Monika saspringti viņu vēroja un ar izbailēm domāja, ka tūlīt būs jāiet viņai. Ralfs uz tilta pagriezās un, palaidis vaļā labo roku, pamāja Monikai, lai viņa sāk iet. Vēl viņš kaut ko mēģināja saukt, bet troksnis tieši virs pašas aizas bija tāds, ka neko nevareja sadzirdēt.
Līdzko Monika uzkāpa uz tilta, viņai noreiba galva. Tilts šūpojās un gāzelējās, nosvērdamies te uz labo, te kreiso pusi. Monika ieķērās apmalēs, bet tās nelikās daudz drošākas par visu pārējo. Likās, ka kuru katru mirkli tās nokritīs un Monika ielidos krācošās upes dzīlēs.
Viņa pavērās lejup. Aiza tagad likās vel dziļāka, un tālu, tālu lejā krākdama plosījās zaļā straume.
Monika paspēra vēl pāris soļu. Apmale bija slapja, un viņai slīdēja plaukstas. Ari pats tilts bija izmircis, un bija jāuzmanās, lai nepaslīdētu kāja.
Ralfs bija atsācis kustēties, un Monika piespieda sevi neskatīties, ko dara viņš, bet koncentrēties tikai uz to, kur spert soli. Tilts bija būvēts no šauriem dēļiem, starp kuriem vietām bija diezgan platas spraugas. Ja tādā spraugā piepeši iespruktu kāja, viņa varētu zaudēt līdzsvaru un pārlidot pāri malai. Monika iedomājās par Meža Veču un viņas karieti — nez kā viņa te izbrauks…
Bet domas par Meža Veču acumirklī izgaisa, kad tilts piepeši strauji sašūpojās. Monika ciešāk iekrampējās apmalēs, meklēdama papildu atbalstu. Tilts neganti zvārojās šurpu turpu, un Monika sakostiem zobiem gaidīja, kad tas atkal atgūs līdzsvaru. Kad viņa jutās daudzmaz droša, ka stāv stingri un nenokritīs, viņa pacēla galvu, lai palūkotos, kā klājas Ralfam.
Viņam labi neklājās, un Monika, zēnu ieraugot, tik tikko neiekliedzās. Ralfs, ar abām rokām ieķēries apmalēs, šUpojās pari aizas malai. Acīmredzot tilta pēkšņās sašūpošanas brīdī viņam bija paslīdējusi kāja, un viņš bija pāršļūcis pāri malai. Monika ar šausmām noskatījās, kā viņš bezpalīdzīgi šūpojas gaisā. Tad viņa lēnam mēģināja virzīties uz viņa pusi, bet likās, ka viņas pārvietošanās atkal iešūpo tiltu, un tas tikai padara Ralfa situāciju vēl grūtāku.
Viņa apstājās.
Ralfs tikmēr mēģināja tikt atpakaļ uz tilta. Viņš uzsvieda uz tilta vienu kāju, ieķīlēja to kādā spraugā un tad uzdabūja uz tilta arī otru kāju. Kādu brīdi viņš palika šādā pozā un atpūtās. Tad viņš saspringa un ielocījās uz tilta arī pats.
Monika atviegloti uzelpoja.
Piepeši pāri krācošajai upei un dārdošajam ūdenskritumam atskanēja kādas griezīgas skaņas. Monika palūkojās augšup un ieraudzīja, ka virs tilta riņķo klabiķis. Met lokus un laiku pa laikam ieķērcās. Un tad viņa pamanīja, ka aptuveni tilta vidū uz apmales sēž vēl viens melnais putns. Droši vien tieši viņš nosēžoties bija sašūpojis tiltu.
No Klabiķu aizas pacēlās vēl viens putns un pievienojās tam, kurš lidoja virs aizas. Tagad Monikai un Ralfam virs galvām riņķoja jau divi klabiķi.
Monikai tas nebūt nepatika. Putni izskatījās visai draudīgi. Likās, ka pagaidām tie vēl nav izšķīrušies, vai Monika un Ralfs ir vai nav viņu ienaidnieki, un bija devušies tādā kā izlūklidojuma.
Monika nosprieda nepievērst putniem uzmanību un uzmanīgi devās pa tiltu tālāk. Bet, līdzko viņa bija atsākusi kustēties, viens no lidojošajiem putniem, strauji metās lejā un piķēja Monikai gar pašu degunu, ar savu melno spārnu galu aizskardams viņas pieri. Monika izbīlī parāvās atpakaļ, tik tikko nepārlido- dama pār tilta malu, kā pirmīt Ralfs.
Putns bija atkal uzšāvies gaisā, bet tajā pašā mirklī atkal metās lejup. Šoreiz tas, pašaudamies garām Monikai sprīža attālumā, spalgi ieķērcās meitenei pie pašas auss, un viņa šausmās sastinga. Tikmēr otrs putns bija meties uzbrukumā Ralfam. Pagaidām gan putni tikai lidoja un ķērca, bet Monikai bija nelāgas aizdomas, ka pēc brīža viņi varētu sākt izmantot arī savus knābjus… Viņa sāka drudžaini pārlikt, vai negriezties atpakaļ.
