- Es ceru, ka tā ir jenota gaļa, īgni sacīja Meža Veča.
- Ko? iesaucās Mežsargs. Šitā, vai? viņš vaicāja, pamādams uz bļodu, kas stāvēja uz galda. Kopš kura laika tev garšo jenotu gaļa?!
- Ne jau tā… Tā, kas ir Benam, attrauca Meža Veča.
- Protams, ka ne, izbrīnījies atteica Mežsargs. Tā ir mežacūkas gaļa, tāpat kā visiem. Kas tev lēcies?
Meža Veča ķiķināja, un Monika smējās. Pārējie bērni likās tikpat apmulsuši kā Mežsargs. Beidzot Meža Veča atmeta ar roku. Labs ir, ķeramies klāt tai mežacūkai, viņa sacīja, pakampdama dakšu un uzkraudama sev palielu gaļas gabalu.
- Kur ir šinšilla? vaicāja Ralfs, piestūķējis pilnu muti.
- Kaut kur aizskrēja… atteica Mežsargs, čāpstinādams tik skaļi, ka Meža Veča jau sāka mest uz viņa pusi brīdinošus skatienus. Bet pārnakšņot viņa vienmēr nāk uz mājām. Ja gribi, vari ņemt viņu lejā pie sevis, man te, augšā, vienalga ir par maz vietas.
Ralfs, šķiet, ļoti nopriecājās, savukārt Arvils savilka garu ģīmi laikam viņa acīs šinšilla bija tikai milzīga jūrascūka un nekas vairāk…
Pēc pusdienām Meža Veča palūdza Moniku uz kādu brīdi palikt augšā. Arī Ralfs gribēja palikt, laikam cerēdams, ka kuru katru brīdi varētu pārnākt šinšilla, bet Meža Veča teica, ka viņai ar Moniku ir šis tas runājams, un tā nu viņam nācās vien kāpt lejā līdz ar pārējiem. Kamēr Mežsargs nokopa galdu, Meža Veča sāka savu runājamo.
- Šovakar ir īstais brīdis, lai tu izmēģinātu savu Aci, viņa teica Monikai. Šonakt spīd pilns mēness, un Acs vienmēr labāk nostrādā pilnmēness naktīs… lielāka iespēja kaut ko ieraudzīt…
Monika vēl arvien nebija īsti apradusi ar domu, ka viņai varētu piemist kaut kāda Acs. Jo vairāk viņa par to bija domājusi, jo vairāk viņai likās, ka Meža Veča vai nu vienkārši muļķojas, vai arī kaut ko jauc un ka mežezers, ko viņa tik daudzas reizes bija redzējusi, gulēdama vannā, ir tikai viņas pašas fantāzijas radīts. Savu mūžu viņa nebija redzējusi nekādas vecmāmiņas un neko tamlīdzīgu… Ja viņai patiešām būtu Acs, vai tad viņa sen jau nebūtu ieraudzījusi, ka dzīvo kopā ar neīsto vecomāti, kamēr viņas īstā vecmāmiņa klīst pa Mežu…?
- Un kas tad man būs jādara? viņa šaubīgi jautāja. Viņa jutās šausmīgi muļķīgi, sēžot šeit ar Meža Veču un apspriežot nezin kādus gaišredzības seansus…
Mežsargs bija pienācis pie viņām un stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtim. Viņš neizskatījās ne uz pusi tik sajūsmināts kā Meža Veča. Saraucis pieri, viņš kaut ko citigi domāja. Meža Veča tikmēr runāja tālāk.
- Tev vienkārši būs jādomā par savu vecomāti. Par savu īsto vecomāti, protams. Un jāgrib būt pie viņas. Ja tu pratisi tā pa istam to vēlēties, tu domās pie viņas ari nonāksi lai kur viņa tajā brīdi atrastos.
- Hmm… norūca Monika.
- Es nezinu, vai mums vajag to darīt, piepeši ierunājās Mežsargs. Es negribu nevienu baidīt, bet ir bijuši vairāki gadījumi, kad tādas iedomāšanās ne pie kā laba nav novedušas…
Meža Veča noskaitās. Par ko tu runā? Par kaut kādiem neapzinīgiem ļaudīm, kas gribēja iedomāties nezin ko un tādējādi nokļuva tur, kur viņiem nepavisam nevajadzēja atrasties… Šis taču nav tas gadījums! Monika tikai domās par savu vecomāti un viņa nevar nonākt nekur citur kā vien mūsu pašu Mežā!
- Šis mūsu pašu Mežs, kā tu izteicies, ir pilns ar tādām lietām, par kurām ne tev, ne man nav ne mazākās sajēgas. Un tagad tu gribi, lai šis mazais meitēns to pārbauda uz sevis… Ja gribi zināt manas domas, man tas nepavisam nepatīk… un viņš drūmi pakratīja galvu.
