Ari Meža Veča ar neuzticību aplūkoja tiltu un kaut ko neapmierināti pie sevis purpinaja.
— Tas tilts izskatās pēc tāda, kas pats sevi nevar noturēt, — cauri ūdenskrituma dārdoņai auroja Ralfs.
— Hmm, — ņurdēja Mežsargs. Acīmredzot viņam likās, ka šoreiz Ralfam varētu būt taisnība. Viņš pagājās tuvāk tiltam un uzmanīgi to pakustināja.
Tilts sašūpojās trosēs un iekaucas tā, it ka tiktu raustīts gabalos. To kaucienu varēja sadzirdēt pat cauri vispārējam troksnim. Klabiķi ligzdās pagrieza galvas šurp, bet daži pacēlās spārnos un apmeta riņķi pāri tiltam.
— Ko gan Mežsargs domāja, vezdams mūs šurp? — purpināja Meža Veča, bet to varēja sadzirdēt tikai viņa pati. — Tas taču nav nekāds tilts, tā ir gatavā pašnāvībai
Tikmēr Mežsargs bija uzkāpis uz tilta un paspēris pāris nedrošu soļu. Tilts neganti zvārojās, un Mežsargs gāja, ieķēries apmalēs. Pēc mirkļa viņš atgriezās diezgan bālā ģīmī un nepārliecinoši paziņoja, ka tilts esot absolūti drošs.
Ralfs un Monika nosprauslājās, bet Meža Veča iesmēja viņam taisni ģīmī. — Drošs? Absolūti drošs, tu saki? — viņa auroja. — Absolūti drošs kādam, kurš prot lidot! Tas varbūt ir tilts kla- biķiem, ja viņiem kādreiz iegribas šķērsot upi kājām. Un, kad tilts pusceļā sabrūk, viņi var lepni pacelties spārnos un aizlaisties…
— Vai mums tiešām būs jāiet pa šo te? — Ruta kliedza Monikai ausī.
— Nevis jāiet, bet jābrauc, — atkliedza Monika. — Neaizmirsti par karieti!
Meža Veča apsviedās riņķi un, aizgājusi līdz karietei, apsēdās savā vietā. Arī Mežsargs un bērni devās atpakaļ.
Kad Monika bija apsēdusies, viņa redzēja, ka Meža Veča kaut ko drūmi domā, iespiedusi galvu plaukstās. Mežsargs dīdījās viņai blakus, bet abi aluķēmi stingi blenza uz priekšu pāri aizai. Visbeidzot Meža Veča pakratīja galvu.
— Nē, — viņa aizkapa balsi noteica. — Es nevaru tur braukt. Tas nozīmētu riskēt ar mūsu visu dzīvību un ar karieti. To es nevaru pieļaut.
Monikai bija aizdomas, ka pēdējo teikumu viņa bija attiecinājusi tieši uz karieti.
Mežsargs izskatījās pagalam sašļucis un pat necentās Meža Veču pierunāt. Likās, arī viņam nebija nekādu ilūziju par tilta drošību. Bet te ierunājās aluķēmu Vecais. — Kāpēc mēs stāvam? — viņš vaicāja. — Būtu laiks turpināt ceļu.
— Mēs nevaram turpināt ceļu, — sacīja Meža Veča. — Vai, pareizāk sakot, mēs nevaram turpināt ceļu pa šo tiltu.
— Kāpēc ne? — jautaja Vecais, pievērsdams viņai savu zaļo
aci.
— Kāpēc ne? — izsmējīgi atsaucās Meža Veča. — Tāpēc, ka tilts ir nedrošs! Tāpēc, ka tas ir pa pusei izjucis un šūpojas pie mazākās vēja pūsmiņas! Tāpēc, ka vienīgais, kas pa to varētu pariet, būtu tāds klabiķa mazulis, kurš jau ir iemācījies lidot, bet vēl aizvien ir pietiekami viegls, lai tilts zem tā neielūztu! Lūk, kāpēc!
Viņa aizelsusies apklusa.
Aluķēmu Vecais izbrīnīts uz viņu blenza un tad sacija: — Kāpēc tev tā šķiet? Tā nav taisnība, tilts ir pilnīgi stabils. Tāda kariete kā šī pār to pārbrauktu vienā mirkli.
Meža Veča uzmeta viņam skatienu, bet tad, laikam nospriedusi, ka tā izpaužas aluķēmu humora izjūta, kaut ko pikti nopurpināja un ņēmās griezt karieti apkārt.
— Ko tu dari? — vaicāja aluķēmu Vecais. — Tilts ir šeit.
— Tieši tāpēc es mēģinu apgriezties, — paskaidroja Meža Veča tādā balsī, it kā aluķēms būtu kāds neapjēdzīgs radījums, kuram ir jāizskaidro pat pašsaprotamas lietas. — Ja tilts ir šeit, tas tikai norāda, ka mums jābrauc pretējā virzienā — tur, kur tilta nav!
— Bet kādēļ? — jautāja Vecais. — Es taču teicu, ka tilts ir drošs.
