- …viņa teica, ka mēs iesim lasīt pūpēžus, runāja Arvils.
- Nē taču! Tie ir pūpēžveidīgie, vai saproti? palaboja Ralfs.
- Vai tad tas nav viens un tas pats? nesaprata Ruta.
- Skaidrs, ka nav. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko Monika vakar stāstīja? Es sapratu, ka tie ir kaut kādi dzīvnieki, kas skraida apkārt un pārtiek no koku un krūmu saknēm… tad viņš ieraudzīja Moniku, kas bija tikko kā iznākusi pa durvīm. Ei, Monika! viņš uzsauca. Daži te nesaprot, kas ir pūpēžveidīgie!
- It kā tu pats saprastu… nošņācās Ruta.
Monika pienāca klāt un arī apsēdās zālē. Es nezinu, kas viņi ir. Viņi izskatās pēc pāraugušiem pūpēžiem, bet skrien un kliedz gluži kā dzīvi… Kāpēc jūs nepajautājāt Meža Večai?
- Tāpēc, ka nepaspējām, atteica Ruta. Viņa tikai izspēra, ka būs jāiet pūpēžveidīgo medībās un lika mums gaidīt šeit, bet pati pazuda mājā. Es pat nesapratu, kādēļ mums šie būtu jāmedī… Vai tam ir kāds sakars ar vecmāmiņām?
- Nedomāju vis, teica Monika. Tam ir sakars ar korinšu krūmiem, kas aizauguši priekšā viņas šķūnītim.
- Te ir korintes? vienā balsī iesaucās Ruta un Arvils.
- Monika taču vakar teica, atkal pukstēja Ralfs.
- Jūs gribat iet tās apskatīt? šaubīgi jautāja Monika. Viņa nebija īsti pārliecināta, vai drīkst ēst Meža Večas korintes, bet, ja jau drīz tām vienalga tiks uzrīdīti pūpēžveidīgie, tad droši vien nekāds ļaunums necelsies no tā, ka viņi noēdīs pa kādai ogai.
- Labs ir, ejam, Monika beidzot sacīja un veda pārējos apkārt mājai.
Aplokā stāvēja abi Meža Večas ēzelīši, un, ieraugot nākam šurp veselu baru bērnu, viņi pieskrēja pie aploka apmales un pārkāra galvas pāri koka latiņām. Ralfs metās tiem klāt un ņēmās glāstīt to pūkainās ausis, bet Monika, Ruta un Arvils aizgāja pie korinšu krūmiem, kuru šodien, šķiet, bija saradies vēl vairāk nekā vakar.
Ēzdami sulīgās, lielās ogas ķekariem vien, viņi sāka apspriest, kā kurš šeit nokļuvis. Monika ļoti izbrīnījās, sapratusi, ka laikam ir vienīgā, kas šeit nonāk pa vannas caurumu vai kanalizāciju.
- Mani ierāva, kad es lēcu lejā no koka, stāstija Ruta. Aiz māsīcas mājas aug ozols, pa kuru mēs mēdzam diezgan bieži kāpelēt, bet, tā kā tā apakšējais zars ir kādu gabalu virs zemes, tad lejā nākas lēkt. Pirmo reizi, kad šeit nokļuvu, es šausmīgi pārbijos. Es lēcu lejā no koka, un pēkšņi man apakšā vairs nebija zemes, bet apkārt nebija ne dārzu, ne māju, nekā… Bija tā, it kā es turpinātu lēkt, bet nebija vairs skaidrs, kur es piezemēšos, un tas bija diezgan baisi… Un tad jau es atjēdzos Mežā.
- Un tu, Arvil? vaicāja Monika. Kā tu te nokļuvi?
- Tāpat kā Ruta, sacīja Arvils un drusku piesarka.
- Bija diezgan sarežģīti, kad vajadzēja atdabūt uz šejieni visas tās mantas. Man vajadzēja desmitiem reižu kāpt kokā un pa vienai sviest tās zemē, pie tam uzmanot, lai neviens tajā brīdī neietu garām. Iedomājieties, ko padomātu manas māsīcas vecāki, redzot mani sēžam ozolā un sviežam lejā somas un maisus, kas pusceļā gluži vienkārši izgaist…
- Un ko tu tik daudz esi paņēmusi līdzi? painteresejas Monika, atcerejusies daudzās somas un koferus, kas, pēc Meža Večas vārdiem, piederēja Rutai.
- Ak, nekas īpašs… Ruta tikai izvairīgi attrauca.
- Un Ralfs… Nez, kā viņš šeit tika… domigi sacīja Monika.
- Viņš teica, ka viņu ierāvuši grāmatā, teica Ruta. Viņš esot sēdējis istabā un lasījis kaut ko par sikspārņiem…
- Par vampīriem, izlaboja Arvils.
- Jā… Tātad viņš sēdēja istabā un lasīja par sikspārņiem-vampīriem, kad piepeši grāmatas lapas izplūda, sāka it kā virmot un mutuļot, un viņš nepaspējis ne apjēgt, kas notiek, kad jau ticis ierauts.
