņai nevajadzēja to teikt tā, ka Arvils var dzirdēt, — Ralfs pačukstēja Monikai.
Un viņam bija taisnība. Arvils pēc Meža Večas paziņojuma izskatījās tā, it kā viņam tikko būtu pavēlēts lēkt dīķi, kas pilns ar izbadējušamies krokodiliem. Atgāzis galvu, viņš ar neslēptām šausmām blenza uz klinšaino kalnu nogāzi.
Tieši tajā brīdī milzīgs, melns klabiķis parādījās virs kalna virsotnes un piķēja lejup pa nogāzi tieši uz vietu, kur stāvēja ceļinieki. Viņš šāvās lejup kā dzīva torpēda, tā knābis svilpdams šķēla gaisu, un putns gandrīz ietriecās teltī. Pēdējā brīdī viņš pašāvās sāņus un ieķērcies aizlidoja pāri līdzenumam.
— Debestiņ, — ievaidējās Arvils, kļuvis bāls kā pūpēžveidi- gais.
Arī Monika juta, ka no izbiļa sirds dauzās kā traka, un likās, ka arī pārējie bija ne pa jokam iztrūkušies.
— Kas tas bija? — jautāja Ruta.
— Klabiķis, — sacīja Mežsargs un trīsreiz nospļāvās par kreiso plecu.
— Es zinu, ka tas bija klabiķis, — Ruta pavīpsnāja. — Bet kāpēc tas tā brāzās mums virsū?
— Nezinu. — Mežsargs paraustīja plecus. — Varbūt tas ir viņa parastais maršruts, lidojot no kalniem, un mēs vienkārši pa- gadījāmies ceļā… Bet varbūt viņš pamanīja tuvumā kādu pūpēžveidīgo… — Piepeši viņš aptvēra, ko nupat pateicis un iztrūcies paraudzījās apkārt. — Kur Krindons? — viņš izsaucas.
— Tepat jau ir, — pilnīgi bezkaislīgā balsī sacīja aluķēmu Vecais, norādīdams uz telti. Tur zem telts ieejas rēgojas kaut kas, kas atgādināja baltu trauku lupatu. Taču tā izrādijās pūpēžveidīgā Krindona viena pseidopodija, ko tas bija aizmirsis ievilkt teltī, bēgdams no klabiķa.
— Acīmredzot klabiķis bija viņu pamanijis, — secināja Mežsargs, paceldams ieeju telti un paluredams iekšā. Ar Krindonu viss bija kārtība. Viņš sēdēja un trīcēja kā apšu lapa, tā ka viņa pseidopodijas nesakarīgi tirinājās.
— Tas nozīmē tikai vienu, — teica Mežsargs. — Krindons nedrīkst palikt pūpēžveidīgā izskatā, kad mes brauksim pāri Klabiķu aizai. Mums jau tā jārēķinās, ka klabiķi varētu but nikni. Bet, ja mums vēl būs jaatvaira klabiķu uzbrukumi Krindonam, mēs vispār nekad tur netiksim pāri.
Neizskatījās, ka aluķēmu Vecajam tas patiktu. Viņš, saraucis pieri vienās krunkās, sparīgi domāja, un viņa smailās ausis vieglītēm raustījās, kā kustēdamās līdzi domām. Visbeidzot viņš piekāpās. — Nu, labi. Uz to bridi viņš atkal atgūs savu parasto izskatu. Bet tikai uz to brīdi un ne mirkli ilgāk, — viņš bargi piebilda, kad pūpēžveidīgais Krindons sāka izgrūst sajūsmas pilnus spiedzienus. — Un par kalniem neraizējieties, ceļu es jums parādīšu.
Kad telts bija novākta un visi sasēdušies karietē, Meža Veča salika kopā divus vadiņus, motors ierūcās, un kariete izkustējās. Viņi devās kalnos, aluķēmu Vecajam stāstot, kur jābrauc, un pamazām patiešām virzījās kalnā aizvien augstak. Tagad kalni vairs nemaz nelikās tik klinšaini, augsti un nepārvarami. Šur un tur akmeņainajā nogāzē bija pamanījušies iesakņoties sīki krūmeļi, un arī liela daļa klintsakmeņu bija apsūnojuši vai pārklājušies ar pelēcīgi baltiem, spurainiem ķērpjiem. Starp akmeņiem ziedēja violetas puķītes, bet dažviet Monika pamanīja pat paris mēness suņusēnes.
