Mežsargs ar bērniem laimīgi sasniedza aizas šo galu, un Mežsargs metās apkampt Ralfu un Moniku, aiz lielas sajūsmas gandrīz viņus nožņaugdams.
— Vai, vai! — viņš skaļi vaimanāja. — Man sirds gandrīz apstājās, kad redzēju, ka Ralfs tūlīt ielidos aizā!
— Man pašam sirds gandrīz apstājās, — Ralfs nomurmināja.
Monika vēroja aizas otru pusi un redzēja, ka Meža Veča gatavojas ceļam. Viņa bija piegājusi pie riteņiem un patlaban mauca tiem kaut ko virsū. Tad viņa pastūma karieti nedaudz uz priekšu, atkal noliecās pie riteņiem un tā vēl vairākas reizes. Visbeidzot, šķiet, kariete bija sagatavota. Meža Veča iesēdās iekšā un pamāja.
Mežsargs un bērni uzmundrinoši pamāja pretī.
Meža Veča sāka lēnām braukt. Viņa uzbrauca uz tilta un pavisam lēnitēm virzījās uz priekšu.
Klabiķi savās ligzdās kļuva manāmi nervozi. Šķiet, šāds dīvains agregāts, kas tagad aizdomīgi līda pāri tiltam, viņus satrauca vēl vairāk nekā cilvēki. Vairāki putni pacēlās spārnos un ķērkdami riņķoja pār ligzdām, bet karietei pagaidām netuvojās. Tikai kad kariete bija tikusi jau labu gabalu pāri aizai, kādi pieci klabiķi metās uz tās pusi. Abi par klabiķiem pārvērtušies aluķēmi sagatavojās atvairīt uzlidojumu, un, līdzko putnu bars bija pietiekami tuvu, viņi metās tajā iekšā. Spalvas putēja, un drīz visi pieci putni griezās atpakaļ. Kā par nelaimi, kamēr viņi bija plūkušies, no ligzdām bija izlidojuši vēl četri putni, kas tagad piķēja Meža Večai gar galvu. Meža Veča bija apturējusi karieti un noliekusi galvu zemāk, lai klabiķi ar spārniem nesapliķētu viņai seju.
Tad aluķēmi klabiķi metās viņu atbrīvot, un drīz uz kādu bridi iestājās miers. Meža Veča izmantoja šo atelpas mirkli, lai uzvilktu karietei jumtu, un tālāk devās, jau paslēpusies zem plēves.
Monika brīnījās, kā kariete neslīd uz sāniem, jo putnu plēšanās laikā tilts bija diezgan stipri šūpojies. Tomēr kariete turējās uz tilta ka uz lielceļa un turpināja neatlaidīgi virzīties uz priekšu.
Un tad no Klabiķu aizas pacēlās vesels bars putnu un metās karietei virsū. Monika iepleta acis, viņai likās, ka tur ir vismaz desmit putnu…
Aluķēmi klabiķi apņēmīgi stājās baram pretim, bet šoreiz viņu spēki bija par vājiem. Kamēr daļa bara palika plēsties ar karietes sargiem, otra daļa uzklupa karietei. Meža Veča bija darījusi prātīgi, izvilkdama jumtu, tomēr ari tas dabūja ciest, kad to apstrādāja klabiķi ar saviem asajiem knābjiem un nagiem. Beidzot aluķēmi bija tikuši galā ar vienu putnu baru un nu metās virsū tiem, kas plosīja karieti.
Tā tas turpinājās visu laiku, kamēr Meža Veča mēroja ceļu pāri tiltam. Kad viņa beidzot nobrauca no tilta aizas šajā puse, karietes jumts izskatījās tā, it kā būtu apstrādāts ar nažiem. Vienas skrandas nokarājās no skalu konstrukcijas, starp kuru pirmīt bija bijusi nostiepta plēve.
Visi metās apsveikt Meža Veču ar laimīgu nokļūšanu šajā pusē, bet Meža Veča vēl labu laiku nespēja atgūties. Viņa palika sēžam savā vietā un neticīgi šūpojam galvu. Kad uz sēdekļa viņai blakus piezemējās divi milzīgi, melni klabiķi, viņa trauksmaini iekliedzās un metās vēcināties ar rokām. Bet klabiķi tūlīt pārvērtās par aluķēmiem, un Meža Veča viņiem nikni uzbrēca: — Dulli esat, vai? Vai tiešām tā jābaida ļaudis?
Tad viņa nokaunējās un klusām nomurmināja: — Paldies par palīdzību…
Diez vai aluķēmi cauri ūdenskrituma un upes troksnim to sadzirdēja, bet nelikās arī, ka viņi īpaši gaidītu pateicības vārdus.
Meža Veča gurdi pamāja, lai visi kāptu iekšā, un, kad visi bija apsēdušies, kariete devās lejup no kalna, atstādama Klabiķu aizu aiz muguras.
— Ka tev izdevās noturēt karieti uz tilta? — brīnījās Ralfs, kad upes troksnis vairs netraucēja sarunāties. — Tas bija tik šausmīgi slapjš un slidens! Man kājas slīdēja vienā laidā.
