Mežsargs drūmi uz viņiem blenza. Njā… viņš novilka. Tā jau krūmi mēdz darīt uz rudens pusi. Redzat, nāk virsū rudens vētras, un tas viņus padara gaužām nervozus… Viņiem šķiet, ka tā vieta, kur viņi aug, nav laba diezgan… var uznākt vētra un salauzīt viņus žagaros… Un tad viņi bariem vien skrien meklēt sev labākas vietas… bet, protams, citas vietas ne ar ko neatšķiras… Un tā viņi bez kādas jēgas bizo apkārt pa mežu, bet pūpēžveidīgie to izmanto, klūp viņiem virsū un nograuž saknes…
- Jā, mēs redzējām arī pūpēžveidigos, teica Ruta. To bija drausmīgi daudz!
- Nu jā, teica Mežsargs. Un tāpēc sākas visādas nekārtības, krūmi sāk iesakņoties tur, kur tiem nevajadzētu atrasties… tas izjauc visu kārtību Mežā… un kādam tas viss jāvērš par labu…
- Rīt no rīta man jādodas ceļā! viņš paziņoja.
Iestājās pamatīgs apjukums.
- Ko?! Kā?! visi sauca viens pār otru.
- Un kā tad mēs?
- Un ka bus ar vecmāmiņām?!
Mežsargs pagaidīja, kamēr viņi nomierināsies, un tad sacīja: Es par to jau padomāju. Kamēr būšu projām, pie jums paliks Meža Veča. Savukārt man sanāk doties tieši uz Klinšu krāvumu pusi es mēģināšu izpētīt, kas tur notiek… ko dara aluķēmi… Un, ļoti iespējams, man izdosies atrast jūsu vecmāmiņas, j
Monika gan nebija par to tik pārliecināta. Atceroties aluķēmus, viņa nepavisam nedomāja, ka Mežsargs tā vienkārši varēs aiziet pie viņiem un atdabūt vecmāmiņas… Taču viņa negribēja neko iebilst, jo pārējie bērni likās visai iepriecināti. Ja viņi būtu redzējuši to pašu, ko es, drūmi domāja Monika, viņi tā vis nepriecātos…
Pēc vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, jo Mežsargs lika viņiem iet gulēt, taču Monika par savu ieceri nebija aizmirsusi. Arī pārējiem bērniem miegs nebija ne prātā, un viņi, cenzdamies uzvesties klusu, lai neradītu aizdomas Mežsargā, darīja ko nu kurais: Ruta, satraukta par gaidāmo slidošanu, pārbaudīja savas slidas un, kad tās bija izrādījušās vislabākajā kārtībā, sāka rakņāties pa savu kasešu kaudzi, kaut ko meklējot. Ralfam bija palikusi neizlasīta pēdējā nodaļa kādā grāmatā par vampīriem, un viņš, apsēdies savā gultā un iededzis sienas lampu, kodīdams lūpas, iegrima lasāmvielā.
Bet Monika sēdēja un domāja, līdz Ruta sāka tā dīvaini uz viņu skatīties.
- Kas tev ir? Ruta jautāja. Ko tu tā sēdi un klusē?
- Es šonakt atkal mēģināšu palūkoties caur Aci, Monika paziņoja.
Rutu tas tā pārsteidza, ka viņa sāka runāt gaužām skaļā balsī, aizmirsusi, ka Mežsargs bija licis viņiem iet gulēt.
- Aci? viņa sauca. Tu gribi mēģināt Aci?
- Kuš! nošnācās Monika.
- Bet Meža Veča… čukstēja Ruta.
- Es zinu, zinu, ko par to teiktu Meža Veča… Bet galu galā tieši viņa bija tā, kas man iemācīja ar Aci rīkoties, un, godīgi sakot, man liekas, ka ir īstais bridis atkal paskatīties, kas īsti aluķēmiem ir aiz ādas…
- Bet pagājušo reizi tas bija tik briesmīgi… Tu tā kliedzi… Man likās, ka viņi tevi vairs neuzbukņīs un ka tu uz visiem laikiem paliksi tā sēžam ar aizvērtām acīm un kliedzam… Ruta nodrebinājās.
- Nu labi, labi, izbeidz… Monika saīga. Bet tagad taču man jau ir kaut kāda pieredze. Es zinu, ka es to visu tikai redzu, ka manis patiesībā tur nemaz nav un ka vini man neko nevar nodarīt.
- Nu, es nezinu… domīgi sacīja Ruta. Man grūti iedomāties, kā tas ir… Kad tu to domā darit?
- Vēlāk… Kad būs droši zināms, ka Mežsargs ir aizmidzis. Es negribētu, ka viņš te ienāk, kamēr es nonemos ar Aci…
- Jā, tad viņš mūs tūlīt aizsūtītu atpakaļ uz mājām, piekrita Ruta. Vai tu pārējiem ari teiksi?
