Ralfs, Monika, Ruta un Arvils samulsuši stāvēja un noskatījās, kā visi viņu dzīvnieki sajūsmināti ielenc svešo meiteni. Beidzot Ralfs nosprieda, ka būtu kaut kas jāsaka.
- Mēs… hmm… mēs esam…
- Es zinu, kas jūs esat, zaļacainā meitene teica un pasmaidīja. Jūs esat tie, kas meklē vecmāmiņas. Vai ne? viņa smējās, vērodama pārējo bērnu apmulsumu.
- Nu jā… Bet kā tu zināji? brīnījās Monika.
Meitene sēdēja uz laipiņas un kasīja Benam aiz auss, bet suns labpatikā bija piemiedzis acis un paslējis gaisā purnu.
- Ak, te vienmēr ir kādi bērni, kas meklē vecmāmiņas, vina attrauca. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk… Mēs jau esam pieraduši… Stāsta, ka agrāk tā neesot bijis, bet, kopš es sevi atceros, pa mūsu Mežu vienmēr ir klīdušas kādas vecmāmiņas un vinu mazbērni…
- Un vai vienmēr vecmāmiņas tika atrastas? pajautāja Monika un, aizturējusi elpu, gaidīja, ko atbildēs meitene.
Viņa sarauca uzacis, kas bija tikpat melnas kā mati un kādu brīdi domāja. Tad papurināja galvu. Es neesmu īsti pārliecināta… viņa iesāka, bet man šķiet, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka viena vecmāmiņa tā arī netika atrasta.
- To pašu sacīja arī Mežsargs… Un vai kāds zina, kas ar viņu noticis? jautāja Ralfs.
Meitene paraustīja plecus. Nu, klīst jau visādas runas… Bet tas viss ir tikai baumas, un to, kā ir īstenībā, neviens nezina. Un man šķiet nekad arī neuzzinās…
Bērni neviļus nodrebēja. Šajā Mežā notika kaut kas nelāgs, un šķita, ka tas ir sācies jau kādu laiku atpakaļ.
- Bet kā tad jūs sauc? jautāja meitene, paņemdama klēpī jenotēnu. Bens greizsirdīgi ieņurdējās.
- Es esmu Ralfs, teica Ralfs. Bet tie ir Monika, Ruta un Arvils.
- Ahā. Es esmu Ērla.
- Kur tu dzīvo, Ērla? jautāja Ruta.
- Mežā. Es esmu no tiem, ko mēdz dēvēt par mežaļaudīm. Kaut gan mūsu tautu īstenībā sauc par radiksiem.
- Kāpēc par radiksiem? brīnījās Ralfs.
- Laikam tāpēc, ka mēs cieši turamies pie savām saknēm. Radix nozīmē «sakne», un mēs tāpat kā mūsu sensenie senči joprojām dzīvojam Mežā, tātad tur, kur ir mūsu saknes… Saprotiet?
- Ēēē… Nu jā… nedroši novilka Ralfs.
- Tam jau arī nav nozīmes, attrauca Ērla. Tik un tā mūs visi sauc par mežabērniem… Vai jūs nāksiet peldēties? viņa iesaucās, nolika jenotēnu uz laipiņas un, ātri norāvusi pār galvu kleitu, metās ūdenī.
- Labs ieniriens, atzinīgi noteica Ralfs, kad Ērla sprauslādama iznira labu gabalu no krasta. Viņa smējās un, mādama ar roku, aicināja pārējos viņai pievienoties, ko viņi ari darīja. Arī Bens metās ūdenī un peldēja pāri ezeram, purnu kā periskopu paslējis virs ūdens.
Bērni ņēmās pa ūdeni kādu stundu, līdz beidzot paguruši izlīda krastā un nogūlās zālē apžāvēties. Pēcpusdiena jau pamazām pārgāja pievakarē, bet joprojām bija tikpat sutīgs kā pirmīt. Likās pat, ka, saulei rietot, gaiss kļūst vēl smagāks un blīvāks, tā ka pat elpot kļuva grūtāk. Savukārt kukaiņu bari, kas pievakarēs parasti sīkdami mēdza riņķot virs ezera, tagad tupēja kur nu kurais, it kā biezajā gaisā nejaudātu pavicināt spārnus…
- Būs negaiss, pievērtām acīm gulēdama uz muguras krasta garajā zālē un ošņādama gaisu, sacīja Ērla.
- Tu domā? apšaubīja Ralfs. Debesis izskatās pilnīgi skaidras.
- Tici man, smējās Ērla, ja es saku, ka būs negaiss, tad būs arī.
Tomēr Ralfs joprojām ļoti neticīgi vērās skaidrajās debesīs, kas, saulei laižoties zemāk, ieguva sulīgāku, tumšāk zilu toni.
- Tu peldi vienkārši vienreizīgi, sacīja Ruta. Tev laikam ļoti patīk peldēt, ja?
