Monika tikmēr ķērās pie nākamā pūpēžveidīgā tvarstīšanas.
Tagad, kad amats bija rokā, viņa noķēra nākamo nepilnās piecās minūtēs. Šis pūpēžveidīgais likās aktīvāks par iepriekšējo, jo, piesiets pie koka, jau gribēja sākt spiegt, bet Monika to laikus pamanīja un viņam uzbrēca. Pūpēžveidīgais tūlīt pat aizvēra muti un nolikās gulēt blakus pārējiem.
Toties ar trešo pūpēžveidigo gadījās kļūme. Brīdī, kad tas spiegdams drāzās garām Monikai, viņa pieliecās nedaudz par vēlu un satvēra to tikai aiz vienas pseidopodijas. Pūpēžveidīgais momentā izrāvās un tāpat spiegdams pazuda Mežā.
Ceturtais pūpēžveidīgais tika noķerts bez starpgadījumiem, un arī ar piekto viss izgāja gludi. Monikai bija palikusi vēl viena aukla tātad bija jānoķer vēl viens pūpēžveidīgais. Bez tam arī no pārējiem «medniekiem» vēl nebija ne vēsts, tāpēc Monika atkal iepūta savā pievilinātājā.
Atskanēja nu jau ierastais spiedziens, kas nemaz vairs nelikās tik briesmīgs, kaut arī joprojām bija tikpat skaļš.
Un tajā pašā mirklī kaut kas, spiegdams vienā tonī ar pievilinātāju, krita lejup no koka tieši virsū Monikai. Viņa iekliedzās un palēca malā, bet spiedzējs atsitās pret zemi un spalgais kliedziens pārgāja «Au, au!» kliedzienos acīmredzot viņš bija pamatīgi sasities. Monikai nesagādāja nekādas grūtības noliekties un saķert pūpēžveidigo, kas, Moniku pilnībā ignorēdams, tupēja sūnās, ar pseidopodiju berzēdams kaut ko, kas varētu būt mugura, un joprojām ļoti nepūpēžveidīgi vaidēdams…
Pie koka piesietie pūpēžveidīgie bija pieskrējuši tuvāk, cik nu auklu garums viņiem to atļāva, un, šķietami satraukušies, nolieca galvas uz jaunpienācēja pusi. Mutes visiem bija pavērtas, bet nelikās, ka tie grasītos spiegt, tāpēc Monika nelikās par to ne zinis. Viņa apmeta auklu jaunajam pūpēžveidīgajam ap
kaklu un aizveda to pie koka. Vaidēdams tas klumburēja viņai pakaļ, un Monikai radās stipras šaubas, vai tāds pūpēžveidīgais vispār vairs kam ir derīgs…
Tomēr viņa nolēma to paturēt, līdz atnāks Meža Veča un pateiks, ko ar to darīt.
Pēc neilga brīža no kreisās puses iznāca Ralfs, vezdams sev līdzi auklās piesietus piecus pūpēžveidīgos, kas paklausīgi sekoja viņam kā savādu jēru bars. Iedams Ralfs svilpoja pie sevis kādu jautru meldiņu un izskatījās varen apmierināts. Izlīdis no brikšņiem, viņš pamāja Monikai un, pārveidojis balsi, jautāja: Kā veicas drošsirdīgajai pūpēžveidīgo medniecei?
- Gūstekņi notverti un piesieti drošībā, tādā pašā nopietnā balsī attrauca Monika un iesmējās. Pārējie drošsirdīgie mednieki kaut kur vēl kavējas laikam gadījušies īpaši kareivīgi upuri…
- Kā tev gāja? jautāja Ralfs.
- Viens paspruka. Bet viens uzkrita no koka man tieši virsū un, man šķiet, savainoja pats sevi. Re, tur viņš sēž un vaid, Monika pamāja uz savu pūpēžveidīgo baru, kur viens patiešām joprojām masēja savu muguru un smagi elsa.
No krūmiem izlīda Meža Veča, vezdama aiz sevis veselu baru pūpēžveidīgo, kas atgādināja plūstošu, balti pelēku masu. Monika izskaitīja veselus divdesmit četrus, bez tam neviens no tiem nevaidēja. Meža Veča apjukusi palūkojās uz Monikas kunkstošo pūpēžveidīgo un jautāja: Kas viņam lēcies? Vai tu viņu siti, vai?
- Kā tad… Viņš nogāzās no koka un sadauzīja kaut ko… laikam muguru… Ko man ar viņu darīt laist vaļā?
- Nekādā ziņā! iesaucās Meža Veča. Tu pagaidi vien līdzko viņš ieraudzīs vēl neiesakņojušos korinšu krūmus, tā vienā mirklī aizmirsīs par savu muguru!
Nočabēja krūmi, un parādījās Ruta ar Arvilu. Ruta veda četrus pūpēžveidīgos, no kuriem viens likās sevišķi liels, savukārt Arvilam auklā bija viens vienīgs sīciņš pūpēžveidīgais, kas pat nebija vēl īsti balts, bet tā kā nedaudz iezilgans. Meža Veča, uz to paskatījusies, atmeta ar roku.
