Tikai, kad no krūmu saknēm vairs nebija palicis pāri it nekas, un krūmi, zaudējuši atbalstu, sagāzās vienā čupā, pārvērzdamies par parastu žagaru kaudzi tikai tad pūpēžveidīgie likās mierā un kā paguruši no lepnā mielasta satupa kur nu kurais.
- Nu tā, šis darbiņš nu ir padarīts, apmierināti noteica Meža Veča un saberzēja rokas. Tagad man tikai jānosvilina šie žagari, un mans šķūnis atkal būs brīvs!
- Un ko lai iesāk ar tām auklām? jautāja Monika, norādīdama uz pūpēžveidīgajiem, no kuriem vēl joprojām nokarājās viņu sietās auklas.
- Ak, neko… Tās auklas viņi paši vēlāk dabūs nost, un tagad tu tos tā kā tā vairs nedabūsi rokā…
Pūpēžveidīgie viens pēc otra sāka celties augšā un pazust Mežā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi visi bija prom.
Meža Veča paskatījās pulkstenī un, iebrēkdamās «Hupalā!», sāka satraukti lēkāt šurpu turpu. Monika tikai tagad pamanija viņas rokas pulksteni un brīnījās, ka nav to ievērojusi agrāk, jo pulkstenis bija patiesi ievērojams. Tas bija diezgan liels un pie tam nevis apaļš, kā vairums rokas pulksteņu, bet gan četrstūrains ar tādu kā mazmazītiņu kastīti augšpusē.
- Atkal iestrēdzis, purpināja Meža Veča un sāka ar rādītājpirkstu klauvēt pa kastīti. Tūlīt pat tā atsprāga vaļā, un parādījās sīciņa jenota galva. Mazais jenotiņš samiedza acis, it kā spožā dienas gaisma to būtu apžilbinājusi, un tad, trīs reizes ierējies, pazuda atpakaļ kastītē.
Bērni sajūsmā smējās, tikai Monika likās tā kā nedaudz samulsusi.
- Ja jau tu tā neieredzi jenotus, viņa sacīja, tad kāpēc tev ir pulkstenis ar jenotu?
- Tāpēc, pikti atteica Meža Veča, joprojām knibinādamās gar pulksteni, ka pulksteni es dabūju pirms vēl tiku pie vistām… Viņa ar īkšķi spēcīgi uzspieda kastītei, tā ka tā ieknikšķējās, un tad beidzot lika pulksteni mierā. Ejam nu mums vēl jāsakrāmē jūsu mantas karietē, un četros Mežsargs gaidīs mūs uz pusdienām. Bet vakarā Monikai paredzams viens nopietns uzdevums, tā ka taisāmies nu!
- Kas par uzdevumu? brīnījās Monika, jo neatcerējās, ka kāds viņai būtu ko teicis. Bet neizskatījās, ka Meža Veča grasitos kaut ko paskaidrot, un tā nu nekas cits neatlika, kā gaidīt vakaru.
- Ejiet atpakaļ uz māju, Meža Veča nokomandēja bērnus, un es tikmēr piebraukšu karieti.
- Ai, drīkst es arī piebraukšu? satraucies iesaucās Ralfs.
- Manis pēc, attrauca Meža Veča.
- Labāk jau nedari to, sacīja Monika. Atceries, ka tev vēl būs jābrauc pie Mežsarga, un tur ir ļoti cieti beņķi, bet tev ir tikai viena sēžamvieta…
Bet Ralfs viņā nemaz neklausījās un aizmetās pakaļ Meža Večai, savukārt Monika, Ruta un Arvils lēnā garā devās atpakaļ uz māju.
- Vai viņa mums lika gaidīt te vai iekšā? jautāja Ruta, kad viņi bija atnākuši līdz ārdurvīm.
- Droši vien, ka iekšā, sacīja Monika. Mums taču tik un tā vēl jāsanes tās mantas.
Un viņi devās iekšā un sāka pamazām nest ārā visas somas, maisus, čemodānus un visu pārējo.
- Kam pieder šī kaste? sauca Ruta, bakstīdama ar kurpes purngalu kādu vidēji lielu kartona kasti. Tā ir uzmesta uz manas somas, bet, ja tā ir Ralfa, es to nenesīšu lai viņš pats stiepj savas mantas!
- Tā ir manējā! iesaucās Arvils un piesteidzās klāt novākt savu kasti no Rutas somas.
- Kas tev tur ir? aizdomīgi jautāja Ruta, kad, Arvilam nosviežot kasti zemē, tajā kaut kas nograbēja.
Arvils kārtējo reizi nosarka un sāka kaut ko murmināt tik neskaidri, ka neko nevarēja saprast.
- Kas, kas? sauca Ruta, un Arvils sāka murmulēt vēl nesakarīgāk. Nevar būt, ka tu esi atvilcis šurp visu savu zvērudārzu? viņa neticīgi iesaucās.
Arvils pamāja ar galvu.
- Kādu zvērudārzu? iesmējās Monika. Arvil, vai tu audzē pats savas jūrascūkas? Un es domāju, ka tev tās nepatīk?
