— Nomierinies, — stingri teica Mežsargs, un Arvils pamazām pārstaja trīcēt, kaut vēl aizvien meta bailīgus skatienus atpakaļ. — Nomierinies un izstāsti, ko tu tur redzēji.
Arvilam raustījās lūpa, un kādu brīdi viņš nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot viņš izdabūja: — Spoki mežā… Tikko uzskrēju tiem virsū… Debestiņ… — Un viņš atkal sāka trīcēt pie visām miesām.
Pienāca Meža Veča un notupās līdzās. Viņa satvēra Arvila roku un mierinoši kaut ko čukstēja zēnam, līdz viņš nomierinājās tiktāl, ka spēja kaut ko pastāstīt.
— Kādi tie spoki izskatījās, un ko viņi darīja? — jautāja Mežsargs.
Monika, Ralfs, Ruta un aluķēmu Vecais bija sastājušies visap- kart un ziņkārīgi gaidīja, ko Arvils teiks.
— Mežaļaudis… — murmināja Arvils.
— Tu redzēji mežaļaudis? Vai tomēr spokus? — nesaprata Mežsargs.
— Mežaļaudis spokus, — tramīgi teica Arvils. — Tie mežaļaužu puiši, kas svētkos noslīka…
— Tu redzēji tos divus? — pārsteigts iesaucās Ralfs. — Ko nu mels! Tu droši vien redzēji kaut kādus citus mežaļaudis un pustumsa noturēji viņus par tiem diviem.
— Nē, taču! — iekliedzās Arvils. — Es jums saku, ka tie bija tie! Un viņi izskatījās tik dīvaini… kā atdzīvojušies slīkoņi…
Ralfs pavīpsnāja. Viņam Arvila stāsts vairs nešķita interesants. Skaidrs, ka viņš redzējis divus parastus mežaļaudis, kas vienkārši atnākuši pamedīt… Arī Monika un Ruta domāja tieši tāpat. Viņas jau zināja, kads ir Arvils un ka viņš ir spējīgs sacelt lielu traci par neko.
— Pastāsti, ko viņi darīja, — mudināja Mežsargs.
— Viņi… ēēē… viņi apdzēsa ugunskuru, — klusi teica Arvils, joprojām bailīgi lūrēdams uz melnajiem kokiem krēslā. — Un otrs rakņājās pa tādu dīvainu baltu maisu…
Ralfs zīmīgi paskatījās uz Moniku. Nu, protams, tie bija tādi paši ceļinieki kā viņi paši, kas tikko pavakariņojuši. Ja tā padomā, patiešām, gaisā visu laiku bija jaušama tāda kā dūmu smarža, vēl pirms viņi iekūra savu ugunskuru…
— Nu, nu, — teica Mežsargs, acīmredzot izdarījis līdzīgus secinājumus kā Ralfs.
— Jūs man neticat! — iesaucās Arvils. — Bet es jums zvēru, ka tie patiešām bija tie divi — Orle un … neatceros, kā sauca to otro… — bet Arvilam nebija ilgi jāpārliecina parejie, jo piepeši no tumsas iznira divi stāvi un ienāca ugunskura raustigajā atblāzmā.
Ralfs, Monika un Ruta uz viņiem paskatījās un palika stāvam kā sastinguši. Bet Arvils atkal sāka drebēt un sagrāba Mežsargu aiz jakas stērbeles.
Monika sākuma nodomāja, ka viņai rādās. !su mirkli viņa mēģināja sev iestāstīt, ka tas droši vien ir uguns mestās gaismas iespaida… Pēc tam viņai pa galvu saka šaudīties daudz un dažādu juceklīgu domu… Vai abi ezerā ierautie mežaļaudis butu izglābušies? Bet ja tā, kur tad viņi visu šo laiku ir bijuši? Bet varbūt patiešām viņi bija noslīkuši un pēc tam atdzīvojušies? šajā Mežā notika tik daudz kas dīvains, ka viņa bija gatava pieļaut pat ko tādu.
Bet viņi pretēji Arvila teiktajam nebūt neizskatijas pēc dzīviem miroņiem. Viņi izskatījās gaužām veselīgi. Bet par to, kas tie bija, nebija nekādu šaubu. Tie patiešām bija Orle un Tito — otrs puisis, kura vārdu Arvils nebija varējis atceroties. Monika pameta acis uz Ralfu un Rutu un saprata, ka ari viņi abus ir atpazinuši.
Vienīgi Meža Veča, Mežsargs un aluķēmu Vecais stavēja bez jebkādas sejas izteiksmes, jo viņi svētkos nebija bijuši. Protams, ari pūpēžveidīgais Krindons nesaprata, kas notiek, un, pseidopodijas staipīdams, slaistījās turpat apkart kā apjucis balts astoņkājis.
