- Atceries, ka arī Mežsargs tam tic, Monika atgādināja. Un viņi par to runā tā, it kā jau agrāk ir bijuši tamlīdzīgi gadījumi. No kuriem daļa nav beigusies diez cik labi…
- Jā, vajadzētu uzzināt, kas noticis ar tiem cilvēkiem, pirms tu ielaidies kaut kādos seansos vai, kā to lai nosauc, pamācīja Ralfs.
- Es jau jautāju, bet viņi man neatbildēja. Man liekas, ka viņi paši lāgā nezina.
Tā viņi spriedelēja, bet ne pie kādiem secinājumiem nenonāca. Galu galā Monika bija tā sanervozējusies, ka Ralfs nolēma uzrīkot badmintona maču, lai nedaudz novērstu viņas uzmanību. Tas viņam patiešām arī izdevās, un visu atlikušo pēcpusdienu visi, izņemot Arvilu, aizrautīgi spēlēja. Pat Bens nedaudz aizrāvās un līdz nepazīšanai sagrauza vienu badmintona putniņu. Mazais jenots aizmiga Arvilam klēpī, bet šinšilla tā arī neparādījās laikam vēl nebija pārradusies.
Lielais sienas pulkstenis rādīja astoņus, kad lejā nokāpa Meža Veča.
- Ir laiks, vina teica Monikai.
- Vai mēs ari varam nākt? dedzīgi jautāja Ruta, kas ļoti ilgojās redzēt, kā notiek kaut kas tāds.
Meža Veča paraustīja plecus. Droši vien… Ja vien jūs uzvedaties klusu un netraucējat Moniku.
- Es tā sapratu, ka ir bijušas reizes, kad tas nav beidzies labi… teica Ralfs.
- Muļķības, sacīja Meža Veča un atmeta ar roku. Tas bija tad, kad ļaudis paši uzprasījās. Gribēja uzzināt visādas tādas lietas, par kurām viņiem nebija daļas. Un tad arī dabūja pēc nopelniem…
- Kas tad galu galā notika? Ralfs neatlaidās.
- Ak, nekas īpašs… Vienīgais daži uzzināja to, ko viņiem nebija vajadzējis uzzināt, un tādēļ sanāca visādi nesmukumi…
Viņi devās augšup, tā ari neko vairāk neuzzinājuši.
Mežsarga istaba bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Visi aizkari bija aizvilkti, un lielā griestu lampa izslēgta. Tās vietā dega desmitiem dažāda izmēra sveču, kas bija saliktas malu malās uz galda, uz gridas, uz palodzes un pat uz pavarda malas… Krāsnī rūkdama kurējās malka, un istabā bija nežēlīgi karsts. Kāda no svecēm laikam bija aromatizēta, jo gaisā virmoja vaniļas smarža.
Mežsargs sēdēja vienā no mīkstajiem krēsliem un neizskatījās īpaši priecīgs.
Monika, Ruta, Ralfs un Arvils, ienākuši istabā, apstājās un pavērtām mutēm visu nopētīja.
- Es gribēju, lai gaisotne būtu pēc iespējas mierigāka, sacīja Meža Veča.
- Lai Monika varētu labāk koncentrēties uz vecmāmiņu.
- Diez vai te varēs koncentrēties uz vecmāmiņu… nomurmināja Ralfs.
- Te vispār nevarēs koncentrēties ne uz ko, te varēs tikai izcepties…
- Tev šķiet, ka te ir pārāk silts? uztraucās Meža Veča un, pietraukusies pie loga, atrāva to vaļā. Tūlīt noplandījās aizkars, un istabā ielēca jenots, bet viņš nepaspēja noskriet ne pāris soļu, kad Meža Veča nogrāba to aiz kuplās astes un izlidināja atkal ārā pa logu. Tad viņa aizcirta logu un nikni noteica: Jūs redzat? Neko darit, nāksies turēt logu ciet es nevaru pieļaut, ka, kamēr Monika izmanto Aci, te bizo apkārt vesela varza izbadējušos jenotu.
- Kur lai mēs sēžam? jautāja Ruta, skatīdamās visapkārt.
- Ak, vienalga… Monika lai sēžas tur tajā atzveltnes krēslā.
Monika, juzdamās aizvien muļķigāk, apsēdās norādītajā krēslā, bet Ruta, Ralfs un Arvils visi trīs saspiedās uz dīvāna. Visbeidzot apsēdās arī Meža Veča un, noknibinājusi no tuvākās sveces nopilējušu sveķu pikucīti, sāka to viļāt pirkstos. Izskatījās, ka ari viņa nervozēja.
- Nu tā, varam sākt… viņa sacīja, uzlūkodama visus klātesošos.
