- Es laikam nedaudz aizsnaudos, Monika sacīja un nosēdās taisnāk. Nekas, tūlīt mēģināšu vēlreiz. Viņa jau vēra acis ciet, kad kaut kas iešāvās viņai prātā.
- Paklau, viņa sacīja. Es visu laiku domāju par vienu lietu… Pagājušo reizi, kad es biju pie aluķēmiem tajās klintīs…
- Tevis tur nebija, pārtrauca Ralfs. Tu to tikai redzēji.
- Nu jā, tieši par to jau es gribēju jautāt… Redzat, kad es it kā redzēju tās klintis, es vienu brīdi pasaucu vecmāmiņu, un mana balss atbalsojās no klintīm tieši tā, kā tas būtu bijis īstenībā. Es domāju, ja manis tur nebija… ja es to visu tikai redzēju… kā tad mana balss varēja atbalsoties…?
Kādu bridi visi samulsuši domāja. Visbeidzot Ralfs sacīja: Es, protams, nevaru būt pilnīgi drošs… bet man šķiet, ka tas ir saistīts ar tavu uztveri…
- Ar manu uztveri? brīnījās Monika. Kā to saprast?
- Redzi, pagājušajā reizē tu nebiji pārliecināta, ka viss, ko tu redzi, ir tikai Acs iespaidā un ka patiesībā tu joprojām atrodies Mežsarga istabā. Tāpēc tev likās, ka, ja tu kliedz, tad balsij ir jāatbalsojas no klintīm… Saproti? viņš diezgan nepārliecināti jautāja.
- Ne pārāk… Monika noteica. Tu gribi teikt, ka tās bija tikai manas iedomas?
- Nu, ne gluži iedomas… nu, jā, apmēram… likās, ka Ralfu pašu mulsināja viņa izskaidrojums. Tas bija it kā tavas zemapziņas limenī.
- Āāāā… novilka Monika, saprata, ka neko nesaprot, un nosprieda, ka pietiks apspriesties. Viņa atkal aizvēra acis un sāka domāt par vecmāmiņu, taču, lai kā viņa pūlējās nepiešķirt vecmāmiņai kaut kādu noteiktu tēlu, viņai visu laiku acu priekšā stāvēja vecene, ko viņa bija redzējusi nu jau divreiz pirmo reizi Mežā un otro reizi kopā ar aluķēmiem. Beidzot viņa padevās un ļāva domām iet savu ceļu…
Un atkal visapkārt bija tumšs un kluss.
Monika paraudzījās visapkārt un ieraudzīja jau pazīstamās klinšu sienas. Viņa brīdi pastāvēja, pieradinādama acis pie tumsas, un ieklausījās. Nebija nemaz tāds klusums, kā viņai pirmīt bija licies. Laiku pa laikam klusumu pārtrauca dobji krācieni likās, ka tepat netālu guļ vesels bars cilvēku. Bet ne jau cilvēku alukēmu… Acīmredzot arī alukēmi krāca…
Monika pasmīkņāja un devās uz priekšu. Svece dega savā parastajā vietā, un alā uz matračiem kur nu kurais gulēja aluķēmi. Monika labu brīdi uz viņiem noraudzījās, cenzdamās aprast ar to nejauko izskatu, bet ne jau to izskats vien bija biedējošs. No tiem izstaroja gluži vai taustāms ļaunums, un Monika juta piezogamies tās pašas saltās bailes, kas viņu bija pārņēmušas pagājušajā reizē… Bet šoreiz vina tām nelāvās. Uz mirkli aizvērusi acis, vina domās atkārtoja manis nemaz šeit nav, manis nemaz šeit nav un, kad atkal jutās par sevi pārliecināta, atvēra acis.
Tad viņa nolēma izmēģināt vēl kaut ko. Piegājusi pie kāda no gulētājiem, viņa pieliecās pie tā… Kādu brīdi viņa uz to noraudzījās, visu laiku atgādinādama sev, ka patiesībā atrodas istabā kopā ar Rutu, Ralfu un Arvilu, un tad, strauji pašāvusi roku uz priekšu, mēģināja sapurināt to aiz pleca…
…bet viņas roka izgāja gulētājam cauri, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Aluķēms mierīgi gulēja tālāk, pat nenojauzdams, ka Monika viņu redz, bet pati Monika klusībā gavilēja. Viņa sāka saprast, kā rīkoties ar Aci!
Juzdamās daudz drošāk, viņa devās pa alu uz priekšu izpētīt, kas atrodas citur. Izejot cauri tumšam koridoram, viņa iznāca otrā lielākā telpā, ko arīdzan izgaismoja tikai viena svece. Šeit stāvēja četras gultas un tajās gulēja…
….vecmāmiņas.