Tikmēr abi puiši iznāca pie uguns un apsēdās. Pirmais sāka runāt Orle. Viegli pasmaidījis un noglaudis savus īsi apcirptos melnos matus, kas slējās uz pakauša tādā kā ezīti, viņš sacija: — Labvakar. Un nevajag baidīties, — viņš piebilda, uzmezdams skatienu Arvilam, — mēs neesam ne slīkoņi, nedz arī kas cits pārdabisks. Bet piedzīvojuši kopš svētkiem mēs esam daudz, un mums vajag ar jums parunāt.
— Tad jūs patiešām esat tie… ?! — izsaucās Mežsargs, neticīgi aplūkodams abus puišus. — Bet ka tad…?!
— Tūlīt visu izstāstīsim, — sacīja Orle. — Un stāstāmā ir daudz. Bet vispirms… Vai jums nebūtu kas ēdams? Mēs esam gājuši vairākas dienas un tik vien ēduši kā pelnos ceptas mēness suņusēnes… Ari ar dzeramo tā bija, kā bija… Nav nemaz tik viegli uziet kādu strautu…
Meža Veča aizsteidzās pēc maizes, brētliņām un briežgaļas, bet Mežsargs starp diviem zemē iedurtiem kokiem iestiprināja metāla stieni un iekāra virs uguns katliņu ar ūdeni, lai viņiem vēlāk būtu tēja.
Ralfs bija pienācis pie Monikas un čukstēja viņai ausī: — Viņi taču ir mežaļaudis, vai ne?
Monika pamāja.
— Tad kāpēc viņi nebaidās no aluķēma?
Monika izbrinīti paraudzījās uz abiem puišiem un aluķēmu. Aluķēmu Vecais bija atkal apsēdies telts priekšā, un puiši bija uzmetuši viņam ziņkāru skatienu, bet ne vairāk.
Ralfam bija taisnība. Visi mežaļaudis ārkārtīgi baidījās no aluķēmiem, jo vēl nesen aluķēmi bija izklaidējušies, muļķojot mežaļaudis un pēc tam uzsūtot tiem paniskas bailes, kā dēļ dažs labs mežaļautiņš pat bija gājis bojā. Līdzko kaut kur parādījās aluķēms, mežaļaudis laida ļekas vaļā. Katrā ziņā nebija parasts ar viņiem kopā sēdēt pie ugunskura.
Monika pačukstēja savas pārdomas Rutai, un tā viņai piekrita. Tas patiesi bija dīvaini.
— Domā, tie tomēr ir slīkoņi? — čukstēja Ruta.
— Protams, nē, — pavīpsnāja Monika. — Diez vai slīkoņi ēstu briežgaļu…
Patiešām, patlaban abi puiši sukāja iekšā briežgaļu ar tādu apetīti, it kā nedēlam ilgi nebūtu ēduši. Laikam ar mēness suņu- sēnēm izsalkumu īpaši remdēt nevarēja…
— Kas tad tie tādi ir? — nerimās Ruta, turēdamās no puišiem tālāk. — Varbūt pārvērtušies dofori?
— Ilmm… Nedomāju, ka dofori spētu pārvērsties, — iebilda Monika. — Nē, tie noteikti ir tikai mežaļaudis.
Ruta pašūpoja galvu, un bija skaidrs, ka viņa tam diez kā negrib ticēt.
Monika savukārt ziņkārīgi nopētīja abus puišus, kamēr tie ēda. Orle bija vecākais, viņam patiešām varēja būt jau gadu tris- desmit. Viņš bija īsāka auguma nekā otrs, nedaudz druknāks, un viņa ezītī stāvošie melnie mati likās pavelkam uz augšu arī uzacis, kuru biezie, melnie loki tūlīt piesaistija skatienu. Monika pie sevis pasmējās, nodomājusi, ka tas bija tādas, ko Arvils sauktu par — blēža uzacīm —… Skatiens viņam bija šaudīgs, un kopumā Orle patiesi neradīja patīkamu iespaidu. Ari no pagājušās tikšanās reizes Monikai par viņu nebija palikušas nekādas labas atmiņas.
Tito bija jaunāks, gadus divdesmit vecs, garāka auguma un kalsnāks par Orli. Viņš šķita diezgan nervozs un, košļādams briežgaļas sviestmaizi, nevareja mierīgi nosēdēt uz vietas, bet vienā laidā dīdijās. Ar kalsnajiem pirkstiem viņš plucināja briežgaļas šķēli, bāzdams mutē sikus gaļas krikslšus, un ik pa brīdim atskatījās uz mežu gluži kā pirmīt Arvils. Monikai viņš atgādinaja vāveri, kas notiesā nočieptu gardumu. Ari viņa acis bija lielas un tadas ka pārsteigtas, kā izbiedētas. Ik pa brīdim Tito žigli pakasija galvu, un viņa mati, kas bija melni un viegli viļņaini, uz bridi sa- vēlās, pēc tam paši atkal nostādamies vietā.
Viņiem abiem mugurā bija savādas melnas drēbes, kadas Monika netika redzējusi nevienam no mežaļaudīm. Tas bija tāds kā kombinezons ar šķērsām pārsietu melnas drānas gabalu, kas līdzinājās lakatam. Acīmredzot šis drebes bija patapinātas no doforiem.