Tomēr ne uz mirkli Monikai neienāca prātā doma, ka viņas vecmāmiņa patiešām varētu būt aluķēmu kalpībā…
Tā spriedelēdama, viņa bija nonākusi līdz biezokņa malai un tagad, daudz nedomādama, līda tik biezoknī iekšā. Pat tas vakardienas negaisā bija izmircis caur un caur līdz pašai apakšai, un zeme, kas vienmēr bija bijusi izkaltusi un cieta kā betona klons, tagad mīksti iegrima zem Monikas kājām. Nokaltušie egļu zari, kas bija apauguši ar sūnu un ķērpjiem, tagad bija kļuvuši nepatīkami glumi, un, kad Monika, lauzdamās cauri biezoknim, gribēja tos pašķirt, tie nosmērēja viņas pirkstus lipīgi zaļganus.
Kādēļ viņa spraucās cauri biezoknim un kur viņa gribēja nokļūt, viņai nebija ne jausmas… Viņa bija tā aizdomājusies, ka vispār neredzēja, kur atrodas, un tikai, kad egļu zari bija tā samudžinājušies, ka nebija iespējams vairs tikt uz priekšu, viņa atjēdzās un paskatījās visapkārt.
Likās, ka viņa atrodas pašā biezokņa vidū. Bija pavisam tumšs, jo diena jau pati par sevi bija padevusies pelēka, un biezie egļu zari nelaida cauri to pašu vārgo gaismiņu. Vienīgā gaisma nāca no mēness suņusēnēm, kas spīdēja tikpat spoži kā vakar naktī. Monika pamanīja kādu pussatrunējušu egles celmu, kam blakus mirdzēja spilgti zaļu mēness suņusēņu kolonija, un apsēdās atpūtināt kājas.
Visapkārt valdīja tik dziļš klusums, ka Monikai sāka sīkt ausīs. Neviens pūpēžveidīgais nevēlējās līst biezoknī, un viņiem jau arī te nebija nekā, ko meklēt. Kādu brīdi Monika sēdēja un knibināja no celma ļumīgu, dzeltenīgu piepi, kad piepeši viņa izdzirda skaņu. Mīksti plakšķēja viegli soļi, ejot pa slapjo zemi, un čabēja egļu zari. Kāds nāca arvien tuvāk un tuvāk.
Monika iedomājās aluķēmus un izbijusies paraudzījās apkārt, vai nevar kaut kur paslēpties, bet visapkārt bija tikai zari, zari un atkal zari, un nebija ne mazāko cerību te kaut kur nolīst.
Kaut kas balts un pūkains pazibēja zaru mudžeklī, un Monika pielēca kājās, cieši sagrābusi kādu paresnu zaru… Bet tad no biezokņa izlīda jocīgs radījums.
Monika nolaida savu bozi… nez kāpēc viņai likās, ka tā nebūs nepieciešama…
Baltais, pūkainais radijums augumā sniedzās Monikai apmēram līdz ceļiem, un viņš neatgādināja neko, ko Monika līdz šim bija redzējusi. Pat tādā dīvainā pasaulē kā Mežs viņa nebija gaidījusi ieraudzīt kaut ko tādu kaut gan pēc aluķēmiem, protams, viņa bija gatava uz daudz ko…
Šis te izskatījās pēc jocīga rotaļu lācīša ar garām, nokarenām ausīm viņam bija lielas, apaļas, brūnas acis un rozā purniņš, bet spalva bija balta un nedaudz viļņaina. Viņš izskatījās tik ārkārtīgi mīlīgs, ka Monikai gluži instinktīvi pastiepās roka, lai viņu noglāstītu… Bet zvēriņš tramīgi atrāvās atpakaļ un bailīgi paglūnēja uz visām pusēm.
- Āāā! viņš iesaucās. Jābūt uzmanīgiem! Vienmēr jābūt uzmanīgiem! Nekad nav par ļaunu lieku reizi paskatīties apkārt! un viņš tūlīt sekoja savam padomam un vēlreiz uzmanīgi nopētīja apkārtējos egļu zarus.
Laikam redzētais viņu apmierināja, jo viņš aprimās un pievērsa savu apaļo acu skatienu Monikai.
- Sveika, viņš sacīja un tik komiski palocīja galvu, ka Monika iesmējās. Es esmu peļu lācītis. Un mani sauc…
Monika smaidīja. Peļu lācītis bija jaukākais radījums, kādu viņai jebkad bija nācies redzēt. Viņš izskatījās gluži kā nokāpis no rotaļlietu veikala letes… Jocīgi, ka tādi radījumi kā viņš varēja staigāt apkārt un pat sarunāties… Bet Mežā jau viss kas bija iespējams…
- Mani sauc Monika, viņa teica. Un kā tad tevi galu galā sauc?
Peļu lācītis izskatījās nedaudz apmulsis, bet tad viņš atguvās un sacīja: Musis. Es esmu Musis, to pateicis, viņš nez kāpēc jutās ar sevi ļoti apmierināts un lepni pamīdījās pa slapjo zemi.
