Tieši pulksten četros, kā par to liecināja Meža Večas pulksteņa jenots, bez pamudinājuma izlēkdams no kastītes un noriedamies četras reizes, viņi apstājās pie Mežsarga mājas. Pat ārā varēja sajust kārdinošas smaržas, un bija skaidrs, ka Mežsargs nav aizmirsis par solītajām pusdienām. Meža Večai par lielu nepatiku, smaržas pievilināti, pa apkārtējiem krūmiem slamstījās vairāki jenoti, laiku pa laikam pabāzdami galvas no zaru biezokņa un ošņādami gaisu.
- Salašņas… nošnācās
Meža Veča, mezdama uz jenotu pusi slepkavnieciskus skatienus. Kššš… vina tiem uzbrē-
ca, un jenoti iemuka krūmos.
Meža Veča uzbungāja pa durvīm, saukdama, ka «tie esam mēs!», un Mežsargs atvēra durvis. Kad viņš ieraudzīja piekrauto karieti, viņam no izbrīna atkārās žoklis.
- Kas tad te… viņš noelsās.
Bērni klupdami krizdami rausās ārā no karietes, un Arvils tik tikko izdabūja kājas no Ralfa grāmatu kastes. Monika izvilka savu somu un iestiepa to mājā, bet Mežsargs ķērās klāt daudzajām kastēm un somām, un, tā kā viņš varēja vienā paņēmienā iestiept veselas sešas kastes un vēl kādas trīs somas, tad izkravāšanās noritēja daudz ātrāk nekā iekravāšanās. Drīz visa Mežsarga istaba bija pilna ar mantām, un bērni apmulsuši stāvēja un lūkojās visapkārt. Istabā bija tikai viena gulta, un tā pati acīmredzot piederēja pašam Mežsargam.
- Kur tad mēs te paliksim? jautāja Ralfs.
- Lejā, lejā, sauca Mežsargs un devās uz istabas otru galu. Patiešām, tur pašā dziļumā atklājās kāpnes, kas veda lejup, un, kad bērni tur bija nokāpuši, izrādījās, ka lejā ir daudz plašākas telpas nekā tā viena istaba, kuru viņi līdz šim bija redzējuši.
Viņi stāvēja diezgan lielā istabā, kas gan bija samērā nabadzīgi mēbelēta. Neskatoties uz to, ka tur bija trīs dīvāni un vēl vairāki mīkstie atzveltnes krēsli, telpa bija tik plaša, ka tie likās it kā pazūdam. No istabas durvis veda uz vairākām citām telpām Monika saskaitīja pavisam trīs, bet varbūt, ka kaut kur bija vēl kāda, kuru viņa vēl nebija pamanījusi.
- Monika ar Rutu varēs gulēt vienā istabā, bet otra istaba būs zēniem, sacīja Mežsargs, vezdams viņus no vienām durvīm pie otrām.
- Un kam būs trešā? vaicāja Ruta.
- Trešā būs gadījumam, sacīja Mežsargs, ja uzradīsies vēl kāds, kuram vajadzēs te palikt pa nakti.
- Nu skaidrs, noteica Ralfs. Tad jau mums jānes savas mantas šurp?
- Jā, jā. Tūlīt es jums palīdzēšu, teica Mežsargs un ātri nostiepa visu mantību uz pagrabstāvu. Tad viņš devās atpakaļ augšā pabeigt gatavot pusdienas, bet bērni sāka izkravāt savas somas.
Kamēr Ruta skaitīja savas somas, vai neviena nav pa ceļam kur noklīdusi, Monika iegāja istabā un aplūkoja to kārtīgāk.
Izskatījās, ka istaba paredzēta viesiem, un likās, ka tajā labu laiku neviens nav dzīvojis. Tā kā tā atradās pagrabstāvā, tai nebija neviena ista loga, bet to vietā pie pretējās sienas bija raiba vitrāža, kas atainoja divus ezerā peldošus baltus gulbjus. Vitrāžai otrā pusē laikam bija noslēpta spuldzīte, jo, gaismai spīdot cauri krāsainajiem stikliem, vitrāža gaiši mirdzēja. Pie katras istabas sānu sienas stāvēja pa gultai un skapim, bet vienas gultas galā bija ieapaļš spogulis ar tualetes galdiņu.
Monika izkravāja savu somu, salikdama drēbes skapi, kas atradās istabas kreisajā pusē. Kad soma bija izkrāmēta, skapis joprojām palika pustukšs, bet Monikai bija aizdomas, ka Rutai ar savu skapi vien nepietiks…
Visbeidzot Ruta bija savas somas pārskaitījusi un ari sāka tās izkravāt. Monikai par lielu izbrīnu, liela daļa kastu tā arī palika neatvērtas, un Ruta tās pabīdīja zem savas gultas.