Monika pukstošu sirdi viņas aplūkoja. Lūk, gulēja kāda sīciņa, bet apaļīga omīte ar pavisam baltiem matiem, bet tur, blakus kāda cita omīte kārnāka un garāka, ar bāliem vaigiem un īsiem, cirtainiem, tumši brūniem matiem gluži kā Ralfam, nodomāja Monika un tad aptvēra, ka tā droši vien arī ir Ralfa vecmāmiņa… Vecmāmiņa, kas gulēja trešajā gultā pa kreisi no ieejas alā, bija ar īsi apgrieztiem, pelēcīgi iesirmiem matiem, viņa miegā nedaudz raustīja lūpas… Bet telpas tālākajā kaktā stāvēja ceturtā gulta.
Monikai drebēja ceļgali, kad viņa piegāja tai tuvāk. Vai tiešām viņa tūlīt ieraudzīs savu vecmāmiņu…?
Taču viņa aiz vilšanās gandrīz skaļi iekliedzās, kad ieraudzīja, kas guļ ceturtajā gultā. Tur gulēja tā pati vecene, ko viņa jau pietiekoši labi pazina. Gulēja vienā mierā, un viņas pagarie sirmie mati bija atrisuši pa visu spilvenu.
Monika kādu brīdi drūmi uz viņu noraudzījās, bet tad sajuta kaut ko savādu. Vecenīte, kas gulēja gultā, piepeši it nemaz neatgādināja to igno veceni, kuru viņa bija sastapusi Mežā un kas bija noslēgusi sazvērestību ar aluķēmiem. Tiesa, pēc izskata spriežot, tā bija tā pati vecā sieva, bet kaut kas viņā bija savādāks…
Monika diezgan ilgi uz viņu skatījās, mēģinādama saprast, kas ir tas atšķirīgais… un tad aptvēra. Vecenītei, kas šeit gulēja, sejā nebija ne miņas no tā īgnuma, aizdomīguma un ļaunuma, kas bija izkropļojis viņas seju pirmīt. Šī vecenīte gulēja un miegā viegli smaidīja… un tad viņa kaut ko nočukstēja…
Monika pieliecās tuvāk, mēģinādama saklausīt, ko vecenīte saka… un tad sadzirdēja…
- Monika… čukstēja večiņa. Monika, kur tu esi…?
- Vecmāmiņ, iesaucās Monika. Vecmāmiņ, es esmu tepat! Vecmāmiņ, viņa sauca un gribēja sapurināt vecenīti, bet viņas rokas izgāja cauri večiņai kā tukšam gaisam, un viņa izmisusi mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņas rokas satvēra vecenītes plecu, bet, lai kā viņa centās, viņa nespēja vecenīti sapurināt itin kā viņa būtu nevis vienkārša večiņa no miesas un asinīm, bet akmens figūra, kas saplūdusi ar klinti tā, ka nekāds spēks nespēj to izkustināt no vietas…
Asaras sāka plūst Monikai pār vaigiem, un viņa atkal un atkal sauca savu
vecmāmiņu… Bet tad viņu pašu kāds sāka purināt, un viņa atvēra acis.
*
Galīgi noraudājusies, viņa sēdēja zēnu istabā, un asaras turpināja klusi ritēt viņai pār vaigiem. Ruta bija pielēkusi kājās un tagad cieši viņu apkampa, mierinādama: Viss ir labi, viss ir kārtībā…
Ralfs neveikli skraidīja šurpu turpu, apjukumā nezinādams, ko iesākt. Ieraudzījis, ka Monika ir atvērusi acis, viņš atviegloti nopūtās un beidzot apsēdās.
- Beidzot tu esi atpakaļ, viņš izdvesa.
Arvils sēdēja bāls kā palags, un viņa acis likās neparasti spožas.
Monika noslaucīja asaras, un pagāja labs brīdis, kamēr viņa nomierinājās. Kad viņa beidzot izstāstīja pārējiem, ko bija redzējusi, arī Ruta un Ralfs izskatījās aizkustināti, kaut arī centās to neizrādīt, bet Arvils jau raudāja gluži skaļi.
- Tu redzēji manu vecmāmiņu, viņš šņukstēja. Man patiešām ir īsta, dzīva vecmāmiņa… vai dienin…
- Mjā… hmm… nokrekšķinājās Ralfs. Tas, ko tu redzēji, patiešām ir diezgan dīvaini… Tātad visas vecmāmiņas ir tur, un tā vecene, kas bija runājusies ar aluķēmiem, patiesībā ir tava vecmāmiņa…
- Es nezinu… Tas viss ir tik jocīgi… sacīja Monika. Tagad es biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir mana vecmāmiņa… Bet toreiz Mežā un kad viņa runājās ar aluķēmiem, tā bija kā pavisam sveša vecene. Sveša un bīstama.
- Un tomēr, kad tu, lietojot Aci, iedomājies savu vecmāmiņu, tev katru reizi parādījās tieši viņa, sacīja Ralfs.
- Ko tu gribi teikt? Monika pēkšņi sadusmojās. Ka mana vecmāmiņa ir nodevēja?
- Nē, taču… Es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši, teica Ralfs.