Visi piekrītoši pamāja, un tad Vecais devās prom, lai paziņotu lēmumu, bet alukēmi izklīda kur nu kurais.
Monika jau gribēja aizvērt acis un doties atpakaļ, bet pēdējā mirklī atjēdzās. Viņa taču tagad atradās dziļi Klinšu krāvumos! Ja viņiem tūlīt vieniem pašiem vajadzēs uzmeklēt vecmāmiņas, viņai taču ir jāuzzina ceļš!
No uztraukuma skaļi elsodama, viņa aizmetās pakaļ aizejošajam aluķēmam, tajā pašā laikā cenzdamās iegaumēt, pa kādām ejām viņi iet. Viņa pat mēģināja ieskrāpēt klinšu sienās zīmes, bet tas, protams, nebija iespējams. Viņa šeit atradās tikai ar Aci, un neko atzīmēt nebija iespējams. Atlika paļauties vien uz savu atminu.
Taču tas bija ārkārtīgi grūti.
Eja veda labu gabalu taisni uz priekšu, tad pagriezās pa labi un tūdaļ sazarojās piecās citās ejās. Aluķēms nogriezās vienā no tām, un Monika soļoja viņam nopakaļ, ik pa brīdim pamezdama skatienus atpakaļ, lai iegaumētu ceļu no šīs puses.
Pēc kāda laika viņi nonāca pie pazemes ezera, kura krastā stāvēja laiva. Aluķēms iesēdās laivā, paņēma airus un, atgrūdies no krasta, lēnām īrās pāri ezeram. Monika pēdējā mirklī paspēja ielēkt laivā un nodomāja interesanti, kas gan būtu noticis, ja viņa nebūtu paspējusi… Visdrīzāk, ka viņa spētu pāriet pāri ezeram tāpat kā toreiz pār purva akačiem, tomēr šobrīd nebija īstais laiks visādiem eksperimentiem…
Kad laiva atdūrās pret ezera otru krastu, aluķēms izkāpa un devās tālāk. Monika viņam sekoja.
Viņi izgāja cauri vairākām zālēm, un Monika centās visu paturēt prātā.
Pēc kāda laika alās iespīdēja dienas gaisma, un viņi nonāca pie klinšu kāpnēm, kas izveda viņus uz Klinšu krāvumiem.
Tad gan Monika aizvēra acis un nākamajā mirklī jau bija kopā ar savējiem.
- Kur tu tik ilgi biji? ārkārtīgi satraukusies, vaicāja Meža Veča, bet Monika tikai pamāja uz Klinšu krāvumu pusi. Tur tikko bija parādījies Vecais, kurš tagad naski rikšoja uz viņu pusi.
- Klausieties, drūmi teica Monika, norādīdama uz tuvojošos aluķēmu.
Visi noraizējušies gaidīja, kas nu būs, jo pēc Monikas toņa varēja nojaust -
nekas labs te nav sagaidāms…
Aluķēms bija atskrējis līdz robežvalnim un apstājies savā parastajā vietā.
- Esam izlēmuši, viņš paziņoja. Visiem četriem mazbērniem tiks dota tieši pusotra stunda laika, lai viņi atrastu savas vecmāmiņas. Ja viņi tās atradīs, varēs vest sev līdzi, bet ja ne tās mūžīgi paliks kopā ar mums. Bez tam vecai kopā ar pūpēžveidīgajiem jāpaliek tepat, savukārt mēs no savas puses nekādi netraucēsim mazbērnus viņu meklējumos. Esmu savu pateicis.
Viņš apklusa un palika sastindzis stāvam savā vietā.
Iestājās klusums.
Bērni pārbijušies blenza uz aluķēmu, bet Meža Veča nobālusi bez skaņas plātīja muti. Pat Bens bija beidzis riet un tagad neuzticības pilnu skatienu lūkojās uz aluķēmu.
- Kā ar suni? jautāja Monika. Vai varam ņemt to līdzi?
Vecais aluķēms ar neslēptām šausmām palūkojās uz Benu.
- Nē, viņš stingri noteica, sunim jāpaliek tepat.
- Bet kā tad ar Murusi? sauca Meža Veča.
- Ar viņu mēs vēlāk tiksim galā, attrauca aluķēms.
Kad kādu brīdi neviens nebija teicis ne vārda, aluķēms sarosījās.
- Domāju, viss ir skaidrs, viņš sacīja.
- Tagad es došos atpakaļ, bet jūs nāciet pēc kādām desmit minūtēm. Kāds no mūsējiem jūs sagaidīs pie ieejas un uzņems laiku. Neaizmirstiet tieši pusotra stunda!
Tad viņš pagriezās un aizmetās prom.
Karietē sēdošie pārmija izmisušus skatienus.
- Ko nu? jautāja Arvils. Kā gan mēs lai viņas atrodam?
- Es centos iegaumēt ceļu, sacīja Monika.