- Jā, peldēšanai nav ne vainas… Ērla sacīja, kodīdama starp zobiem smilgas kātu. Bet vairāk par visu man tomēr patīk ledusdejas…
Ruta tā satraucās, ka uzslējās sēdus, bet Ralfs ar Moniku saskatījās. Tā, tagad Rutai būs kompānija, un viņas abas kopā varēs no rīta līdz vakaram klavieru plinkšķināšanas pavadījumā izmēģināt visādas dīvainus palēcienus…
- Jā… turpināja Ērla. Man ir treniņi gandrīz katru dienu tikai šodien bija pārtraukums, tā nu es nolēmu atnākt līdz ezeram izpeldēties. Pirms negaisa vienmēr ir vislabākā peldēšanās…
Turpmākās divdesmit minūtes pagāja, Rutai runājot monologā… Viņa izstāstīja pilnīgi visu sākot ar to, kā, pirmo reizi uzvelkot slidas, viņai kļuvis skaidrs, ka slidošana ir viņai burtiski nepieciešama… kāds bijis viņas pirmais treneris… kāds ir viņas slidzābaku izmērs… kāda, viņasprāt, ir labākā «slidojamā» mūzika… un savu runu viņa nobeidza ar pagājušā pasaules čempionāta zelta medaļas ieguvējas Sāras Nešas apjūsmošanu…
Ralfs, Monika un Arvils šajā laikā apmainījās ar ciešanu pilniem skatieniem, bet Ērla izskatījās visai ieinteresēta. Tā kā viņa nebija dzirdējusi neko par Sāru Nešu, tad tika norunāts, ka rīt pat viņa atnāks ciemos un noskatīsies kaseti ar pasaules čempionāta ierakstu.
- Lūdzu, nevajag… īstā mocekļa balsī vaidēja Ralfs. Es to vairs nevaru paciest…
- Ko tu nevari paciest? vēsi jautāja Ruta.
- Tās skaņas, Ralfs vaidēja tik pārliecinoši, ka Bens, saslējis ausis, pieskrēja klāt un piegrūda viņam pie sejas savu noraizējušos purnu. Ralfs atgrūda suni, bet Monika un Arvils gardi smējās. Katru rītu, katru dienu un katru vakaru es dzirdu, kā Sāra Neša izslido savas dzīves izcilākās minūtes… Ar aizsietām acīm pēc ledus skrapšķēšanas vien es jau varu pateikt, kādu figūru viņa tajā brīdī veic… Ja man tas būs jānoklausās vēl kādu reizi, es nudien nomiršu…
- Gan jau nenomirsi, tikpat vēsā toni kā pirmit sacīja Ruta, bet nu jau smējās arī Ērla. Aizej uz savu istabu, aiztaisi durvis un palasi par sikspārņiem… un gan jau viss būs atkal labi…
- Par kādiem sikspārņiem? apmulsis, bet ieinteresēts vaicāja Ralfs.
- Viņa domā vampīrus, nicīgi noteica Arvils.
- Sikspārņi?! tēlotā sašutumā iesaucās Ralfs. Jūs dzirdējāt? Viņa nosauca vampīrus par sikspārņiem!! Kāds apkaunojums visai vampīru dzimtai! Tavs analfabētisms mistikas jomā ir nepārspējams! viņš sašutis teica Rutai, kamēr tā nosarkusi kaut ko šņāca. Tev būtu jālūdzas, lai es tev pasniegtu privātstundas! Tad būtu ceriba, ka pēc kādu divu trīs nedēju nopietnas mācīšanās tu vairs nenosauktu vampīrus par sikspārņiem!
- Ej ratā, noteica Ruta un, pasaukusi savu jenotu, uzgrieza Ralfam muguru. Pēc brītiņa, kad visi bija izķiķinājušies, viņa atkal pievērsās Ērlai.
- Pie mums mājās ir slidotavas, viņa teica, kur mēs varam trenēties kā ziemā, tā vasarā… Baidos, ka, kamēr dzīvošu šeit, es galīgi pazaudēšu visas iemaņas…
- Spriežot pēc tās lēkāšanas no rīta līdz vakaram, tev par to nevajadzētu uztraukties… piezīmēja Ralfs, bet Ruta viņu pilnībā ignorēja.
- Kāpēc lai tu pazaudētu iemaņas? nesaprata Ērla.
- Nu kā te man nav ledus, kur trenēties!
- Kāpēc nav ledus? Nāc kaut vai rīt pie mums uz slidotavu, sacīja Ērla. Ruta bija tik pārsteigta un sajūsmināta, ka kādu brīdi nevarēja izteikt ne vārda.
- Jums ir slidotava?! viņa sauca. Un es domāju, ka jūs tagad, vasarā, trenējaties tāpat vien telpās!
- Kāda tad no tā būtu jēga? Ērla paraustīja plecus. Tad jau tiešām varētu aizmirst, kā jāslido…