Bērni tikmēr pavadīja laiku kā nu kurais. Klusībā viņi jau bija atmetuši cerības, ka tiks pie savām vecmāmiņām, un samierinājušies ar domu, ka pēc septiņiem mēnešiem atgriezīsies mājās un viss būs tāpat kā parasti… Tikai Monikā brieda cieša apņemšanās, lai ko tas viņai prasītu, sameklēt savu īsto vecmāmiņu. Viņa bija nolēmusi klusībā trenēt Aci, kaut gan pagaidām viņai vēl vajadzēja laiku, lai atgūtos no iespaidiem, kas gūti pie troglodītiem.
Ralfs lielākoties sēdēja istabā un lasīja grāmatas, kuras viņš visbeidzot bija pamanījies sakrāmēt drēbju skapī, toties viņa drēbes mētājās juku jukām pa visu istabu uz gultas, krēsla un pat zem galda…
Arvils laiku pa laikam aizņēmās kādu no Ralfa grāmatām, bet pārsvarā viņš noņēmās ap savu dzīvnieku kolekciju, veidodams garu garos sarakstus uzskaitīdams gan tos dzīvniekus, kuri viņam jau bija, gan tos, kuru viņam trūka.
Monika kala plānus attiecībā uz vecmāmiņu uzmeklēšanu un pamazām arvien vairāk nobrieda vēl vienu reizi izmēģināt Aci.
Savukārt Ruta beidzot atklāja pārējiem, kas slēpās viņas daudzajās kastēs un saiņos. Vispirms jau viņa izsaiņoja savas daiļslidošanas slidas un nolika tās goda vietā savā un Monikas istabā. Monika ļoti izbrīnījās, tās ieraudzījusi.
- Ko tu ar tām darīsi? viņa vaicāja. Tagad taču ir vasara!
- Jā, bet reiz taču pienāks ari ziema. Ja vien es līdz tam laikam nebūšu pilnībā aizmirsusi, kā jāslido… viņa drūmi piebilda. Tik gari mēneši bez treniņiem tas noteikti mani atsviedīs atpakaļ pēdējā vietā, kad es atgriezīšos mājās. Varēšu sākt visu no gala…
- Nu, nu, gan jau nebūs tik traki… Monika viņu mierināja.
Bet Ruta tikai noteica, ka «būs gan, ja es neko nedarīšu!», un caurām dienām ņēmās pa tukšo viesu istabu, lēkādama un izmēģinādama visādas «figūras»… Izrādījās, ka vienā no Rutas smagākajām kastēm atrodas videomagnetofons, savukārt kādā citā kastē vesela kaudze videokasešu ar daudz un dažādu sacensību ierakstiem. Visvairāk Rutai patika skatīties pagājušā gada pasaules čempionātu. Tā tik ir slidošana! viņa mēdza sajūsmināta saukt, kārtējo reizi vērodama čempionāta finālu. Kaut kas vienreizējs! Paskatieties, kādas kustības! Un cik tīri viņa visu izpilda tur nu nav kur piesieties! bet pārējie bērni tikai uzmeta paviršu skatienu ekrānam un centās pēc iespējas ātrāk pazust no turienes, iekams Ruta nebija piespiedusi viņus apsēsties un klausīties savos nebeidzamajos komentāros…
- Es vairs nevaru izturēt, kā viņa plinkšķina tās klavieres, kādu dienu žēlojās Ralfs, kad Ruta atkal pāris stundas bija pavadījusi tukšajā istabā, vingrojot mūzikas pavadībā. Kāda no viņas kastēm bija izrādījusies pilna ar mūzikas diskiem, bet ne jau tādiem, kas varētu patikt Ralfam vai, patiesību sakot, arī kādam citam. Bens it sevišķi neieredzēja šos klaviermūzikas koncertus un tādos brīžos vienkārši pazuda Mežā, un atgriezās tikai pašā vakarā. Vienīgais, kuram patika Rutas mūzikas ieraksti, bija Mežsargs, un vakaros, kad Ruta bija beigusi savus treniņus, viņš mēdza aizņemties viņas magnetofonu un līdz pat vēlai naktij savā istabā klusiņām klausīties diskus…
Kad Ralfs nelasīja grāmatu, Arvils nespēlējās ar saviem zvēriņiem, Monika nekala plānus par vecmāmiņām un Ruta bija metusi mieru saviem treniņiem, viņi visi kopā gāja uz netālo mežezeru peldēties. Un Monika secināja, ka tas ir
vēl jaukāks nekā tas, ko viņa bija iedomājusies…
*
Bija pagājis apmēram mēnesis, kopš viņi bija ieradušies Mežā, bet joprojām nekas nebija mainījies. Meža Veča un Mežsargs turpināja apspriesties, un Monika aizvien teica sev, ka jāiemēģina Acs, bet tā ari nevarēja saņemties to izdarīt.