Tieši tobrīd notika kaut kas savāds. Diviem lidojošajiem putniem bija pievienojušies vel divi — ārkārtīgi milzīgi klabiķi, un tagad tie nolaidās tuvāk Monikai un Ralfam. Taču tie nepikēja un neķērca, bet tikai klusām riņķoja — viens virs Monikas, otrs virs Ralfa. Tas Monikai likās vēl aizdomīgāk, un viņa jau sāka domāt, ko darīt, ja kāds no milzeņiem metisies viņai virsū… Bet putni tikmēr turpināja mest klusus lokus bērniem virs galvām.
Tad viens no pirmītējiem piķētājiem atkal bija nolēmis mesties brīdinājuma uzbrukumā Monikai. Bet šoreiz viņš nepaspēja nolaisties necik zemu, kad virs Monikas riņķojošais klabiķis metās viņam virsū. Gaisa atskanēja ķērcieni un spārnu plīkšķēšana, un pāri Monikai aizplivinājās dažas melnas spalvas. Un tad iestājās klusums, un vienīga skaņa bija nemainīgā ūdenskrituma dārdoņa. Monika paraudzījās augšup. Pirmītējais uzklupējs bija pazudis, bet milzu klabiķis turpināja riņķot, kā bija riņķojis pirms brīža.
Monika izbrīnīta nosprieda, ka jāizmanto izdeviba, un devās tālāk pāri aizai. Arī Ralfs bija atsācis iet. Šoreiz Monika paguva tikt gandrīz līdz tilta vidum, kad no Klabiķu aizas pacēlās vēl četri putni. Pusceļā viņi sadalījās pa pāriem — viens pāris devās uz Ralfa pusi, otrs — uz Monikas.
Monika atkal apstājās un ciešāk satvēra apmales. Bet klabiķi nebija tikuši pat līdz tiltam, kad abi milzeņi klupa tiem virsū, un spalvas atkal putēja. Pēc mirkļa visi četri klabiķi izpluinīti laidās atpakaļ uz ligzdām, un Monika saprata, ka ceļš atkal ir brīvs. Viņas milzu putns turpināja riņķot viņai virs galvas kā sardzē.
Nu viņa sasniedza tilta otru galu bez neviena uzbrukuma no klabiķu puses. Acīmredzot tie bija nosprieduši, ka nav vērts ielaisties ar abiem niknajiem milzeņiem…
Sajutusi zem kājām stingru pamatu, Monika sajuta tādu atslābumu, ka apsēdās turpat zemē uz slapjās klints un kādu brīdi vienkārši sēdēja aizvērtām acīm. Arī Ralfs sēdēja turpat.
Beidzot Monika piecēlās un palūkojās uz lielajiem, melnajiem putniem, kas vēl arvien riņķoja virs tilta, neļaudami nevienam citam putnam tam tuvoties.
— Tu redzēji tos? — viņa sauca Ralfam, norādīdama uz putniem. — Kaut kas dīvains, vai ne?
— Vai tad tu nesaprati, kas tie ir? — atsaucās Ralfs.
Monika pakratija galvu. — Nē. Kā tu to domā?
— Tic taču nav nekādi klabiķi! — auroja Ralfs. — Paskaties tur! — Un viņš pamāja uz aizas otru malu.
Monika palūkojās turp. Tur stāvēja tukša Meža Večas kariete, bet tuvāk aizai viena bariņā — Meža Veča, Mežsargs, Ruta un Arvils. Kaut kā pietrūka…
— Bet kur tad abi aluķēmi?! — iesaucās Monika. — Vai viņi ievēlušies aizā?
Ralfs uz viņu izteiksmīgi paskatījās, un beidzot viņa saprata. Protams! Kā gan viņa bija varējusi aizmirst, ka aluķēmi taču spēj pārvērsties! Acīmredzot tagad viņi bija kļuvuši par milzīgajiem klabiķiem, lai bērni un Mežsargs ar Meža Veču varētu mierīgi tikt pāri tiltam.
Monika iesmējās. Tas taču bija fantastiski! Piepeši viņai likās, ka ar tādām spējām kā aluķēmiem viņi pavisam vienkārši tiks pie dimantu Ciltstēva. Gan jau aluķēmi kaut ko izdomās…
Tikmēr pāri tiltam bija sākuši doties Ruta ar Arvilu. Cieši viņiem pa pēdām sekoja Mežsargs. Klabiķu aiza no ligzdām pacēlās vairāki putni, bet, izmetuši riņķi turpat virs ligzdām, atgriezās atpakaļ. Monikai bija aizdomas, ka viņi jau ne reizi vien ir izbaudījuši par klabiķiem pārvērsto aluķēmu knābju cirtienus.
Tikai kad Mežsargs ar Rutu un Arvilu bija tikuši līdz tilta vidum, vairāki klabiķi uzdrošinājās atkal mesties uzbrukumā. Bet viņi netika līdz tiltam, kad abi melnie sargi metās viņiem virsū un pēc pāris mirkļu ilgas plūkšanās, kad knābji klikstēja un melnas spalvas šķīda uz visām pusēm, uzvarētie klabiķi laidās atpakaļ uz ligzdām.