Ruta atkal piesarka, bet Ralfs savaikstīja grimasi Monikai. Viņa iesmējās.
Labu laiku visi klusēdami gulēja uz muguras zālē un skatījās, kā satumstošajās debesīs pa vienam vien iededzas sīki spoži punktiņi. Beidzot sāka kļūt vēsāks, un krasta niedrēs nemanot iezagās vējš sākumā tas čabinājās pavisam klusi, itin kā negribēdams, lai to pamana, bet pamazām pieņēmās spēkā. No meža puses pāri ezeram vēlās šalkoņa, kas savēla ezera līdzeno virsmu vienās krunkās, bet niedres čaukstēja tā, it kā pa tām plosītos kāds satrakojies dzīvnieks. Virs paša ezera bija uzlēcis apaļš balts mēness un apspīdēja ezera nemierīgos ūdeņus, kas bija satumsuši gluži melni.
Monika raudzījās uz mēnesi un nolēma, ka šonakt vajadzēs izmēģināt Aci… Kā Meža Veča viņai bija teikusi tieši pilnmēness naktīs tā darbojas vislabāk…
Tobrīd pāri mēnesim sāka lidot pelēcīgas mākoņu plūksnas sākumā pa vienai un tad arvien vairāk un vairāk… Vējš bija kļuvis brāzmains un laiku pa laikam žēli iekaucās, izskriedams no egļu biezokņa klajumā.
Ērla pielēca kājās, un piecēlās ari pārējie.
- Es taču teicu, ka būs negaiss, sacīja Ērla. Pie mums visi negaisi ir tādi atnāk pavisam pēkšņi, un tu pamani to tikai tad, kad vējš jau rauj matus no galvas nost. Tagad gan labāk steigšus iet uz mājām… Kur jūs esat apmetušies pie Mežsarga, vai?
Bērni apstiprinoši pamāja.
- Tad jums vajadzētu pasteigties, Ērla teica un bažīgi pameta skatienu uz debesīm. Nu jau mēnesi pilnīgi aizklāja piķa melni mākoņi, tā ka mēness gaisma tik tikko spēja izspiesties tiem cauri. Ejiet ātri, citādi drīz kļūs tik tumšs, ka jūs vairs neredzēsiet ceļu… Rītā es atnākšu ciemos, viņa vēl uzsauca un aizmetās prom.
Ari Ralfs, Monika, Ruta un Arvils devās uz mājām, un Bens, jenots un šinšilla viņiem sekoja. Patiešām kļuva arvien tumšāks. Brīžiem, kad biezie mākoņi aizklāja mēnesi, bija tik tumšs, ka bērniem vajadzēja apstāties un nogaidīt, līdz mākonis būs aizslīdējis tālāk, iekams varēja turpināt ceļu. Vējš kauca arvien trakulīgāk, un bija kļuvis auksts. Plānajās drēbēs bērniem sāka salt, un viņi metās skriet. ?
Bet tad uzplaiksnīja balts zibens, neparasti spožā gaismā pavīdēja Mežs, nogranda pērkons, un no debesīm sāka gāzties ūdens straumes. Tādu negaisu neviens no viņiem vēl nebija piedzīvojis laikam kaut kas tāds bija iespējams tikai Mežā.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad sausā zeme bija tā atmiekšķēta, ka bērnu kājas grima tajā līdz pat potītēm, un viņi ar grūtībām tika uz priekšu. Visur tecēja sīkas straumītes, kas vietumis saplūda kopā, izveidojot diezgan pamatīgus strautus vienā troksnī ar lietus šalkoņu tie vēlās lejup no pakalniem, aizskalojot sev līdzi skujas, čiekurus un nolauztos zarus. Ruta savu jenotu bija paņēmusi rokās, jo tas dubļos gandrīz bija noslīcis, bet Bens un šinšilla kūlās pa dubļiem visiem nopakaļ.
Kā prātu zaudējuši, pa Mežu šurpu turpu spiegdami skraidīja pūpēžveidīgie, bet viņu spiedzienus tik tikko varēja dzirdēt, jo tos apslāpēja vētras auri. Tikai reizēm, kad kāds pūpēžveidīgais novēlās no koka vai izdrāzās no papardēm tepat deguna galā, bērni satrūkās un palēca malā.
Likās, ka šonakt, lietum izskalojot zemi, parādījušās visas tās mēness suņusēnes, kas bija slēpušās sūnās un zem skujām. Tās mirgoja visapkārt kā tūkstošiem zili, zaļi un violeti zemē izbārstīti sīciņi prožektori, un pat lietus nespēja tās padarīt blāvākas.
Negaiss nāca arvien tuvāk un tuvāk, zibens plaiksnījās gandrīz nepārtraukti, un pērkons dārdēdams plēsa vai ausis pušu. Bērni skrēja, kājām grimstot dubļos, it kā viņi skrietu pa purvu, un Arvils skaļi kliedza, bet izskatījās it kā viņš tikai plātītu muti pat viņš pats nespēja sadzirdēt savu balsi.