— Jā, tas patiesi bija varens joks, — pavīpsnāja Meža Veča.
— Tas nebija nekāds joks, — teica Vecais. — Vēl pirms dažiem mēnešiem tiku šķērsojis šo pašu tiltu vēl smagākā braucamajā nekā šī kariete un ar vēl vairāk pasažieru. Tiltam nav nekādas vainas. Tas tikai izskatās bīstams!
Meža Veča nolaida rokas no stūres un kādu bridi uz viņu blenza. Izskatījās, ka aluķēmu Vecais patiešām bija runājis nopietni. Mežsargs nokremšļojās un sakustējās.
— Nu, ja jau aluķēms… hmm… khmm… atvainojiet… Ja jau troglodīts tā apgalvo, tad jau tā varētu būt. Vajadzētu pamēģināt. .. Mums nav arī pārāk daudz laika.
— Kā tad! — iesaucās Vecais. — Mums nepavisam nav laika! Un mums pavisam noteikti nav laika ignorēt pilnīgi drošus tiltus un doties nedēļām ilgā apkārtceļā. Pa to laiku dofori var but izspieduši no apaļā akmens pārāk daudz enerģijas! — un sazin kādas spējas viņi tad iemantotu!
Viņš likās visai uzbudināts un nedaudz saniknots, ka Meža Veča negrib darit to, kas, viņaprāt, būtu gluži parasta lieta. Kaut gan ari Monika drīzāk pievienojās Meža Večas viedoklim. Tilts patiesi izskatījās gaužām nelāgs…
— Nu, labi. — Meža Veča bezspēcīgi noplātīja rokas. — Ja jau jūs visi esat tik ļoti pārliecināti… Tikai man ir viens noteikums. Ja jau jāriskē, tad es riskēšu, labi. Bet tas nav jādara bērniem. Tilts droši vien spētu izturēt viņus, bet par karieti es neesmu tik pārliecināta. Tāpēc mēs darīsim tā — lai bērni iet pa priekšu. Kad viņi būs pāri, lai seko abi aluķēmi… hmmm… troglodīti… Jā, un Mežsargs. Un tikai, kad jūs visi būsiet pāri, tad braukšu es ar karieti.
Tādā gadījumā, pat ja tilts zem karietes ielūzīs, jūs jau būsiet pāri un varēsiet turpināt ceļu.
Iestājās klusums.
Monika domāja, ka tas ir visai nelāgs priekšlikums. No vienas puses, likās pareizi, ka viņi negāja tiltam pāri visi reizē. No otras puses, ja nu ar Meža Veču kaut kas notiek… Viņai pārskrēja drebulis, un viņa palūkojās uz Rutu, Ralfu un Arvilu. Ruta izska- tijas noraizējusies, Arvils bija saviebies tā, it kā Meža Veča patiešām tikko būtu iegāzusies aizā, bet Ralfs skumji šūpoja galvu.
— Meža Večai taisnība, — viņš klusām sacīja. — Tā būs vispareizāk. Un galu galā Vecais saka, ka kariete tiltam ir tīrais nieks… — Tas gan izklausījās ta, it kā viņš censtos pats sevi mierināt.
Mežsargs labu bridi drūmi klusēja, bet visbeidzot piekrita. Bija skaidrs, ka viņi nevar iztikt bez karietes, tāpēc nevarēja but ne runas par karietes atstāšanu šaja puse.
Visi izkāpa no karietes un vēlreiz piegāja pie aizas malas.
Upe likās vēl negantāka kā pirmīt. Krākdama tā šāvās uz priekšu cauri aizai un likās sastāvēja no vieniem vienīgiem akmeņiem, atvariem un ūdenskritumiem.
— Nu, labi, — cauri dārdoņai kliedza Meža Veča, kad visi bija brīdi stāvējuši un ikviens bija iedomājies, ka butu, ja tilts zem viņiem salūztu un viņi lidotu pretim visu iznīcinošajai straumei. — Monika, Ralf, Ruta un Arvil — izņemiet no savām mugursomām visu lieko un atstajiet tikai to, bez kā nevarētu iztikt, ja paliktu vieni paši.
— Mums tur nekā lieka nav, — atkliedza Monika, atbildēdama par visiem. — Tās somas ir pavisam vieglas.
— Tad labi. Nu, tad tā — pa vienam vien saciet iet. Bet kārtīgi turieties pie apmalēm! — viņa sauca nopakaļus, jo bērni jau bija devušies uz tilta pusi.
Ralfs nolēma iet pirmais, drīz aiz viņa ietu Monika, tad Arvils un visbeidzot Ruta. Kad Ralfs spēra pirmos soļus uz tilta, Monika ar Rutu un Arvilu stāvēja un skatījās. Turoties ar abām rokām pie labās apmales, Ralfs paspēra pāris piesardzīgu soļu uz priekšu. Tilts viegli sašūpojās, un tā troses čīkstēja, bet zēns nelikās to manām un turpināja virzīties uz priekšu.