— Ceļš sākas šeit, — teica Vecais. — Troglodīti to ir izveidojuši jau pirms vairākiem gadu simtiem, un tas ved pāri lavas laukam dažādos virzienos. Tas nav nekādi iezīmēts, jo mēs to apgūstam tik labi, ka nekādas zīmes vairs nav vajadzīgas. Taču, ja jūs ceļu nezināt, es jums to nevarēšu izstāstīt — tas ir jāparāda. Un tāpēc mums ir Krindons.
Krindons uz sava akmens sakustējās.
— Viņam kā pūpēžveidīgajam būs daudz vieglāk pārvietoties pa šiem akmeņiem, — teica Vecais. — Turklāt viņš ir jaunāks… — Un aluķēms apmierināti nokrekstējās, ierāpdamies atpakaļ karietē.
Krindons noslīdēja no akmens un gribēja līst viņam pakaļ, bet Vecais aizcirta karietes durtiņas viņam deguna priekšā.
— Nē, nē, nē, — viņš nokliedzās. — Es taču teicu, ka tev būs jārāda ceļš. Vai tu nedzirdēji, vai?
Krindons noplātija mutes spraugu savā baltaja pūpēdim līdzīgajā galvā, kas vienlaikus bija arī ķermenis. Atskanēja tāds kā protestam līdzīgs pīkstiens.
— Nemaz nepiksti, — aizrādīja aluķēmu Vecais. — Ja negribi pavadīt vēl septiņus gadus šāda izskatā, tad dari, kas jadara.
Atgādinājums bija vieta. Krindons tūlīt uzlēca uz akmens un, sakustinājis pseidopodijas, izskatijās gatavs doties ceļā.
— Brīnišķīgi, — noteica aluķēmu Vecais. — Tikai neskrien pārāk ātri, — viņš teica Krindonam. — Karietei būs jābrauc ļoti leni, — viņš paskaidroja Meža Večai. — Kaut arī tas ir ceļš, tas tomēr sastāv no akmeņiem, un jābūt piesardzīgam.
Turpmāko braucienu, kas turpinājās desmit stundas un beidzās dziļā naktī, Monika aizvien atcerēsies kā gatavo murgu. Kā aluķēmu Vecais bija pareizi teicis — tas bija ceļš, ko veidoja akmeņi. Tā patiešām arī bija. Nevienu mirkli visu desmit stundu laikā kariete nestāvēja taisni, jo tās četri riteņi atradās katrs uz sava akmens. Viņi virzījās uz priekšu gliemeža ātruma — vienu brīdi kariete rāpās gandrīz vertikāli augšup pa kādu akmeņu veidotu pakāpienu, citreiz tā sagāzās uz sāniem, tā ka visi braucēji iekrampējās savos sēdekļos, ar šausmām jūtot, ka tūlīt apgāzīsies. Visu laiku viņus nežēlīgi kratīja, un pēc pāris stundu tādas braukšanas ne tikai Meža Večai, bet arī visiem pārējiem, izņemot aluķēmu Veco, sāka sāpēt galva.
Pūpēžveidīgais Krindons tikmēr paklausīgi šļūca no akmens uz akmens visiem pa priekšu, rādīdams ceļu. šad un tad viņa pseidopodijas paslīdēja, un viņš nozuda starp akmeņiem. Bet pēc brīža viņš atkal parādījās un kā neveikla, daudzkājaina ceļazvaig- zne aizklumburēja tālāk.
Kad satumsa, Mežsargs ieslēdza lampiņu virteni, ko bija uzkāris karietes priekšpusē, un sūnainos akmeņus izraibināja violetas gaismas apļi. Pūpēžveidīgais Krindons tumsā sāka bali spīdēt, un kariete grabēdama kratījās viņam pakaļ pār tumšo akmeņu lauku.
Tikai ap pusnakti viņi sasniedza lavas lauka malu. Krindons bija tā nomocījies, ka sabruka zemē un palika guļam kā nosists. Pārējie stīvām un notirpušām kājām izrāpās no karietes un uz- slēja telti nakšņošanai. Visi bija tā pārguruši no brauciena, ka par vakariņām pat nedomāja, bet, līdzko telts bija gatava, ielīda tajā un, nokrituši kur kurais, aizmiga.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
ORLE UN TITO
Brauciena piektā diena sākās astoņos no rīta, kad visus no miega uztrieca Mežsarga bijušais sienas pulkstenis, sākdams neganti zvanīt. Arvils pielēca kājās, neapjēgdams, kas notiek, un panikā izbrazās no telts. Vēlāk viņš stāstīja, ka sapņojis — Uguns kalns atkal atdzīvojies, un viņiem pāri drāžas verdošas lavas straume, bet tie, kas zvana, ir debesu zvani, brīdinot par pasaules bojāeju…
— Kaut ko tādu tikai tu vari nosapņot, — pavīpsnāja Ralfs, kad viņi jau bija sasēdušies karietē. — Kas tie par debesu zvaniem? — viņš ķircināja Arvilu.