- Skaidrs, ka viņam nepatīk, atteica Ruta. Tie nav dzīvi zvēri. Tā ir visu pasaules zvēru kolekcija simtiem mazu plastmasas zvēriņu… Viņš tos ir vācis jau kopš savas dzimšanas, vai ne, Arvil?
- Ne jau kopš pašas dzimšanas… novilka Arvils. Un es vēl neesmu savācis visus pasaules zvērus… Man pietrūkst pīļknābja, divpirkstu sliņķa un vēl diezgan daudzu… Neesmu pārliecināts, ka tie vispār ir dabūjami…
- Tev pietrūkst vēl kaut kā, smējās Ruta, pamirkšķinādama Monikai.
- Kā tad? jautāja Arvils, brīnīdamies, ko gan Ruta var zināt par viņa dzīvnieku kolekciju.
- Viena īsti spiedzīga pūpēžveidīgā, nosmēja Ruta un ķiķinādama izgāja laukā, stiepdama jau ceturto čemodānu.
Kad Meža Veča ar Ralfu beidzot piebrauca pie mājas, Ruta joprojām nesa savas mantas un Monika ar Arvilu viņai piepalīdzēja. Ralfs diezgan ātri izstiepa ārā savas daudzās grāmatu kastes, savukārt soma viņam, tāpat kā Monikai, bija tikai viena. Kad visas mantas bija iekrāmētas karietē, tā bija tā pārblīvēta, ka neizskatījās, ka tur varētu pietikt vietas kaut vienam cilvēkam. Tomēr Meža Veča izskatījās diezgan optimistiski noskaņota.
- Gan jau kaut kā saspiedīsimies, viņa mundri teica, pirmā ierāpdamās savā vietā pie stūres. Tur viņa ielocījās, uzstutēdama kājas uz kādas no Ralfa kastēm, tā ka ceļi gandrīz skāra zodu, bet nelikās, ka viņu tas traucētu. Rāpieties tik iekšā un sēdieties, kur redzat.
Bērni diezgan apmulsuši skatījās uz karieti, jo pie labākās gribas nespēja ieraudzīt, kur tad tur varētu sēdēt. Visbeidzot Ralfs sāka rāpties pāri somu un kastu kaudzēm, līdz iekārtojās šaurā spraugā starp divām kastēm priekšpusē, divām kastēm aizmugurē un somu grēdu kreisajā pusē. Kad pa labi no viņa uz savas somas uzsēdās Monika, viņš vairs neredzēja ne Mežu, ne ko citu, bet tikai vienas vienīgas mantu grēdas. Ruta nezin kādā maģiskā veidā vēl pamanījās iespiesties blakus Monikai, kaut ari viņas kājas palika karājamies pāri karietes malai.
Un tad vēl atlika Arvils un Bens. Bens savu žurku laikam bija atstājis krūmos katrā ziņā zobos viņam tās vairs nebija. Monika ļoti cerēja, ka sunim ir pieticis prāta un viņš nav žurku apēdis…
Kad Arvils kādas piecas minūtes bija grozījies ap karieti riņķī apkārt, bet Bens, domādams, ka tā ir kaut kāda jautra rotaļa, riedams lēkājis viņam nopakaļ, Meža Večai beidzot tas apnika, un viņa uzsauca Arvilam, lai tas beidz niekoties un kāpj iekšā. Tā nu viņš ierāpās un apsēdās blakus Meža Večai, iebāzis kājas kārtējā Ralfa grāmatu kastē, savukārt Bens uzgūlās viņam virsū.
- Ceru, ka kājas tev ir tiras, norūca Ralfs, kad meitenes bija viņam komentējušas Arvila dīvaino pozu.
- Cik nu tīras ir, tik ir… nedaudz pikti atteica Arvils, kurš ar kājām kastē un Benu uz krūtīm laikam atradās visneapskaužamākajā stāvokli.
- Vai visi ir savās vietās? uzsauca Meža Veča, nespēdama pagrozīt galvu, lai pati apskatītos un par to pārliecinātos.
- Ir! atsaucās Monika un Ruta.
- Ir, atteica Ralfs, un viņa balss cauri somām un kastēm skanēja dīvaini slāpēti.
- Ir, ir, atrūca Arvils par sevi un par Benu, kurš apstiprinoši ieņurdējās.
- Nu tad turieties mēs braucam! iesaucās Meža Veča un iedarbināja karieti.
Turēties jau nu gan šajos apstākļos bija gluži lieki, jo likās, pat ja kariete apveltos otrādi, visi paliktu sēžam iespiesti savās vietās.
Viņi devās ceļā, un, Monikai par lielu atvieglojumu, Meža Veča šodien brauca daudz uzmanīgāk nekā vakar, apbraukdama lielākās saknes, nemaz jau nerunājot par zemē gulošiem baļķiem. Monika, protams, neko neteica, bet viņai bija aizdomas, ka ari Meža Večai pēc vakardienas brauciena smeldz zināmas ķermeņa daļas…