- Hmm… Un es domāju, ka tas notiek tikai caur vannas caurumu, sacīja Monika.
- Acīmredzot katram tas ir savādāk, teica Ruta.
- Jā, acīmredzot…
Ap stūri atskanēja ūjināšana, un parādijās visai saniknota Meža Veča. Viņa turēja rokā nelielu maišeli un veselu rituli tievas auklas.
- Ko jūs tur darāt? viņa sauca. Es taču jums teicu, lai gaidāt pie mājas!
- Mēs jau ari esam pie mājas. Tikai otrā pusē, attrauca Ralfs. Tie gan tev ir dikti smuki ēzelīši.
- Ēzeļi kā jau ēzeļi… nevērigi sacīja Meža Veča, uz ēzelīšiem pat nepaskatīdamās, un nevaļīgi pašūpoja auklas rituli. Beidziet ēst tās ogas, jums sāpēs vēders… Nāciet šurp!
Monika, Ruta un Arvils pamanījās noraut vēl pa pēdējam ķekaram un tad skriešus metās pie Meža Večas.
- Tā. Tagad klausieties uzmanīgi, viņa sacīja. Tūlīt mēs dosimies Mežā. Es došu katram pa pievilinātājam… viņa atvēra maišeli un sāka vilkt ārā kaut ko, kas izskatījās pēc dīvainiem, saplacinātiem svilpavniekiem. Še, ņemiet katram pa vienam… viņa izdalīja pūpēžveidigo pie vilinātājus. Un tad katram pa pāris auklām… Vai kādam ir nazis?
Ralfam bija. Viņš izvilka no kabatas nelielu saliekamo nazīti un iedeva to Meža Večai. Viņa sagrieza rituli īsākās auklās un iedeva katram bērnam pa piecām, pati paturēdama rituļa lielāko daļu. Es domāju, iesākumam jums pietiks, viņa sacīja. Pūpēžveidigo ķeršana notiek tā jūs stāvat Mežā un pūšat pievilinātājā skaņa būs līdzīga tai, ko izdveš pūpēžveidīgais, un tāpēc kāds pūpēžveidīgais noteikti atskries. Brīdī, kad viņš skries jums garām, jums viņš jānoķer aiz kakla pagarinājuma jūs redzēsiet… un tad viņš jāiesien auklā un aukla jāpiesien pie kāda stumbra. Skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?
- Kurā vietā īsti viņam jāapsien tā aukla? jautāja Ralfs.
- Ap kaklu, paskaidroja Meža Veča.
- Vai viņu tā nevar nožņaugt? pajautāja Monika.
- Nekādā ziņā, kategoriski noteica Meža Veča. Pūpēžveidīgos vispār nevar nožņaugt, viņi ir pārāk elastīgi un izturīgi… kā gumija… Bet, ja vairāk jautājumu nav, tad ejam! un viņa devās Mežā visiem pa priekšu.
Monika kādu brīdi gāja sarauktu pieri un kaut ko cītīgi domāja. Tad viņa jautāja: Bet, ja pūpēžveidīgie visi kopā būs piesieti pie koka, vai viņi nesāks kliegt?
- Nē, līdzko pūpēžveidīgais ir noķerts, viņš apklust, sacīja Meža Veča. Citādi nemaz nevarētu viņus ķert, jo, ja būtu ilgstoši jāklausās, kā vienā balsī kliedz kādi desmit, divdesmit pūpēžveidīgie, mums noteikti pārplīstu bungādiņas.
- Tiešām? brīnījās Ruta. Ne viņa, nedz arī Ralfs un Arvils vēl nebija dzirdējuši pūpēžveidigo spiedzienus. Tas tik viņiem būs pārsteigums, drūmi nodomāja Monika, atcerēdamās pati savas sastapšanās ar pūpēžveidīgajiem.
Kad viņi bija iegājuši kādu gabaliņu dziļāk mežā, Meža Veča apstājās un izvilka savu pievilinātāju.
- Tā, pirmo pūpēžveidigo noķersim visi reizē, lai jums būtu skaidrs, kā tas darāms, viņa sacīja, pielika pievilinātāju pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja spalgs spiedziens… tā varētu kliegt kāds, kuram tiktu rautas nost rokas un kājas…
Kaut arī Monika zināja, kas ir sagaidāms, viņai vienalga pārskrēja šermuļi pār kauliem, bet pārējie bērni bija pārbijušies vēl vairāk. Ruta un Arvils pavisam bāli stāvēja kā sastinguši, kamēr šausmigā skaņa noplaka, un pat Ralfs likās diezgan izbiedēts. Spiedziens labu brīdi virmoja gaisā, tad pamazām izzuda, bet pat, kad skaņa bija izgaisusi, likās, ka vēl joprojām visapkārt san briesmīgā kliedziena atbalss…