Arvils piesarcis kaut ko norūca un uzgrieza viņam muguru.
Visu dienu viņi brauca cauri gluži parastam mežam, un pūpēžveidīgais Krindons visu ceļu nogulēja. Monikai jau sāka likties aizdomīgi, ka viņš tā nekustīgi guļ, nekustinādams ne pseido- podiju, un viņa sāka domāt, vai tikai viņš pēc vakardienas gājiena nav nobeidzies, liet pret vakaru Krindons tomēr pamodās un sāka pīkstēt. Aluķēmu Vecais nosprieda, ka viņš droši vien ir izbadējies un nogrieza viņam pamatīgu briežgaļas gabalu, ko Krindons aši vien nolocīja.
— Es biju domājis, ka pūpēžveidīgie pārtiek no koku un krūmu saknēm, ogām un tamlīdzīgām lietam, — izbrīnīti sacīja Arvils, ieplestam acīm raudzīdamies, kā pūpēžveidīgais Krindons badīgi notiesā gaļas gabalu.
— Jā, bet ne jau nu šis, — nosmīkņāja aluķēmu Vecais.
Ap saulrietu viņi bija iebraukuši platlapju mežā, kur auga ozoli un kļavas un zemi klāja gara, lekna zale. Kariete bez skaņas ripoja pa mīksto segumu, un Mežsargs ne uz mirkli nenolaida acis no kartes un kompasa, jo šo Meža daļu nepārzināja pat aluķēmi. /
Ap desmitiem bērni cits pec cita iekrita snaudā un pamodās tikai, kad Meža Veča strauji nobremzēja un saka klaigāt, lai visi ceļoties augšā un kāpjot ārā.
— Kāpēc, — samiegojies vaicāja Ralfs, — kāpēc mums kaut kur jāiet, ja mēs jau guļam? Ir taču nakts.
Patiešām, bija jau gaužām vēls. Mežā bija iestājusies pilnīga tumsa, un cauri biezajām koku lapotnēm tik tikko varēja saskatīt melnās debesis, kas bija ka nosētas zvaigznēm.
Mežsargs bija iededzis trīs lielos lukturus un sakāris tos koku zemākajos zaros. Lukturi meta nekustīgus violetas gaismas apļus uz karieti un nelielu zemes pleķīti tai blakus. Šajā zemes pleķīti tad nu ari tika uzslieta telts.
Monika nostiepa savu guļammaisu telts dziļākajā stūri un gribēja likties uz auss, taču Meža Veča iesaucās: — Nē, nē! Es zinu, ka ir vels un jūs gribat gulēt, bet vēl mazliet pacietieties!
— Kādēļ? — atkal nesaprata Ralfs, ar grūtībām noturēdams acis vaļā. — Mēs ciešamies jau kādas pāris stundas…
— Nekas, nekas, — attrauca Meža Veča. — Vēl pavisam mazdrusciņ.
Kad visi, ieskaitot pūpēžveidīgo Krindonu, bija salīduši telti un par visām varītēm centās neaizmigt, Meža Veča teica, ka vajadzētu paskatīties ar Aci, ko dara kringi.
Mežsargs un aluķēmu Vecais piekrita, ka tā butu laba doma, un Monika, skaļi un gari nožāvājusies, uzslējās sēdus. Viņa nesaprata, kāpēc Meža Veča nebija par to ieminējusies agrak. Viņa taču butu varējusi paskatīties ar Aci ari brauciena laika. Bet nezin kāpēc gan Meža Večai, gan arī aluķēmu Vecajam likās, ka Acs laikā visiem ir jāsēž apkart un jāskatās uz tevi kā uz cirka eksponātu…
Viņa vēlreiz pārmetoši nožāvājās un prasīja: — Ko man skatīties? Pašus kringus?
Visi piekrita, ka acīmredzot tā būtu tā labaka doma. Monika aizvēra acis un mēģināja iztēloties lielās, melnās būtnes, bet viņa bija tik nogurusi, ka uzreiz aizmiga, līdzko acis bija ciet.
Viņa pamodās, kad kads viņu kratīja. Šis kāds izrādījās Meža Veča, un viņa bakstīja un purināja Moniku, līdz meitenei miegs vairāk vai mazāk bija pārgājis.
— Labi, mēģināšu vēlreiz, — teica Monika un atkal aizvēra acis.
Šoreiz viņa uzreiz nokļuva melnā akmens mitnēs. Taču šī telpa atšķīrās no tām, kurās viņa bija bijusi kopā ar Ralfu. Tagad viņa stāvēja ne pārāk lielā, apaļā istabā, kurā atradās tikai pāris mēbeles — vienkārša, melna gulta, pārklāta ar tādu pašu melnu audumu, melns akmens galds ar vairākām atvilktnēm un krēsls. Un vairāk itin nekā.