- Vai tad tu tās neizkrāmēsi? Monika vaicāja.
- Vēlāk… noteica Ruta un mainīja sarunas tematu. Ejam paskatīties, kā iet zēniem, un viņas devās uz blakusistabu paraudzīties, kā sokas Ralfam un Arvilam.
Zēnu istabā valdīja pamatīgs juceklis. Visās malās mētājās izārdītas kartona kastes, un pa abām gultām, kā arī pa grīdu bija izsvaidītas Ralfa grāmatas. Pats Ralfs piesarcis griezās uz riņķi un pukojās: Te taču vispār nav vietas! Kur lai es te liekos? Te ir skapis tikai drēbēm, bet neviena grāmatu plaukta… viņš sagrāba veselu kaudzi grāmatu un mēģināja tās iestutēt skapja augšējā plauktā, bet tās izbira viņam no rokām un ar troksni sakrita uz grīdas.
- Ko tu darīsi ar tādu lērumu grāmatu? brinījās Ruta.
- Kā ko? Lasīšu, protams. Ko tad citu te, Mežā, lai dara? Jādomā, ka televizora taču viņiem šeit nav…
Ruta likās apdomājam Ralfa teikto un stipri satraucās. Tu domā nav?
Un domā, ka viņiem nav ari elektrības?
Nezin kādēļ šis jautājums viņu ārkārtīgi uztrauca. Ralfs izbrīnīts viņu uzlūkoja. Kāpēc tas tevi tā interesē? Bet tu taču redzi, ka lampas deg, viņš pamāja uz griestu lampu un mirdzošo vitrāžu. Zēnu istabā vitrāžā bija attēloti trīs jenoti, kas stāvēja noras vidū, viens no viņiem turēja zobos vistu. Monika, to redzot, iedomājās Meža Veču un iespurdzās.
- Ja lampas deg tātad acīmredzot elektrība ir, vai ne?
- Es nezinu… Ruta, šķiet, nebija pilnīgi pārliecināta. Varbūt, ka viņu lampas deg nevis ar elektrību, bet ar kaut ko citu… kādu pūpēžveidīgo ekstraktu vai ko tamlidzīgu…
Ralfs iesmējās.
- Nu, ja tu gribi būt pilnīgi droša, tad aizej pie Mežsarga un pajautā vai tā ir elektrība vai pūpēžveidīgo ekstrakts!
Ruta tā arī darīja un steigšus izmetās ārā no istabas.
- Kas viņai lēcies? brīnījās Ralfs. Kāpēc viņai tik ļoti vajag to elektrību…?
Bet tad viņš atcerējās savas grāmatas un sapīka. Nē, patiešām! Vai tie cilvēki šeit vispār neko nelasa ja reiz viņiem nav pat grāmatu plauktu… Es taču nevaru grāmatas kraut kaudzēs uz grīdas kur tas redzēts! un viņš saīdzis apsēdās uz savas gultas.
Arvils tikmēr izvietoja uz galdiņa savu dzīvnieku kolekciju. Šķiet, tur patiešām bija vismaz pāris simtu figūriņu un tagad tās visas tika sarindotas uz galda, līdz tur nepalika nevienas pašas brīvas vietas. Ralfs īgni vēroja, kā dzīvnieku uz galda kļūst arvien vairāk un vairāk, bet Arvils tikai turpina vilkt laukā no kastes aizvien jaunus un jaunus…
- Vai tu nevarēji tos glabāt kastē? Ralfs beidzot vaicāja. Uz galda vispār nekam citam vairs nepaliek vietas.
Bet Arvils palika pie sava. Nekā nebija, viņš stingri noteica. Tev vajag plauktus, bet man vajag galdu.
Un viss. Netika pieļauti nekādi iebildumi.
Pa durvim iebrāzās Ruta un izskatījās, ka viņa ir varen labā omā.
- Patiešām, elektrība viņiem ir gan, viņa paziņoja. Un, starp citu, pusdienas ir gatavas.
Ralfs atmeta ar roku grāmatām, kuras šā vai tā nebija kur salikt, un viņi visi devās augšā. Meža Veča patlaban klāja galdu, un Bens siekalodamies staigāja viņai pa pēdām, līdz tā, kāpjoties atpakaļ, pār viņu paklupa un gandrīz nogāzās uz muguras zemē.
- Ben, šurp! uzsauca Monika, un suns luncinādamies pieskrēja pie viņas.
- Nāciet pie galda un sēdiet nost, sacīja Mežsargs, nolikdams uz galda milzīgu bļodu ar gaļu. Benam, to redzot, siekalas pašķīda uz visām pusēm, un viņš smilkstēdams sāka pīties Mežsargam pa kājām, līdz tas paņēma suņa iepriekšējās dienas bļodiņu un salika tur veselu kaudzi gaļas un kaulu.