Maisā esošos pūpēžveidīgo mazuļus Monika ik pa laikam baroja ar suņusēnēm, gādādama, lai tie vienmēr būtu paēduši. Nebija nekādas vajadzības tagad biedēt aluķēmu ar mazo pūpēžveidīgo nedzirdamajiem kliedzieniem.
Iestājoties tumsai, Meža Veča ieslēdza violetās lampiņas, ar kurām Mežsargs bija bagātīgi apkāris visu karietes priekšpusi, un tagad sniegs viņu ceļā mirdzēja gaiši violets. Tomēr gaisma bija ļoti vāja, un Meža Večai nācās stipri samazināt karietes ātrumu. Kad jenotu pulkstenis nosita deviņas reizes, Meža Veča paziņoja, ka «gana braukts», un viņi apstājās uzsliet naktsmītni.
Viņi bija nonākuši jauktu koku mežā, un Mežsargs pāris mirkļos uzslēja telti kāda žuburaina, mūžveca ozola pakājē. Meža Veča vēl pārsedza teltij pāri polārkrūkļa mizas pārsegu, iepriekš to kārtīgi izdauzījusi sniegā, un tā viss bija sagatavots nakšņošanai. Katrs paņēma pa guļammaisam un samiegojies ievilkās teltī, un nepagāja ne piecas minūtes, kad visi, paguruši no ilgās braukšanas, jau gulēja dziļā miegā.
Nākamajā rītā pussešos visi bija kājās un, ātri iekoduši maizītes un izdzēruši pa krūzītei tējas, atkal sakāpa karietē un vēl tumsā devās tālāk.
Kad kļuva gaišāks, izrādījās, ka diena ir apmākusies. Debesis klāja vienmuļi pelēki mākoņi, un pat sniegs nelikās tik balts kā vakar.
- Žēl, ka mums līdzi nav Ērlas, sacīja Arvils. Viņa tūlīt pateiktu, vai šodien ir gaidāms sniegs, vai nav.
- Nav vajadzīga Ērla, lai pēc šiem mākoņiem saprastu, ka gaidāms sniegs, iebilda Ralfs. Saderam, ka vēlākais pēcpusdienā būs tāds putenis, ka nu tik…
Tomēr pagāja rīts, pienāca un pagāja pusdienlaiks, iestājās vakars, bet no drūmi pelēkajiem mākoņiem vēl nebija nolaidusies neviena sniegpārsliņa.
- Mākoņi laikam aizsērējuši, smējās Ralfs. Labi, ka neviens ar mani nesaderēja…
- Nākamreiz es saderēšu, sacīja Arvils. Tagad es zinu, ka ar tevi var droši derēt…
- Nākamreiz es uzvarēšu, apgalvoja Ralfs, viltīgi savilcis uzacis.
Viņi nakšņoja Meža malā, un nākamajā rītā viņu priekšā pavērās bezgalīgi plašs klajums, pa kuru vējš trenkāja baltas sniega vērpetes.
- Vējainais virsājs, sacīja Mežsargs. Tagad būs pavisam garlaicīga braukšana.
Tā arī bija. Stundām ilgi neredzēja itin nekā, kā vien līdzenu, baltu sniega grīdu, kas sniedzās uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim. Kādu laiku, pametot skatienu atpakaļ, varēja redzēt Meža aprises, no kura viņi bija izbraukuši, bet ap pusdienlaiku tas pārvērtās izplūdušā zilgani pelēkā svītrā, līdz visbeidzot izzuda arī tā.
- Brrr… nodrebinājās Ralfs, mezdams apkārt nedrošus skatienus. Kā te var nobraukt taisni? Vai tad te nav Vadātāja?
- Ir, jau ir, attrauca Meža Veča. Bet novest no ceļa manu karieti viņam nav pa spēkam. Man ir tehnika, un viņa pamāja uz paneli, kur rēgojās vesela gūzma dažādu instrumentu skalu, to vidū kaut kas līdzīgs kompasam, bet viņam tikai intuīcija un blēdībām pilns prāts…
Viņi nakšņoja pašā virsāja vidū, un Monikai bija tāda sajūta, it kā viņi atrastos uz kādas vēl neatklātas planētas, kuru viscaur klāj mūžīgais apledojums. Naktī vējš plosīja viņu neaizsargāto telti, līdz pēc kādas īpaši niknas brāzmas Meža Veča pamodās un izgāja ārā savākt polārkrūkļa mizas pārsegu, lai vējš to neaizrautu sev līdzi.
Vēl visu nākamo dienu kamanas slīdēja pāri kailajam sniega laukam, un vējš šeit plosījās kā nekur citur Mežā. Brāzmas bija tik ledaini aukstas, ka bērni lielāko tiesu tupēja, pabāzuši galvas zem polārkrūkļa segas. Vēl vienu nakti viņi pavadīja Vējainajā virsājā, bet nākamajā dienā pēc pāris stundu braukšanas Ralfs ievēroja priekšā kaut ko savādu.
