Kad iestājās klusums, labu brīdi neviens neteica ne vārda. Tad Ruta nodrebinājās un sacīja: Ja viņi kliedz šādi, es nudien ceru, ka šodien nevienu nenoķeršu…
- Tā nesaki, uztraucās Meža Veča. Tev noteikti ir jānoķer vismaz pieci, tu taču redzēji tos korinšu krūmus?
- Nu jā… Un kas tad viņiem vainas? nesaprata Ruta.
- Kas vainas? Viņiem tur nav jābūt, tur tā vaina! Un mums šodien jāsadabū vismaz trīsdesmit pūpēžveidīgie. Vai tad es saku, ka man tā skaņa patīk? Tā, tagad nebaidieties, es spiegšu vēlreiz, un Meža Veča atkal iepūta pievilinātājā.
No jauna atskanēja šaušalīgais spiedziens, bet šoreiz ikviens uz to jau bija gatavs un vairs tā neizbijās, kaut arī patīkami tas, protams, nebija.
Un tad tālumā atskanēja kaut kas līdzīgs atbalsij, bet tā virzījās tuvāk, un bija skaidrs, ka tuvojas pirmais pūpēžveidīgais. Skaņa aizvien pieņēmās spēkā, tādējādi kļūdama arvien šaušalīgāka… un tad no krūmiem izšāvās kaut kas balts un nesās tieši uz Meža Večas pusi. Brīdī, kad tas skrēja viņai tieši garām, viņa noliecās un grāba… un nākamajā mirklī kaut kas diezgan bezveidīgs spirinājās viņai rokā.
- Nāciet visi šurp! iesaucās Meža Veča, un bērni piesardzīgi panācās nedaudz tuvāk. Nāciet vēl tuvāk, viņš taču nekož! Meža Veča sauca, un bērni sastājās viņai apkārt, nopētīdami dīvaino radījumu, kas tirinājās, cik vien spēdams, un mēģināja izsprukt. Vismaz tas bija apklusis…
Meža Veča to bija nogrābusi aiz kaut kā, kas tiešām, lai cik tas nebūtu savādi, atgādināja kaklu. Virs tā bija neliels paresninājums kā pūpēdim, kas varēja būt galva, vienīgais tajā nemanīja ne acu, ne ausu, nedz ari deguna. Toties bija kaut kas visai līdzīgs mutei tāda kā ovāla sprauga galvas paresninājuma pašā virspusē, kas bez skaņas virinājās te ciet, te vaļā… Pūpēžveidīgā apakšdaļa, tas ir, tā daļa, kas bija zem kakla, bija visai mainīga, bāli pelēka masa, no kuras ik pa mirklim šur un tur parādījās kājveidīgi izaugumi, kas neganti spārdījās…
- Savāc savas pseidopodijas, šņāca Meža Veča, sagrābdama pūpēžveidīgā kaklu ciešākā tvērienā. Pūpēžveidīgais kļuva mierīgāks un ierāva kājas atpakaļ ķermenī.
Bērni ļoti aizdomīgi pētīja sagūstīto pūpēžveidīgo, bet neviens neizrādīja vēlēšanos iet tuvāk. Kā par spīti, Meža Veča tieši uz to viņus mudināja.
- No kā jūs baidāties? Nāciet klāt, pieskarieties viņam jums taču viņi pašiem būs jāsagūsta.
Ralfs sadūšojās pirmais un, paspēris soli tuvāk pūpēžveidīgajam, pastiepa roku un uzmanīgi tam pieskārās. Pūpēžveidīgais momentā izšāva vienu pseidopodiju, un Ralfs atrāva roku.
- Nebaidies, sacīja Meža Veča. Tu taču redzi, ka viņš pats baidās. Viņš nav ne indīgs, ne traks tā ka aptausti viņu droši.
Ralfs vēlreiz saņēma dūšu un novilka ar plaukstu gar pūpēžveidīgo.
- Nu, kāds ir? sauca Ruta un Monika.
- Tāds jocīgs… tāds kā gumija… kā plastmasa… grūti saprast…
Beidzot arī Monika un Ruta panācās tuvāk un pataustīja pūpēžveidīgo. Arvils vēl labu brīdi stāvēja nostāk, bet, redzēdams, ka pūpēžveidīgais patiesi nevienam nekā ļauna nav nodarījis, arī pienāca klāt un apčamdīja to.
- Nu, un tagad mēs viņu piesiesim, sacīja Meža Veča un, ar vienu roku joprojām turēdama pūpēžveidīgo aiz kakla, ar otru pasniedzās pēc auklas. Viņa apmeta pūpēžveidīgajam ap kaklu mezglu, cieši to savilka un otru auklas galu piesēja pie priedes. Pūpēžveidīgais, sajutis, ka tiek nolikts zemē, jau grasījās laisties lapās, bet aukla nostiepās un atrāva viņu atpakaļ. Tajā brīdī pūpēžveidīgais plati atvēra savu ovālo mutes spraugu un izskatījās, ka viņš kuru katru mirkli var sākt kliegt…
- Turi muti! nikni piedraudēja Meža Veča, un sprauga pūpēžveidīgā galvā atkal aizvērās. Tas ir vienīgais mirklis, kad jāpieskata, lai viņš nesāktu kliegt, sacīja Meža Veča. Jo viņš var brīdināt par briesmām pārējos. Bet, ja jūs viņu laikā apklusināsiet, viņš nobīsies un turpmāk cietīs klusu.