Meža Veča pasmīkņāja. — Ā, man bija īpašie riteņu uzlikteņi. Tādos braucienos kā šis — kad nav īsti skaidrs, uz kurieni un pa kurieni mēs dodamies, — vienmēr der paķert tos līdzi. Tie ir kaut kas līdzīgs radzēm — tās ieķeras dēļos, un kariete kļūst daudzmaz stabila. Protams, tilts tika nedaudz sabakstīts… Bet kaut kas taču ir jāupurē… Un tieši šobrīd es nebiju gatava upurēt savu karieti.
— Vai sevi, — pēc brīža viņa domīgi piebilda.
Aluķēmu Vecais atkal bija pārvērtis Krindonu par pūpēžveidīgo, un tas, šodien īsā bridi izbaudījis vairāk pārvērtību nekā jebkad agrāk, tagad saguris tupēja zem sēdekļa. Vecais rādīja Meža Večai ceļu, un viņi bez starpgadījumiem nobrauca no kalna pa pavisam lezenām nogāzēm. Braucot Monika ziņkārīgi lūkojās lejup, mēģinādama saskatīt lavas lauku, par kuru bija runājis Mežsargs. Bet bija redzams vienīgi plašs līdzenums, ko klāja, kā Monikai šķita, tumši zaļa zale. Tālāk rēgojās kaut kas konusveidīgs, un Monika nosprieda, ka tas droši vien ir Uguns kalns.
Taču, kad viņi nobrauca lejā, no lidzenuma nebija ne vēsts. Tas, kas Monikai bija izskatījies kā līdzenums, patiesībā bija grumbuļains akmeņu klājums. Savukārt tā, ko viņa bija noturējusi par zaļi, bija sūna, kas klāja katru akmeni. Vietās, kur sūnu nebija, akmeņi bija izbāzuši ārā savas asās, melnās smailes, un bija skaidrs, ka tie šeit nosedz zemi vairākās kārtās.
Izskatījās, ka te nav iespējams pat paiet, neizmežģījot kājas, par braukšanu ar karieti nemaz nerunājot. Karietes riteņi tūdaļ iesprūstu starp akmeņiem, un viņi nenobrauktu ne pāris metru.
Meža Veča apstulbusi blenza uz akmeņu lauku un tad neveikli izkapa no karietes. Bet to viņa izdarīja tik neveiksmīgi, ka pasli- dēja un nogāzās. Kad viņa mēģināja piecelties, kļuva skaidrs, ka šeit nemaz nevar piecelties — jo nebija divu līdzenu akmeņu, uz kuriem nostāties…
Ar pulem ierāpusies atpakaļ karietē, viņa berzēja sadauzītos ceļgalus un šķendējās. — Un ko lai mēs tagad iesākam? Atliek tikai griezties atpakaļ un vēlreiz braukt pāri Klabiķu aizai…
— Kāpēc? — prasīja aluķēmu Vecais. — Vai jūs nezināt ceļu?
— Vai tad šeit ir ceļš? — atjautāja Meža Veča. — Kāds ceļš, kuru es nebūtu pamanījusi? Mežsarg, vai tu kaut kur redzi ceļu?
Mežsargs papurināja galvu. Arī Monika un pārējie sarauktām pierēm blenza uz lavas lauku, mēģinādami saskatīt ceļu, par kuru bija runājis Vecais. Bet nebija nekāda ceļa, tikai nebeidzami apsūnojuši akmeņi…
— Ceļa te nav, — paziņoja Meža Veča, atgāzdamās sēdeklī un atspiezdama galvu pret iesaiņoto briežgaļas gabalu.
— Ceļš ir, tikai jāprot to saskatīt, — teica aluķēmu Vecais.
— Nu tad acīmredzot mēs to neprotam, — nedaudz aizkaitināta atcirta Meža Veča.
— Vispirms mums būtu jāpabrauc gar kalna pakaji uz priekšu, — sacīja Vecais. — Vai redzi tur to spuraino, brūngano krūmu? — viņš vaicāja, norādīdams uz kaut ko sīku un izplui- nītu, kas kā dīvains dzīvnieks bija sakņupis gabaliņu talak un piespiedies pie kalna.
Meža Veča pamāja.
— Vispirms aizbrauc līdz tam, — nokomandēja aluķēmu Vecais. — Tad pateikšu, kur jābrauc talak.
Meža Veča, kaut ko neticīgi purpinādama, pabrauca gabaliņu atpakaļgaitā un, pagriezusi karieti, devās pretim bēdīgā izskata krūmam. Piebraukusi pie paša krūma, viņa apstādināja karieti un prasīja: — Nu, un ko tālāk?
Aluķēmu Vecais atrāva durtiņas un, izlēcis ārā, izvilka laukā arī pūpēžveidīgo Krindonu. Krindons uzlīda uz kāda lielāka akmens un, pavilcis zem sevis visas pseidopodijas, palika tā tupam.