Sakopodama visu gribasspēku, jo miegs neatlaidīgi vilka viņu uz sapņu valstību, Monika piespieda sevi iedomāties vecmāmiņu. Gandrīz tajā pašā mirkli viņa acu priekšā ieraudzīja to pašu vecišķo, krunkaino seju, kas bija vērusies uz viņu caur krūmiem, kad viņa Mežā tecināja sulu. Tajā pašā laikā dziesma un zirdziņu ritmiskā auļošana kļuva klusāka, līdz izzuda pavisam.
Pēdējais, ko Monika vēl dzirdēja, bija sauciens: Tikai atceries tu tur neatrodies pa īstaml Tā ir tikai ilūzija! balss likās stipri līdzīga Mežsarga balsij,
bet, tā kā tā skanēja it kā no tālienes, tad nevarēja īsti saprast…
*
Un tad jau viņa vairs nedzirdēja neko. Visapkārt bija iestājies absolūts klusums. Monika paraudzījās visapkārt. Bija tumšs. Likās, ka viņa atrodas alā. Piepeši tālāk uzplaiksnīja tāda kā gaismiņa, un Monika lēnām sāka taustīdamās doties uz to pusi.
Klints gropē stāvēja resna, dzeltena svece, un tās liesma plandījās neredzamu gaisa plūsmu raustīta, izgaismodama alu ar spocīgi bālu gaismu. Apkārt nemanīja nevienas dzivas dvēseles likās, ka Monika šeit ir viena pati. Kaut gan tas taču nevarēja būt viņa taču vēl nupat bija redzējusi to vecenīti…
Bet vai tad tā bija viņas vecmāmiņa…? Viņa taču nebija to pazinusi, kad pirmo reizi ieraudzīja Mežā, bet Meža Veča teica, ka visi mazbērni pazistot savas vecmāmiņas un otrādi… Bet tā vecenīte bija gluži vienkārši aizmukusi…
Vecmāmiņ? klusi pasauca Monika, un viņas čuksts divaini atbalsojās no klints sienām, līdz no visām pusēm skanēja izķēmotas skaņas: vecmāmiņ… vecmāmin… māmin… min… min… min… min…
Monika sastinga un pagaidīja, līdz skaņa noklusis. Kad visbeidzot atkal bija iestājies klusums, viņa devās uz priekšu. Saukt vecmāmiņu viņa vairs neuzdrīkstējās, jo klinšu izmēdītās skaņas izklausījās diezgan baisi…
Viņa stāvēja drūmajā alā, nesaprazdama, ko īsti lai iesāk, līdz pēkšņi ar acs kaktiņu samanīja kaut kādu kustību. Sirdij dauzoties, Monika zibenīgi paraudzījās uz to pusi. Vienā alas stūrī stāvēja paliels plakans klints bluķis, un tagad tas bez skaņas bija sācis bīdīties uz sāniem. Moniku nezin kādēļ pārņēma neizsakāmas bailes, un viņa paniski sāka lūkoties uz visām pusēm pēc kādas paslēptuves. Pamanījusi spraugu klintī, kuru daļēji aizsedza nokarens akmens veidojums, viņa žigli ielīda tajā, cenzdamās uzvesties pavisam klusu, bet likās, ka pat straujā elpa un sirds, kas sitās nežēlīgi ātri, šajā absolūtajā klusumā ir ļoti labi dzirdami. Monika piespiedās klintij un lūkojās uz slīdošo klints bluķi, kas nu jau bija pilnībā atšļūcis malā un atklāja aiz sevis tādu kā tumšu tuneli.
Un tad no tuneļa viens pēc otra alā sāka nākt bērni. Monika sēdēja savā slēptuvē un vēroja, kā bērnu kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz drīz visa ala bija pilna ar tiem tur varēja būt kādi divdesmit trīsdesmit bērni…
Viņi visi likās neparasti skaisti zēniem bija zeltaini, sprogaini mati, un viņu sejiņas bija tik glītas, it kā tie būtu izkāpuši no bilžu grāmatas. Arī visas meitenītes bija tikpat mīlīgas viņu mati bija gari, gaiši un sprogaini un sveces gaismā zeltaini vizēja. Monikai likās, ka viņa vēl nekad nav redzējusi tik daudz skaistu bērnu vienkopus. Un tomēr kaut kas šeit nebija tā, kā vajag… Vispirms jau bērni izskatījās viena vecuma tiem visiem varēja būt apmēram seši gadi, bez tam viņi visi bija stipri līdzīgi. Un neraugoties uz to, ka tie bija tikai bērni, dīvainā baiļu sajūta, kas bija pārņēmusi Moniku, neatkāpās, bet, gluži otrādi kļuva vēl spēcīgāka.