- Tagad es iešu dziļāk Mežā, bet jūs sadalieties tepat pa apkaimi. Kad es būšu saķērusi savējos, nākšu atpakaļ, bet jūs gaidiet tepat. Un neaizklīstiet nekur tālu ka vēl neapmaldāties, to teikdama, Meža Veča pazuda krūmos, atstādama bērnus vienus.
- Nu gan, noteica Ruta. Vai viņa tiešām domā, ka mēs varēsim saķert šos te mazos briesmonīšus? un viņa palūkojās uz pūpēžveidīgo, kas patlaban skrēja apkārt priedei, aptīdams auklu ap stumbru.
- Kāpēc ne? Tas nemaz neizskatījās tik sarežģīti, sacīja Ralfs. Tikai īstajā brīdī viņš jāsaķer un pietiekami stingri jāpiesien.
- Tik vien… ironiski noteica Ruta.
- Meža Veča teica, lai mēs izklīstam, sacīja Ralfs un, pārliecinājies, ka pievilinātājs joprojām ir pie viņa, iegāja brikšņos.
- Kur ir mans suns? pēkšņi iesaucās Monika, atcerēdamās, ka pēdējo reizi redzēja Benu, kad tas iespruka krūmos tūlīt pēc viņu ierašanās.
- Zini, man liekas, ka viņš palika pie mājas plosām to žurku, sacīja Ruta. Labi, nu tad es arī eju dziļāk.
- Pagaidi mani, es iešu tev līdzi! iesaucās Arvils un aizmetās viņai pakaļ.
- Labu veiksmi! uzsauca Monika.
- Tev tāpat! Ruta atsaucās.
Un tā Monika palika viena. Pēc brītiņa, kad Ruta un Arvils bija izzuduši skatienam, viņa nolēma ķerties pie medībām. Laiku pa laikam no Meža dziļuma puses atskanēja spiedzieni acīmredzot tur darbojās Meža Veča un Ralfs bet, tā kā spiedzieni skanēja no diezgan liela attāluma, tie nelikās tik briesmīgi…
Monika izvilka no kabatas pievilinātāju un pielika to pie lūpām. Kad viņa tajā iepūta, atskanēja gaidītais spiedziens… Kaut ari viņa pati bija to radījusi, viņa vienalga sarāvās, jo likās, ka kāds bļauj tieši ausī… Pūpēžveidīgais, kas visu laiku bija riņķojis ap priedi te uz vienu, te uz otru pusi, sastinga uz vietas un sāka kā apjucis grozīt galvu uz visām pusēm.
Monika iebāza pievilinātāju atpakaļ kabatā un sāka gaidīt. Šoreiz diezgan ilgi nekas nenotika droši vien visi tuvākajā apkārtnē esošie pūpēžveidīgie bija jau izķerti… Bet tad viens, spiegdams kā aizkauts, nesās šurp cauri krūmiem
tieši Monikai virsū. Monika izbīlī iekliedzās un, līdzko pūpēžveidīgais skrēja pāri viņas kurpēm, noliecās un grāba…
Sākumā Monikai likās, ka viņš izspruks, jo viņa nebija sagrābusi pareizajā vietā, bet tad viņai ar otru roku izdevās nogrābt kaklu, un viņa pacēla savu medījumu no zemes. Tas spirinājās tāpat kā iepriekšējais, bet, kad Monika tam bija uzbrēkusi: «Savāc savas pseidopodijas!», tas tūlīt nomierinājās.
Diezgan ilgi viņa noķimerējās ar auklu, kamēr izdevās sasiet kaut cik jēdzīgu mezglu, un tad devās piesiet gūstekni pie koka. Vienu brīdi viņa samulsa, jo nevarēja izvēlēties, vai siet viņu pie tā paša koka, kur jau bija piesiets iepriekšējais, vai pie kāda cita. Ja nu viņi sāk kauties, domāja Monika. Bet viņai negribējās meklēt citu koku, kam būtu tikpat resns stumbrs, un tā nu viņa piesēja pūpēžveidīgo turpat. Līdzko tas bija piesiets, Monika to uzmanīgi vēroja, lai tas nesāktu kliegt, bet, šķiet, ka tam nebija ne mazākās vēlēšanās darīt kaut ko tamlīdzīgu, jo viņš pat neatvēra muti. Ari raizes par to, ka abi pūpēžveidīgie varētu sakauties, bija izrādījušās liekas, jo šķita, ka tie viens otru pilnīgi ignorē. Notupušies zemē koka pretējās pusēs, tie likās aizmiegam…