Viņi brauca ar nolaistu jumtu, un pēc kāda laika kļuva dzirdamas savādas skaņas. Tāda kā dunoņa un šalkoņa.
Arvils tūlīt saausījās. — Kas tas ir? — viņš jautāja, pārliekdamies pāri karietes malai un mēģinādams kaut ko saskatīt.
— Krāčupe, — teica Mežsargs. — Bet tu neko neieraudzīsi, tā vel ir diezgan talu.
Arvils iepleta acis. — Vēl tālu? Bet kāpēc jau tagad tads troksnis? Debestiņ, — viņš novaidējas un sagumis atsēdas atpakaļ savā vieta.
Acīmredzot Kračupe tiešām bija varena. Jo tuvāk viņi tai naca, jo spēcīgāks kļuva dārdošais troksnis. Arī gaiss kļuva tāds kā vēsāks un mitrāks.
— Mēs tuvojamies Klabiķu aizai, — paziņoja Mežsargs. — Vajadzētu kaut ko darīt ar Krindonu…
Aluķēmu Vecais saviebās un pieliecies sagrābstīja pūpēžvei- digā Krindona pseidopodiju. Tad viņš uzrāva to uz sēdekļa sev blakus un, nopurpinājis savu sakāmo, uzsita Krindonam pa galvu. Tas atkal sāka stiepties garumā un mainīties, līdz pēc īsa mirkļa uz sēdekļa starp Mežsargu un aluķēmu Veco sēdēja vēl viens aluķēms.
Tostarp dunoņa bija kļuvusi pavisam skaļa, un gaiss nu bija tik mitrs, ka likās, it kā smidzinātu sīks lietutiņš. Klintis, pa kurām viņi brauca, bija spīdīgas no slapjuma, un Meža Veča saspringti stūrēja, uzmanīdamās, lai viņi nepaslidetu un neiegāztos kādā aizā.
Pagaidām viņiem abās pusēs vēl aizvien slējās klintis, bet tad tās piepeši beidzās.
Viņi bija izbraukuši līdzenā laukumiņā, kam aiz muguras slējās melna klinšu siena, bet priekšā pletās dziļš, dārdošs tukšums, no kura pacēlas balts miglas mākonis. Visi noelsās, un Meža Veča izkāpa no karietes. Pārejie viņai sekoja.
Piegājuši tuvāk tukšuma malai, visi apstājās. Viņi stāvēja pie milzīgi platas un dziļas aizas, kur lejā brāzās zaļgani balta, putās sakulta upe.
— Paskatieties tur, — cenzdamies pārkliegt drausmīgo troksni, bļāva Mežsargs un noradīja pa kreisi.
Visi paraudzījās turp un ieraudzīja milzīgu ūdenskritumu, kas dārdēdams gāzās iekšā aizā. Izrādās, tā arī bija skaņa, ko visi bija izdzirdējuši jau labu laiku iepriekš.
— Un kur tad klabiķi? — kliedza Ralfs, noslaucīdams slapjumu no sejas.
Mežsargs pamaja pa labi.
Tur klintis pakapeniski pārgāja aizā, izveidojot it ka terases. Uz tām savas ligzdas bija savijuši, šķiet, tūkstošiem putnu. Ligzdas bija it visur, un likās dīvaini, ka tās spēj noturēties uz akmeņiem, neiegāžoties trakojošajā upē. Klabiķi tupēja ligzdas, un laiku pa laikam kāds pacēlās spārnos un, parlaidies pāri upei, pazuda starp klintīm.
— Vai tas ir tas tilts? — kliedza Arvils, norādīdams uz trauslu, šauru tiltiņu, kas, iekārts trosēs, šūpojas pari aizai. Šķita, ka pat ūdenskrituma radītais troksnis spētu to saplosīt driskās.