Monika sāka justies arvien neomulīgāk. Viņi runāja tā, it kā tas patiešām būtu iespējams. Un ne tikvien iespējams it kā tas pat varētu būt bīstami… Viņa skatījās te uz Meža Veču, te uz Mežsargu, ļoti ilgodamās uzzināt, kas tad īsti noticis ar tiem ļaudīm, kas gribēja iedomāties nezin ko…
Meža Veča iznīcinoši skatījās uz Mežsargu, bet tas izskatījās tikpat drūms, cik pirmīt.
- Vai tu vari ieteikt kaut ko labāku? viņa beidzot jautāja. Tu pats zini, cik ilgs laiks paiet, kamēr sameklē vienu vecmāmiņu. Un te mums vajadzīgas četras! Un pēc septiņiem mēnešiem šiem bērniem būs jāatgriežas skolā, un viņi nevarēs te nīkt pie mums, kamēr beidzot izdosies sadzīt pēdas. Un vai atceries to vecmāmiņu, kuru mēs vēl līdz šai dienai neesam atraduši?
Mežsargs drūmi pamāja. Bet Monika bija izlēmusi.
- Viss kārtībā, es to izdarīšu, viņa sacīja. Doma, ka viņa varētu savu īsto vecmāmiņu tā ari neatrast, bija vēl biedējošāka nekā iespēja nokļūt kādā neizpētītā Meža nostūrī.
Mežsargs caur pieri viņu vēroja. Viņš nelikās apmierināts ar šādu izvēli. Vai tu esi pārliecināta? viņš vaicāja.
- Pilnīgi, atbildēja Monika, kaut arī zināja, ka melo. Tik ļoti pārliecināta viņa nemaz nebija. Ja vien varētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem… Bet, kad viņa par to pajautāja Mežsargam, tas tikai atmeta ar roku…
- Nu tad labi, teica Meža Veča. Tagad mēs te visu sakopsim un tad vēlāk tevi pasauksim.
- Labi, teica Monika un devās lejā. Bens aizļepatoja viņai pakaļ. Iedama garām dīvānam, Monika paņēma mazo jenotu, kurš tur bija saritinājies stūrī uz spilvena un spīdošām ačtelēm viņu vēroja.
Lejā, lielajā istabā, Ruta un Ralfs spēlēja badmintonu, bet Arvils sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem un skaitīja punktus. Izskatījās, ka Ralfs diezgan pamatlgi vinnēja. Ruta ieraudzījusi, ka Monika nes mazo jenotēnu, tūlīt nometa raketi un pieskrēja pie tā.
- Nu vai zini, novilka Ralfs. Tieši tad, kad man gāja tik labi, tev obligāti bija jāizjauc spēle… Arvil, negribi uzspēlēt?
Bet Arvils atrunājās, ka nekad neesot spēlējis badmintonu, un, kaut arī Ralfs solīja viņu pamācīt, tomēr atteicās. Monika aizgāja līdz dīvānam un iezvēlās tajā, bet Bens nogūlās viņai pie kājām.
- Ko Meža Veča tev teica? jautāja Ralfs, un Monika viņiem izstāstīja visu to, ko Meža Veča bija viņai atklājusi par Aci…
Visi likās diezgan šokēti, bet Ralfs, tāpat kā Monika, īsti negribēja tam ticēt.
- Tu domā, viņa runāja nopietni? viņš šaubījās.
- Nav ne jausmas… Tad jau šovakar redzēsim, Monika sacīja un nodrebinājās. Viņa nekādi nespēja aizmirst to, ko bija teicis Mežsargs… par cilvēkiem, kas bija vēlējušies redzēt nepareizās lietas…
- Tātad Meža Veča domā, ka tev piemit tādas kā gaišreģa spējas, ja? brīnījās Ruta, bet Ralfs nepiekrita.
- Nē, nē, viņš teica. Gaišreģi parasti ielūkojas nākotnē, bet es tā sapratu, ka Monika var redzēt tikai tās lietas, kas notiek pašlaik. Ja vispār var…
- Es nekad neesmu redzējusi, ka kaut kas notiktu ne tagadnē, ne pagātnē, nedz arī nākotnē, saīgusi teica Monika, jo visas šis runas viņu biedēja. Es vispār esmu redzējusi tikai mežezeru un koraļļu rifus… ja vien jūs neuzskatāt zivju un bruņurupuču peldēšanu par kaut kādu īpašu notikumu…
- Tas tāpēc, ka tu neko citu neesi vēlējusies redzēt, teica Ruta. Ja tu gribētu, tu varētu ieraudzīt jebko! Vai tas nav kaut kas vienreizējs?! viņa sajūsmā iesaucās. Tu taču patiesībā vari pabūt pilnīgi visur uz pasaules, un tev pat nav jāiziet laukā no istabas! Ak, kā es gribētu, lai arī man piemistu kas tāds… viņa ar skaudību piebilda.
- Nezinu gan, joprojām neticīgi teica Ralfs. Man tas viss liekas tīrais blefs. Meža Veča, man šķiet, kaut ko izgudro.