Mežā vasara pamazām gāja uz beigām pēc Meža Večas vārdiem, tuvojās septembris, bet laiks joprojām saglabājās silts un rāms. Ezers bija stipri uzsilis, un bērniem peldoties likās, ka viņi peldas milzīgā vannā. Un kaut ari laiks it nemaz neliecināja par to, ka tuvotos rudens, vakari pienāca arvien ātrāk, un siltajās naktīs pie debesīm parādījās arvien vairāk zvaigžņu, bet mēness suņusēnes egļu biezoknī spīdēja tik spoži kā vēl nekad…
Kādā vēlā pēcpusdienā visi atkal devās uz ezeru peldēties. Diena bija padevusies diezgan svelmaina tā vien likās, ka briest negaiss, kaut ari debesis bija koši zilas un pat pamalē nemānijā neviena paša mākoņa. Bija tik karsts, ka visi putni un kustoņi bija nolīduši kaut kur ēnā un vēsumā. Visapkārt valdīja neparasts klusums, un bērnu soļi likās esam vienīgās skaņas visā apkārtnē.
- Jocīgi iedomāties, ka pie mums mājās tagad ir riebīgs, auksts oktobris, ieminējās Ralfs, aizsperdams no takas kādu sausu priedes zaru.
Sūnas bija tā izkaltušas, ka čaukstēja vien, un visiem bērniem kājās bija sandales ja pa sūnām gāja ar basām kājām, tās grieza kā ar nažiem…
- Drīz jau arī šeit būs rudens, sacīja Monika. Kaut gan, protams, nemaz neizskatās…
Bens, priecīgi luncinādamies, lēkāja viņiem apkārt. Šodien nemanīja nevienas lapsas, ne jenota, ko būtu vērts patrenkāt. Un vispār bija tik karsts, ka nebija jau arī nekāda prieka kādu trenkāt…
Rutai pakaļ tecēja mazais jenots, kas pa šo mēnesi bija nedaudz paaudzies. Viņu Bens neaiztika viņš zināja, ka jenots pieskaitāms pie «savējiem». Savukārt visiem aizmugurē, kuplo asti pašāvusi gaisā, cilpoja milzīgā, pūkainā šinšilla, kuru Ralfs bija vairāk vai mazāk «pieradinājis».
Līdzko cauri koku stumbriem kļuva redzams ezers, tūlīt tapa skaidrs, ka tur kāds jau bija priekšā. Šis kāds sēdēja uz laipiņas un šūpoja kājas, šļakstinādamies pa ūdeni, bet no tāda attāluma nevarēja izšķirt, kas īsti tas bija.
Bens paskrējās uz priekšu un, saspicējis ausis, aprauti ierējās.
- Kas tur ir, Ben? klusām vaicāja Monika, pieliekusies pie suņa. Tas vēlreiz tikpat īsi ierējās un tad pavēcināja asti.
Visi piesardzīgi devās tuvāk, jo likās, ka sunim īpašu pretenziju pret svešo nav, un tad jau nebija daudz ko bīties gan jau suns zina, ko dara.
Kad viņi pienāca tuvāk, bija skaidrs, ka uz laipas sēž meitene, kas varēja būt aptuveni viņu vecumā. Vispirms Ralfs bažīgi piebikstīja Monikai pie rokas, bez skaņas noplātīdams kādu jautājumu. Monika sākumā nesaprata, ko viņš grib, bet tad aptvēra Ralfs prasa, vai tas nevar būt kāds no aluķēmiem. Monika viņam čukstus paskaidroja, ka aluķēmi izskatījušies pavisam citādāk.
Piegājuši pie ezera, viņi apstājās. Svešā meitene joprojām švinkāja kājas pa ūdeni un, šķiet, pat nebija dzirdējusi viņus pienākam.
- Hei, uzsauca Ralfs.
Meitene satrūkās un strauji pagriezās.
Viņai bija melni, taisni un diezgan gari mati,
kas iemirdzējās zilgani, kad viņa apsviedās riņķī. Acis meitenei bija nedaudz ieslīpas un tik zaļā krāsā, kādā varēja būt tikai kaķa acis, bet āda iedegusi brūni zeltaina. Mugurā viņai bija īsa, zaļa kleita tādā pašā krāsā kā viņas acis, bet kājas bija basas.
- Ak, šausmas! meitene iesaucās. Vai jūs vienmēr tā piezogaties?
Bens paluncināja asti un pieskrēja apsveicināties. Arī mazais jenots pieļepa-
toja meitenei klāt un nolaizīja viņai roku, bet šinšilla pēc neilgām pārdomām beidzot nolēma viņiem pievienoties.