- Jā. Es gribu, lai mēs visi esam kopā, kad es to daru. Katram gadījumam.
- Labi. Ejam viņiem pateikt, ja?
- Ejam.
Viņas piesardzīgi izgāja no savas istabas. Lielajā istabā pie dīvāna šņākādams gulēja Bens, bet meitenes klusām pagāja viņam garām tā, ka suns pat nepamodās. Uzmanīgi pavērusi zēnu istabas durvis, Monika pabāza galvu un pielika pirkstu pie mutes. Bet viņu ieraudzīja tikai Arvils, jo Ralfs bija tā nogrimis lasīšanā, ka ne ko redzēja, ne dzirdēja. Tikai, kad viņas bija ienākušas istabā un aizvērušas aiz sevis durvis, viņš uz mirkli pacēla acis no grāmatas, bet pārliecinājies, ka tas nav Mežsargs, atkal turpināja lasīt.
Tad Monika paklupa pār šinšillu, kas saritinājusies gulēja pie Ralfa gultas un izskatījās kā milzīgs, spalvains spilvens.
- Tfu, viņa iesaucās un pēdējā brīdī paspēja saķert gultas malu, pirms ar lielu blīkšķi nebija nogāzusies uz grīdas. To jau nu Mežsargs noteikti būtu izdzirdējis. ..
- Kāpēc tu to savu milzu peli nevari turēt lielajā istabā? šņāca Monika. Te taču nav, kur apgriezties!
Ralfs kaut ko nopurpināja, bet likās, ka viņš pat nesaprot, par ko iet runa.
Monika un Ruta apsēdās uz gultas malas.
- Šonakt es atkal mēģināšu Aci! čukstēja Monika, un Ruta zīmīgi savilka uzacis.
Arvils pārgrieza acis, bet Ralfam izkrita no rokām grāmata, un viņš to pat nepacēla. Ko tu teici? viņš jautāja. Vai es pareizi sadzirdēju?
- Kā lai es zinu, ko tu sadzirdēji? Tu taču biji tā aizņemts ar lasīšanu…
- Tu gribi atkal mēģināt to riskanto pasākumu? Ralfs sašutis vaicāja. Tu zini, ar ko tas var beigties?
- Jā, jā… Monika neiecietīgi sacīja. Es jau dzirdēju, kāda es esot izskatījusies, tur sēžot un kliedzot… Bet, ja tev ir kas labāks padomā, saki vien.
- Man nekas nav padomā, atcirta Ralfs. Bet es patiešām nezinu, vai tās vecmāmiņas ir tik svarīgas, lai viņu dēļ ielaistos tik bīstamos pasākumos.
Monika noskaitās.
- Patiešām, tu esi tāds pats kā Meža Veča… viņa šņāca nu jau diezgan skaļi. Nevajadzēja man tev neko stāstīt būtu es labāk sēdējusi savā istabā un to vienkārši ņēmusi un izdarījusi…
- Nu labi, nomierinies, teica Ralfs. Ja jau tu tā esi nolēmusi lūdzu, dari to! Bet, ja tu kaut vienu reizi iekliegsies, es tūlīt pat tevi modināšu augšā, skaidrs?
- Sarunāts, Monika piekrita un pie sevis cieši apņēmās šoreiz neizdvest ne skaņas. Mēs tikai vēl drusku pagaidīsim, kamēr Mežsargs būs aizgājis gulēt…
Tā nu viņi sēdēja un spēlēja domino, un, kad bija jau tuvu pusnaktij, Ralfs klusītiņām aizlavījās līdz kāpnēm un uzkāpa pāris pakāpienus. Augšā viss bija tumšs un varēja dzirdēt, kā Mežsargs guļot viegli krāc. Pārliecinājies, ka Mežsargs ir devies pie miera, Ralfs aizlavījās atpakaļ uz savu istabu un paziņoja, ka viss ir kārtībā.
Monika varēja sākt.
Viņa salika spilvenus Ralfa gultā pie sienas un apsēdās. Ruta izslēdza visas liekās lampas, atstādama degam tikai vitrāžu, kas turpināja mirdzēt mīkstā un nedaudz noslēpumainā gaismā. Ruta, Ralfs un Arvils visi sasēdās uz Arvila gultas Monikai pretī un bažīgi uz viņu noraudzījās.
- Nu, kā ir? nespēdams slēpt satraukumu savā balsī, vaicāja Ralfs.
- Nekā nav, attrauca Monika. Kā tad vajadzēja būt?
Viņa raudzījās uz mirdzošo, krāsaino vitrāžu, kurā krāsainie stikliņi atveidoja trīs jenotus. Tā skatoties, viņa juta, ka pamazām plaksti kļūst arvien smagāki, un viņai likās, ka jenots ar vistu zobos sakustas un papurina galvu… Monika satrūkās un pamodās.
- Kas notika? jautāja Ruta. Viņi visi trīs saspringti uzlūkoja Moniku.