- To tu vari laist vaļā, viņa sacīja. Tas vēl ir tik maziņš, ka pārtiek tikai no sūnām un ogām, mums no viņa nebūs nekāda labuma.
Arvils, šausmīgi nokaunējies, pietupās pie sava mazītiņā pūpēžveidīgā un atbrīvoja to. Ar smalku, bet nepavisam ne šaušalīgu spiedzienu, tas pazuda atpakaļ Mežā.
- Tagad ejam korintēs! līksmi iesaucās Meža Veča un ātri vien devās visiem pa priekšu uz māju pusi. Viņai pakaļ vēlās milzīgā pūpēžveidīgo masa. Bērni pagaidīja, līdz pēdējais Meža Večas pūpēžveidīgais bija aizslīdējis garām un tad devās viņai pakaļ. Pats pēdējais gāja Arvils bez neviena pūpēžveidīgā. Viņš jutās tik šausmīgi neērti par tādu izblamēšanos, ka labprāt būtu ielīdis pa taisno zemē, ja vien zinātu, kā tas izdarāms…
Līdzko viņi tuvojās Meža Večas šķūnim, pūpēžveidīgie kļuva manāmi satraukti. Viņi sāka kustēties arvien ātrāk, tā ka bieži gadījās paklupt citam pār citu, plātīja savas mutes, un dažs labs izgrūda kaut ko līdzīgu klusam spiedzienam. Rutas lielais pūpēžveidīgais pat nedaudz mainīja krāsu, kļūdams tik žilbinoši balts, it kā tā iekšpusē būtu iedegta spuldze.
Meža Veča ar pūpēžveidīgo uzvedību šķita ļoti apmierināta un pielika soli.
- Kas notiek? elsdams jautāja Ralfs, kura pieci pūpēžveidīgie tagad skrēja viņam pa priekšu un burtiski rāva zēnu sev pakaļ.
- Viņi sajūt korintes, paskaidroja Meža Veča. Nu tik jūs redzēsiet, kas notiek, kad pūpēžveidīgie tiek pie neiesakņojušamies krūmiem…
Arī viņa pati tagad tik tikko spēja skriet līdzi savam pūpēžveidīgo baram, un tā nu viņi visi joza cauri Mežam, līdz beidzot cauri kokiem pavīdēja šķūnīša sienu brūnie baļķi, kurus daļēji aizsedza skatienam biezie korinšu krūmi.
Un tad pūpēžveidīgie satrakojās. Pirmais izrāvās Rutas lielais pūpēžveidīgais un, spalgi spiegdams, aizdrāzās uz krūmu pusi. Viņam sekoja pārējie, un drīz vien viss bars spiegdams joņoja uz krūmiem. Skaņa, kas radās, vienlaicīgi spiedzot trīsdesmit astoņiem pūpēžveidīgajiem, bija tāda, it kā tepat blakus gaisā paceltos reaktivā lidmašīna.
Meža Veča kaut ko kliedza, bet, tā kā cauri drausmīgajam troksnim neko nevarēja dzirdēt, tad tikai pēc viņas žestiem varēja saprast, ka viņa liek bērniem aizbāzt ausis. Viņi sabāza ausīs pirkstus, bet arī tas skaņu noslāpēja tikai mazliet. Tomēr arī prom neviens neskrēja, jo skats, kā pūpēžveidīgie uzbruka krūmiem, bija diezgan saistošs.
Vispirms viņi visi, pieskrējuši pie krūmiem, apstājās kā iemieti, un uz pāris sekundēm iestājās absolūts klusums, kad viņi pilnīgi sinhroni bija pārstājuši spiegt. Bet tad spiegšana atsākās ar divkāršu sparu, un viņi metās virsū krūmu saknēm. Likās, ka ikviens pūpēžveidīgais izaudzē sev aizvien jaunas pseidopodijas, kuras tajā pašā mirkli ieurbās zemē, zālei, smiltīm un sīkajiem oļiem paceļoties gaisā kā blīvam mākonim. Nepagāja ne minūte, kad krūmu saknes, kas acīmredzot nebija bijušas īpaši dziļi zemē, tapa atsegtas, un pūpēžveidīgie metās tās grauzt. Beidzot spiegšana aprāvās uz ilgāku laiku, jo vienlaicīgi ēst un spiegt nespēja pat pūpēžveidīgie.
Meža Veča izvilka pirkstus no ausīm, un viņas paraugam sekoja bērni. Tūlīt kļuva dzirdama neganta šmakstināšana, kraukšķēšana, it kā kāds badīgi grauztu kartupeļu čipsus, un lapu čaukstēšana, kad krūmi, kratīdami zarus un locidamies uz visām pusēm, izmisīgi centās atbrīvot no pūpēžveidīgajiem savas saknes. Tomēr tas viņiem neizdevās, un pūpēžveidīgie turpināja savas negausīgās pusdienas.
- Jā, noteica Meža Veča. Lai nu kā, bet ēšanas manieru gan viņiem nav… Bet ko tur var gribēt kā nekā Mežā auguši…