Monika bija ierāvusies klints spraugas pašā dziļumā, jo viņai likās ja viņu nejauši kāds pamanīs, notiks kaut kas šausmīgs… Viņa nezināja, kas īsti, un nesaprata arī, no kurienes viņu pārņēmušas šis neparastās bailes, bet viņa ne par ko nebūtu tagad līduši ārā no savas paslēptuves un parādījusies bērniem.
Klints bluķis bija sācis tikpat klusi slīdēt atpakaļ, un pēc pāris sekundēm ieeja tunelī atkal bija aizsegta. No alas tumšākā kakta, līdz kuram sveces gaisma nesniedzās, parādījās kāds stāvs un sāka nākt uz bērnu pusi līdzko tas iznāca gaismā, Monika pazina to pašu vecenīti, kas bija sēdējusi krūmos un ko viņa bija ieraudzījusi tagad, pirms nokļuva šajā alā. Vecenes seja likās divaini saviebta, un, iznākusi pie bērniem, viņa apsēdās uz kāda akmens bluķa. Bērni, kas pirmit bija skaļi čalojuši, tagad apklusa un vēroja viņu. Arī Monika sastingusi sēdēja savā slēptuvē un skatījās, kas tagad notiks.
Vecene kādu bridi raudzījās uz bērniem, tad tā dīvaini pamāja ar roku. Tas izskatījās pēc slepena žesta, paroles vismaz tā likās Monikai.
Un tad sāka notikt kaut kas pavisam neparasts. Bērni sāka pārvērsties. Viņu zeltaini sprogainie mati kļuva īsāki, it kā tie ierautos atpakaļ galvā… To
sejas sāka izmainīties, ausis kļuva garākas un smailākas, līdz pēc pāris mirkļiem alā vairs nebija neviena paša bērna toties bija kādi trīsdesmit četrdesmit dīvaini un ārkārtīgi neglīti radījumi. Tā kā augumā viņi bija tikpat nelieli kā pirmītējie bērni, to galvas salīdzinoši likās milzīgas. Viņiem bija lielas, augšdaļā nosmailinātas ausis, ieslīpas zaļas acis un lieli, pagari deguni. Pelēcīgie, pinkainie mati vairāk atgādināja sarus tik rupji tie likās, savukārt zobi bija iedzelteni un nelīdzeni, it kā viņi pavadītu savu brīvo laiku, graužot klintis. Plaukstas un pēdas bija palielas, un neparasti tievie, slaidie pirksti beidzās ar gariem, līkiem un dzeltenīgiem nagiem.
Monika, sastingusi aiz šausmām, blenza uz drausmīgajiem radījumiem, par kuriem bija pārvērtušies bērni, un bailes, kas bija viņai uzklupušas, līdzko viņa nokļuva alā, tagad bija kļuvušas spēcīgākas nekā jebkad viņa tik tikko valdījās, lai nesāktu skaļi kliegt.
Nemainījās tikai vecene. Viņa joprojām mierīgi sēdēja uz akmens, kā bija sēdējusi arī šausmīgo pārvērtibu laikā. Ar īgnumu sejā viņa uzlūkoja neradījumu baru un nepavisam nelikās ne pārsteigta, nedz ari nobijusies.
Viens no mazajiem briesmoņiem panācās uz vecenes pusi un zemā, čerkstošā balsī ierunājās:
- Vai tu ko uzzināji?
- Viņi ir klāt, vecene atteica.
- Visi?
- Nezinu, es redzēju tikai vienu.
- Tas nozīmē, ka ir arī pārējie. Un, ja vēl nav, tad driz būs. Un jūs saprotat, ko tas nozīmē, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mēs nedrīkstam pieļaut,
ka viņi atkal mums visu atņem. Un, ja viņi uzdrīkstēsies pienākt bīstami tuvu, mēs pretosimies!
Atbaidošo radījumu pūlis piekrītoši norēcās. Ari vecene māja ar galvu.
Mēs cīnīsimies, un, pat ja tas nozīmēs kādu upuri, tas mūs neapturēs!
Visi atkal uzauroja un kareivīgi vicināja pa gaisu nagainās rokas.
Monika sēdēja savā slēptuvē un kratījās viņu bija pārņēmis tāds drebulis, ka zobi klabēdami sitās viens pret otru. Sī skaņa noteikti bija sadzirdama ari pārējiem, tomēr, lai cik tas nebūtu dīvaini, likās, ka neviens to tomēr nedzird. Pat tajos brīžos, kad neviens neauroja un zobu klabēšana bija vienigā skaņa visā alā, neviens nelikās to ma■> 7
nām.
Un tad Monikai ienāca prātā kāda doma, kas viņu aiz šausmām burtiski paralizēja. Viņa atcerējās, kā vecene bija iznākusi no alas stūra tātad viņa visu laiku bija tur bijusi un redzējusi Moniku, pirms viņa bija atradusi sev paslēptuvi. Un tagad, kad viņi beigs runāt, vecene noteikti pastāstis briesmoņiem, kur Monika slēpjas, un viņi visi viņai uzklups…