- Ja mums paveiksies, mēs viņas atradīsim. Bez tam mums nav citas iespējas.
- Jūs nedrīkstat uz turieni iet! iesaucās Meža Veča. Bez pūpēžveidīgajiem, bez suņusēnēm! Viņi taču jums vienkārši izliek lamatas!
- Nedomāju vis, ka tās ir lamatas, domīgi sacīja Monika. Es biju klāt, kad viņi to izlēma, un esmu pārliecināta, ka viss būs godprātīgi. Labāk dosimies, iekams viņi nav pārdomājuši, viņa sacīja un izkāpa no karietes.
Pārējie viņai sekoja un, kaut arī Meža Veča skaļi vaimanāja un šķendējās, devās uz Klinšu krāvumiem. Viņi gāja uz turieni, kur garajā mastā plīvoja baltais karogs, un, kad bija atnākuši, izrādījās, ka tur patiešām paveras ieeja krāvumos.
Iekšā viņus sagaidīja sīka auguma nopietns aluķēms, kurš, ieraudzījis bērnus, paklanījās un pacēla gaisā lielu apaļu pulksteni, kas mirdzēja vienos dimantos.
- Desmit pāri desmitiem, viņš drūmi paziņoja un ar asajiem dzeltenajiem priekšzobiem pakodīja apakšlūpu. Ja līdz bez divdesmit divpadsmitiem jūs nebūsiet atraduši večiņas, viņas paliks pie mums.
- Un kas būs ar mums? bailīgi iepīkstējās Arvils.
- Jūs tiksiet izvesti ārā un vairāk šeit nebūsiet lūgti, vēsi atbildēja aluķēms.
Arvils atviegloti nopūtās. Ralfs ieskatījās savā rokas pulkstenī un noregulēja
to tā, ka tas rādīja precīzi desmit pāri desmitiem.
- Lai jums veicas, tikpat vēsi kā pirmīt noteica aluķēms un pazuda ap stūri.
Viņiem dāvātā pusotra stunda bija sākusies.
- Sekojiet man! iesaucās Monika un metās uz turieni, no kurienes pirms brītiņa bija iznākusi kopā ar veco aluķēmu. Šo vietu viņa atcerējās te pāri ejai nokarājās akmens veidojums, kas atgādināja ziloņa snuķi. Monika pusskriešus devās prom pa patumšo eju, un pārējie ne soli neatpalika.
Cik te nejauki… dvesa Arvils, mezdams visapkārt bailīgus skatienus.
Kļuva aizvien tumšāks. Alukēmi, šķiet, ar svecēm
nesvaidījās, un gaismas bija tieši tik daudz, lai redzētu vārgus klinšu apveidus un ne par matu vairāk. Šur un tur tumsā likās pazibam zaļas acis, un reizēm atskanēja paklusa ķiķināšana, kas baisi atbalsojās klintīs. Acīmredzot aluķēmi sekoja, lai redzētu, kā bērniem sokas… Tiešām drausmīgi… teica ari Ruta. Vai mēs ejam pareizajā virzienā?
Pagaidām jā, attrauca Monika. Kuš, netraucē mani, man jākoncentrējas… un viņa saspringti aplūkoja zāli, kurā tikko bija ienākuši, lai saprastu, pa kuru eju viņiem jādodas tālāk. Šeit! viņa iesaucās, pamanījusi pie kādas ejas sākuma akmens krāvumu, kas izskatījās pēc miniatūras piramīdas. Kādu bridi viņi joņoja, nerunādami ne vārda un tikai nodrebinādamies ik reizi, kad tumsā iezalgojās kāds ieslīpu, zaļu acu pāris.
Visbeidzot viņi iznāca pie pazemes ezeriņa, kura melnie ūdeņi viegli šļakstinājās pret krasta akmeņiem. Ezeru kupolveidigi iejoza klints sienas, un vietumis tajās raustījās baltu sveču šaudīgās liesmiņas. Sveķi tecēja pa svecēm lejup un ar skaļiem, vienmuļiem «plakš, plakš, plakš» pilēja ezeriņā.
- Brrr… nodrebinājās Arvils. Te ir vienkārši šaušalīgi…
Bet Monika pasmaidīja un atviegloti nopūtās. Ja viņi bija iznākuši pie ezera tātad bija gājuši pareizi. Taču tad viņa pamanīja ko tādu, kas viņas prieku izgaisināja.
Laivas nebija.
- Kā mēs tiksim pāri? mulsi jautāja Ralfs, lūkodamies uz plašo, tumšo ūdens klaidu savā priekšā.
- Pirmīt te bija laiva… mulsi murmināja Monika.
- Re, kur tā ir! piepeši iesaucās Ruta, un Monika cerīgi palūkojās viņas norādītajā virzienā. Bet viņas ceribas tūlīt noplaka. Laiva stāvēja ezera viņā krastā. Acīmredzot Vecais, aizīries atpakaļ, bija laivu turpat arī atstājis.