Te piepeši kaut kas no aizmugures uzdrāzās virsū Monikai, un viņa uz sejas iekrita dubļos. Ralfs un Ruta apstājās un palīdzēja viņai atkal piecelties, bet pa to laiku kaut kas jau bija nogāzis no kājām Arvilu.
- Kas notiek? kliedza Ralfs, bet tas bija tikpat kā kliegt zem ūdens. Monika noplātīja rokas un palīdzēja Rutai izvilkt no dubļiem Arvilu.
Un tad kārtējā zibens uzplaiksnījumā viņi ieraudzīja tumšu un juceklīgu masu, kas bez trokšņa vēlās viņiem tieši virsū.
Ralfs sāka izmisīgi žestikulēt un nometās dubļos garšļaukus ar seju uz leju. Pārējie tūlīt sekoja viņa piemēram. Vienīgi Arvils vēl vilcinājās, bet Ruta iegrūda viņu dubļos pie pārējiem. Tā viņi ar aizturētu elpu gulēja un gaidīja, kas nu būs.
Pārāk ilgi nebija jāgaida. Pēc pāris mirkļiem viņi juta, kā pāri viņu mugurām pārvietojas it kā tūkstošiem siku, cietu kāju, un pēc kāda brīža viss bija atkal mierīgi, un tikai lietus turpināja kapāt viņu muguras.
Bērni piecēlās kājās un noskatījās, kā pāri pakalniem aizskrien milzīgs krūmu bars un, saplūzdams ar nakti, pazūd tumsā.
Noslaucījusi no sejas dubļus tā, lai tie nepilētu acīs, viņi devās tālāk un drīz vien pamanīja starp kokiem kādu stāvu, kas klaiņāja apkārt ar vētras lukturi rokā un vicināja to.
Tas bija Mežsargs.
Pamanījis bērnus, viņš metās uz viņu pusi, atstādams aiz sevis dubļos dziļus pēdu nospiedumus. Tad viņš uzsēdināja Moniku sev kukaragās, paķēra Arvilu un, pamādams Rutai un Ralfam, lai tie viņam seko, devās uz māju pusi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi bija mājās.
Beidzot.
Jūs esat ārprātīgi, aizcirtis durvis vētrai deguna priekšā, dusmīgi sacīja Mežsargs. Ko jūs tādā laikā darījāt ārā?
- Mēs bijām uz ezeru peldēties, sacīja Monika. Un tad mēs tur satikām Ērlu un drusciņ aizkavējāmies…
- Drusciņ aizkavējāties… ironizēja Mežsargs. Vai tad Ērla nav mežabērns?! Viņai jau nu būtu vajadzējis zināt, ka tuvojas negaiss!
- Viņa zināja arī! iesaucās Ralfs. Pat tad, kad pie debesīm vēl nebija neviena paša mākonīša, viņa jau sacīja, ka būšot negaiss!
- Un vienalga jūs nenācāt mājās… Nu labi, tagad toties jūs visi izskatāties varen skaisti… Kā šokolādes cilvēciņi…
Bens nopurinājās, un dubļu šļakatas pašķīda pa visu istabu. Mežsargs iebrēcās un aizskrēja pēc dvieļa, kurā ņēmās rūpīgi slaucīt suņa dubļaino kažoku. Bens par šādu uzmanības izrādīšanu jutās varen glaimots un jau gribēja nolaizīt Mežsargam seju, bet tas veikli izvairījās.
- Prom uz vannu! nokomandēja Mežsargs, un pats tūlīt devās vārīt milzīgu aveņu tējas kannu.
Vannas istaba bija lejas stāvā, tik labi paslēpta aiz kāda stūra, ka bērni to sākumā nebija pat pamanījuši, un tikai, kad Ruta bija lūgusi Mežsargam, lai tas viņiem iedod bļodu, kur mazgāties, viņš bija iesitis sev pa pieri un parādījis bērniem vannas istabu.
Pēc brīža visi bija nomazgājušies, uzvilkuši tīras un sausas drēbes un sēdēja augšā pie Mežsarga. Viņi dzēra karsto tēju un piekoda klāt maizītes. Vētra joprojām kauca un plosījās gar visiem pakšiem, bet uguns sprakšķi pavardā reizēm pat pārspēja lietus švīkstoņu ārā.
Monika skaļi strēba tēju no savas krūzītes un tad sacīja: Zini, kad mēs nācām mājās, mums pāri pārdrāzās krūmu bars.
Arvils gandrīz aizrijās, tūlīt gribēdams šo to piebilst.
- Jā! viņš iesaucās. Vispirms viens krūms nogāza Moniku, pēc tam viens uzskrēja virsū man, un tad jau nāca vesels bars to drausmīgo dzīvo krūmu, un tad Ralfs lika mums visiem gulties zemē, un tad visi tie krūmi mums pārskrēja pāri… viņš bija gluži aizelsies no straujās runāšanas.