Monika uz viņu raudzījās, un pēkšņi viņai likās, ka peļu lācītim varētu būt taisnība… vai tikai te, biezoknī, kāds nesēdēja un neuzglūnēja… Viņai uzmā-
cās tā pati nepatīkamā un neizskaidrojamā baiļu sajūta, kas viņu bija pārņēmusi pie aluķēmiem, un viņa sastinga un arī pameta skatienu visapkārt.
- Ahā, tu arī to sajūti, čukstēja peļu lācītis. Nav labi, nav labi… Kaut kur tuvumā klaiņo nelādzības… Bet mans deguns saka, ka mums nav no kā bīties… vismaz pagaidām… un viņš noskurinājās. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Monika atkal sāka smieties.
Peļu lācītis atsāka mīdīties un šoreiz izskatījās, it kā viņš nervozētu.
- Kas ir? Monika jautāja. Kāpēc tu tā dīdies?
- Man tev kas sakāms, skaļi čukstēja Musis. Es zinu, kas tu esi, viņš svarīgi teica, izvalbījis jau tā lielās acis, tā ka kļuva redzami acu baltumi. Tu esi viens no tiem bērniem, kas meklē vecmāmiņas! to pateicis, viņš atkal nervozi pamīdījās.
Monika bija diezgan pārsteigta. Izskatījās, ka šajā Mežā viņus pazīst daudzi.
- Bet man tevi jābrīdina, čukstēja Musis un bailīgi paraudzījās apkārt. Jūsu vecmāmiņas ir sagūstījuši troglodīti, un ar labu viņi no tām nešķirsies! Troglodīti ir briesmīgi un ļauni radījumi, viņš, izbolījis acis, runāja, un no viņiem labāk turēties
pa gabalu!
Kad viņš sāka runāt par aluķēmiem, Monikai pārskrēja drebuļi, un viņa nobālēja. Viņa jau gandrīz izspēra, ka ļoti labi zina, ka vecmāmiņas atrodas pie troglodītiem, bet kaut kas lika viņai to noklusēt…
- Viņi bija sagūstījuši ari mani, čukstēja Musis, bet man izdevās aizbēgt… un tagad es te bēguļoju… nav miera ne dienu, ne nakti… visu laiku jāuzmanās, ka neieskrienu kādam troglodītam nagos… viņš runāja un vienā laidā drebinājās kā saldams.
Monika uzmanīgi klausījās, ko viņš stāsta. Ja jau viņš ir bijis pie aluķēmiem, viņš droši vien daudz ko par viņiem ir uzzinājis…
- Paklausies, Musi, viņa sacīja. Ja jau tu esi no viņiem aizbēdzis, tu droši vien varētu man palīdzēt…
Bet peļu lācītis sāka kratīt galvu tik enerģiski, ka lielās ausis plīvoja vien.
- Nē, nē, nē… viņš sauca, nē, nē, nē… Es neko nezinu, par viņiem neko nevar uzzināt… tas, ka es aizbēgu, bija vienkārši gadījums… man tikai paveicās…
Monika sarauktu pieri viņu vēroja. No kā gan viņš tā baidījās? Patiesi izskatījās, ka viņš kaut ko zina, bet baidās stāstīt… Būs jāmēģina viņu pierunāt.
- Paklau, Musi, viņa uzmanīgi iesāka. Musis pārstāja kratīt galvu, un viena auss palika izgriezusies uz āru, atklādama savu rožaino iekšpusi. Monika turpināja:
- Tev taču vairs nekas nedraud tu esi laimīgi no viņiem aizmucis, viņi tev vairs neko nevar padarit…
- Ai, kā var! iesaucās Musis, un likās, ka viņam tūlīt acis izsprāgs no pieres. Pietiks man bilst kaut pušplēstu vārdiņu, kad visi troglodīti būs klāt un saplosīs mani gabalos! Viņš sazvērnieciski pamāja Monikai ar ķepu, un viņa noliecās pie viņa. Tici man, kad es tev saku met to visu pie malas un pazūdi no šejienes! Troglodīti ir paši ļaunākie radījumi uz pasaules, un tas, kas ar viņiem ielaižas, parasti ņem nelabu galu…
Monika nodrebēja un juta, ka viņai sāk klabēt zobi. Likās, it kā piepeši būtu kļuvis neganti auksts. Vai tiešām pat aluķēmu pieminēšana rada tādu efektu?! Viņa tam negribēja ticēt. Nopurinājusies viņa pievērsās Musim.
- Es neticu, ka pret viņiem neko nevar pasākt… Kaut kam ir jābūt…
- Nav! Nav nekā! izbijies sauca mazais lācītis. Un es tevi lūdzu, viņš sacīja, un viņa brūnajās acīs sariesās asaras, nevienam nesaki, ka esi mani satikusi. Ja tu kaut vienam cilvēkam ieminēsies kaut pušplēstu vārdiņu, troglodīti to uzzinās un tūlīt pat mani atradīs un nomušīs… viņš izskatījās tik pārbijies, ka Monika ņēmās viņu mierināt nē, viņa nevienam neko neteikšot.