- Skatieties! Kas tas? viņš sauca, pastiepis roku uz priekšu.
Tālu priekšā bija manāma tāda kā zema, pelēcīgi brūna masa, kas ņirbēja, it kā atrastos nepārtrauktā kustībā. Jau no tālienes kļuva dzirdama paklusa čaboņa, itin kā tūkstošiem roku čaukstinātu zīdpapīru.
- Klejojošo krūmu audze, drūmi noteica Mežsargs. Nebiju domājis, ka tie šādā aukstumā varētu būt aktīvi… Viņš sasprindzis un sarauktu pieri vērās uz pelēcīgo ņirboņu tur, priekšā.
- Ko tas nozīmē? jautāja Ralfs.
Bet Mežsargs bija tā nogrimis domās, ka neko neatbildēja.
Kariete strauji tuvojās klejojošo krūmu audzei. Drīz vien visi ieraudzīja, ka viņiem priekšā kā siena izpleties krūmājs. Nebija ko domāt, ka varētu apbraukt tam apkārt tas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu sniedzās skatiens. Krūmi bija diezgan augsti lielākā daļa bija sasnieguši pieauguša cilvēka garumu tādēļ nevarēja saprast arī, cik biezs īsti tas ir.
Dīvainākais bija tas, ka krūmi nestāvēja uz vietas. Tie burtiski ņudzēja, pastāvīgi mainot savu vietu, spraucās viens otram garām un raustījās, kad izrādījās sapiņķējušies viens otra zaros… No krūmāja nāca pamatīgs troksnis, kas radās no sakņu skrapstoņas, krūmiem skrienot pa sērsnu, un zaru čaboņas. Krūmi bija saspiedušies tik cieši viens pie otra, ka neizskatījās caurbraucami. Nebija nevienas ejas vai pat spraudziņas, pa kuru varētu izbraukt kaut kas tik liels kā viņu kariete.
Meža Veča samazināja ātrumu un, kad viņi bija piebraukuši gandrīz pie krūmāja, nobremzēja pavisam. Kariete noraustījās un apstājās.
- Ko nu? jautāja Monika, paslējusies savā sēdeklī un vērdamās pāri suņusēnu kastei.
Mežsargs drūmi kratīja galvu.
- Varbūt, ja mēs uzņemtu kārtīgu ātrumu, Ralfs ieminējās, mēs varētu izskriet viņiem cauri?
- Nemaz neceri, atteica Mežsargs. Mēs tikai sapītos viņos un vispār vairs netiktu no vietas. Nē, te ir vajadzigs kas cits…
- Kas? vienā balsī jautāja Monika, Ruta un Arvils.
- Ugunslodes, pavisam negaidīti atskanēja no būra.
Mežsargs pameta izbrinītu skatienu uz aluķēmu. Tas bija piecēlies kājās un vērās uz elpojamo režģi, it kā mēģinādams tam cauri kaut ko saskatīt.
- Tieši tā, teica Mežsargs. Un, kā par brinumu, es pat esmu dažas paķēris līdzi. Patiešām negaidīju, ka krūmi būs tik rosīgi… To teikdams, viņš izvilka no mantu kaudzes pašas apakšas savu nošņurkušo tarbu un kādu brīdi tajā rakņājās.
- Ahā! Rokā ir! viņš uzvaroši iesaucās, izvilkdams roku no tarbas. Vina plaukstā mirdzēja kaut kas sarkanīgs.
- Kas tev tur ir? jautāja Ralfs, pabāzdams galvu starp mantu kalniem un sunusēnu čemuriem.
- Ugunslode, lepni atteica Mežsargs. Somā ir vēl septiņas. Es domāju, ar tām vajadzētu pietikt četras turpceļam, četras atpakaļceļam. Viņš pastiepa ugunslodi uz aizmuguri, lai visi varētu to labāk aplūkot.
Ugunslode bija apaļa, sarkani kvēlojoša lode, un likās dīvaini, ka Mežsargs to varēja tā turēt rokā pēc izskata spriežot, tai vajadzēja būt sveloši karstai. Lodei nebija skaidri izteiktu kontūru tā patiesi izskatījās pēc uguns kamola jebšu pēc lodē saveltas kvēlojošas lavas pikas. Tā versmoja brīžiem oranžīga, brīžiem sarkana, un reizēm tās dziļumā uzvirmoja tādas kā dzeltenīgas liesmas.
Ralfs uzmanīgi tai piedūrās, bet nesajuta neko īpašu. Viņam likās, it kā būtu iebāzis roku vēsā ūdenī. Tad Ralfs pastiepa rādītājpirkstu un atkal pieskārās lodei. Pirksta galiņš nozuda lodes iekšienē un kļuva neredzams. Ralfs iebāza pirkstu dziļāk, līdz tas pilnībā bija pazudis lodē. Tad viņš atkal to izvilka un nogrozīja galvu.