- Kas tad man īsti jādara? jautāja Monika, grauzdama nagus. Varēja sajust, kā visi uz viņu blenž, un tas nepavisam nebija patīkami. Viņa jutās kā iesācējs cirka direktors, kurš izgājis arēnā paziņot simtiem skatītāju, ka izrāde jāatceļ, jo visi akrobāti, zvēri un klauni piepeši izgaisuši…
- Vispirms atslābinies, sacīja Meža Veča. Un beidz grauzt nagus.
Monika izņēma pirkstu no mutes un drūmi pablenza uz Meža Veču.
- Un tagad tev jāaizver acis un jādomā par vecmāmiņu, Meža Veča nokomandēja.
Monika paklausīgi aizvēra acis un centās darīt to, ko no viņas prasīja. Bet, lai kā viņa centās iedomāties savu vecmāmiņu, tas viņai ne par ko negribēja izdoties. Vispirms viņai prātā ienāca neīstā vecāmāte. Nez ko viņa tagad dara… Un cik vispār mājās tagad ir pulkstenis… laikam nakts… visi guļ…
Tad viņas domas pārlēca uz Helgu. Jocīgi iedomāties, ka viņa draudzeni neredzēs veselus septiņus mēnešus… kaut gan arī vasarās, kad Helga aizbrauca uz laukiem, viņa to neredzēja visu garo vasaru… bet šoreiz viņai būs tik daudz, ko stāstīt, kad viņa atgriezīsies… un tad jau viņai būs tāda pati īsta vecmāmiņa kā Helgai…
Monika atvēra acis. Visi pavērtām mutēm viņu vēroja.
- Nu kā? jautāja Meža Veča.
- Nekā, atteica Monika. Es pat nespēju iedomāties savu vecmāmiņu.
- Kaut kas ir jādara… murmināja Meža Veča, jāpalīdz tev koncentrēties…
Mežsargs uzsvempās kājās. Man ir viena mantiņa, kas varētu palīdzēt, viņš sacīja. Bet es patiešām nezinu…
- Stiep tik šurp, uzsauca Meža Veča, un Mežsargs aizgāja parakņāties pa kādu no saviem skapjiem. Kad viņš atgriezās, viņam rokā bija kaut kas līdzīgs spēļu vilciņam. To sedza caurspīdīgs stikla kupols, tā augšpuse bija nokrāsota tumši zilā krāsā ar uzkrāsotu baltu, apaļu mēnesi un daudziem spīdīgiem punktiņiem, kas laikam bija domātas zvaigznes. Iekšā varēja redzēt apsniguša meža ainavu, kur riņķī viens aiz otra stāvēja seši mazi, melni zirdziņi.
- Tam vajadzētu iedarboties, sacīja Mežsargs, uzlikdams vilciņu uz galda un uzgriezdams. Es to parasti izmantoju, kad nevaru naktī aizmigt, un tas vienmēr nostrādā.
Monika nesaprašanā vērās uz vilciņu, nespēdama iedomāties, kā spēļu vilciņš varētu palīdzēt viņai atrast vecmāmiņu. Tikmēr Mežsargs vilciņu bija uzgriezis, un tas rūkdams sāka riņķot pa galda virsmu. Mazie melnie zirdziņi sāka kustēties un jāt uz riņķi pa apsnigušo mežu. Un tad atskanēja klusa melodija… Sākumā tā atgādināja zirgu pakavu klaboņu un zvārgulīšu šķindoņu, bet tad tai cauri sāka iauzties vētras auri un vēl kaut kas, it kā tālumā kāds dziedātu…
- Taisi acis ciet, Meža Veča nočukstēja, un Monika atkal aizvēra acis.
Viņa klausījās, kā vētra
kauc arvien skaļāk un skaļāk, kā šķind zirdziņu zvārguliši un kā ik pa laikam kāds no zirdziņiem iezviedzas vai nosprauslājas. Dziesma skanēja arvien tuvāk un drīz vien jau varēja saprast vārdus. Kāds dziedāja:
-Aizauļo zirdziņi melnajā naktī, Virs tiem vētrains debesu jums, Balts mēness pavīd starp mākoņu vāliem Un piemiedz ar aci mums…
Bet tu vari pamest šo vētraino nakti Un doties uz vietu, kur ilgojies būt Tik aizver acis un iedomā to, Ko vairāk par visu sirds tava jūt..
Un mirklī tad izzudīs vētrainā debess Un mākoņi, mēnesim pāri kas skrien, Tavas acis tad skatīs, ko ilgojies redzēt, Un īstenībā viss pārtaps nudien…
Brīdī, kad atskanēja dziesmas pirmie vārdi, Monika jutās jau pavisam miegaina. Kā cauri biezam aizkaram viņa klausījās vētras kaukoņā un zirgu pakavu klaboņā, un, kad sāka skanēt dziesma, viņa jau laidās miegā. Un tikai, kad Monika izdzirdēja vārdus «aizver acis un iedomā to, ko vairāk par visu sirds tava jūt», viņa atcerējās, ka viņai taču jādomā par savu vecmāmiņu!