- Nē, nē… klusi sacīja Ērla, noliekusi galvu, tā ka viņas ogļu melnie mati slīga pāri bālajai sejai. Es nesaku, ka viņas ir sliktas… Es nezinu, kas ir prātā aluķēmiem… bet tas noteikti nav nekas labs… un pret to būs grūti cīnīties…
Likās, it kā pār viņiem būtu nolaidies ledus auksts mākonis. Ērlas balss skanēja tik bezcerīgi, ka bērnus gribot negribot pārņēma izmisums. Kā gan lai viņi cīnās ar kaut ko tādu?! Ko gan viņi zināja tādu, kas varētu pievārēt visa Meža baismīgākos radījumus?!
Bet Moniku pamazām pārņēma dusmas. Viņa atcerējās savu vecmāmiņu, kas bija gulējusi tur, aluķēmu alā, un miegā smaidījusi, saukdama viņas vārdu… Un piepeši viņa zināja, ka atgūs savu vecmāmiņu un neļaus viņai mūžīgi palikt aluķēmu verdzībā… Un viņa izaicinoši atmeta galvu un paziņoja: Man vienalga, kas viņi ir! Kaut viņi būtu paši velni! Man piemīt kaut kas tāds, kā viņiem nav, un es viņus pieveikšu! Un mana vecmāmiņa atgriezīsies mājās kopā ar mani, un tāpat atgriezīsies ari Ralfa, Rutas un Arvila vecmāmiņas!
Ērla pārsteigta viņu uzlūkoja un vaicāja: Par ko tu runā? Tu saki, tev ir kaut kas, kā nav aluķēmiem kas tad?
- Acs! vienā balsī iesaucās Ruta, Ralfs un Arvils.
Ērla izskatījās, kā dabūjusi zibens spērienu. Viņa notrīsēja, un viņas zaļās acis atkal iedegās gluži neparastā spožumā.
- Acs?! Monika, tev ir Acs?!
Monika mulsi pasmaidīja un palocīja galvu. Jā, tā izskatās… Un es esmu bijusi pie aluķēmiem… tas ir es esmu viņus redzējusi… Un mūsu vecmāmiņas arīdzan!
Erla skatījās uz Moniku tā, it kā viņai pierē piepeši būtu izdīdzis rags.
- Manu dieniņ… tu esi bijusi pie aluķēmiem… un tev nekas nav noticis… tu esi dzīva un vesela…
- Nu jā, Monika apmulsusi sacīja. Tas, protams, nebija diez cik patīkami… viņa atcerējās šausmīgo baiļu sajūtu, kas pirmajā reizē bija viņu gluži kā apmājusi. Tās bailes… tās ir gluži kā dzīvas… tās aizspiež rīkli, neļaujot elpot, un padara tevi vai traku…
- Aluķēmi nav vienkārši slikti, teica Ērla. Viņi ir tik ļauni, ka ļaunums laužas uz āru, padarīdams visus vai aklus… Es nezinu nevienu, kas būtu varējis ilgstoši uzturēties viņu klātbūtnē, ja vien nav bijis tikpat ļauns kā viņi paši, un viņa aizdomīgi paraudzījās uz Moniku.
Monika sašutusi jau pavēra muti, lai protestētu, bet tad Ruta, Ralfs un Arvils vienā balsī sāka smieties, un ari Ērla pasmaidīja.
- Piedod, viņa teica. Es, protams, tā nedomāju… Es tikai nevarēju iedomāties, kā tas var būt, ka var mierīgi, bez jebkādām sekām uzturēties aluķēmu tuvumā…
Ralfs juta, ka Ērla īsti nesaprot, par ko iet runa.
- Viņas taču nemaz tur nebija, viņš paskaidroja. Viņa to tikai redzēja ar Aci. Protams, ja viņa pa īstam tur būtu atradusies, tas droši vien būtu daudz savādāk.
Ērla tomēr neizskatījās īsti pārliecināta. Viņai joprojām likās dīvaini, ka aluķēmiem pār Moniku nav nekādas varas.
Tā runājoties, viņi bija iznākuši pie ezera, kurš tagad bija tikpat pelēks kā visa apkārtne. Ērla sāka iet ezeram apkārt, un pēc kāda laika viņi nonāca ezera otrā krastā. Šeit auga tikai reti kāda priede galvenokārt te bija bērzi, ozoli, kļavas un citi lapu koki. Ari sūnas un ķērpji bija pazuduši, un bērni gāja pa garu, pielijušu zāli, kas jau pēc pāris soļiem padarīja viņu tā jau slapjās kājas vēl slapjākas.
Ruta pirmā pamanīja starp kokiem tādu kā kupolu piecstāvu mājas augstumā. Kā milzīgs, dīvains citplanētiešu kuģis slidotava stāvēja Meža vidū, un izskatījās, it kā tā kuru katru brīdi patiešām varētu pacelties gaisā un pazust mākoņos…
Pienākot tuvāk, savādais iespaids izgaisa, un slidotava izskatījās kā gluži parasta ēka, ja neņēma vērā tās apaļo jumta kupolu… Ērla devās tieši uz durvīm un atvēra tās. Bērni iegāja slidotavā.
Viņi stāvēja koridorā, kas acīmredzot gāja visapkārt ēkai. Koridora grīdu klāja tumši zaļš tepiķis, un ari sienas bija viegli zaļganā tonī. Koridors veda pa labi un pa kreisi un abās pusēs ar loku izzuda skatienam. Ērla devās pa kreisi un aicināja pārējos sev līdzi.
- Tā, vispirms es jums parādīšu, kur ir mūsu ģērbtuves, viņa iedama runāja, pēc tam aizvedīšu uz lielo slidotavu… bet tā noteikti būs aizņemta… un tad iesim uz mazo slidotavu cik zinu, tā tieši pašreiz būs brīva… tad viņa apstājās pie kādām durvīm un, izvilkusi no kabatas atslēgas, atslēdza tās.
- Tā ir mana nu un ari citu mūsējo ģērbtuve… viņa sacīja, stāvēdama pavērtajās durvīs. Bērni ziņkārīgi ielūkojās telpā. Nekas īpašs ģērbtuve kā jau daždien ģērbtuve… Soliņi, galdiņi, spoguļi, pakaramie un drēbju skapji. Redzēdama, ka neviens nekādu īpašo sajūsmu neizrāda, Ērla aizcirta durvis un, aizslēgusi tās, gāja tālāk. Piepeši koridors beidzās, un viņi atdūrās pret kādām durvīm, kuras greznoja sudrabaini mirgojošs slidu attēls.
Ērla apstājās un, pagriezusies pret pārējiem, svinīgi paziņoja: Laipni lūdzam mežabērnu slidotava!
Tad viņa atvēra durvis, un visi nonāca kādā gaitenī, kur marmora kāpnes veda uz augšu un uz leju. Ērla devās augšup, un pārējie viņai sekoja. Uzkāpuši, kā Monikai likās, vismaz pāris stāvu, viņi nonāca pie matēta stikla durvīm, aiz kurām atradās milzīga slidotava.
Viņi atradās skatītāju tribīņu pašā augšā, un no turienes pavērās plašs skats uz leju un uz visām pusēm. Slidotava bija spoži izgaismota, bet ledus mirdzēja
savādā zaļganā tonī. Ērla paskaidroja, ka tas esot efekta dēļ sacensību laikā, kad ledus tiekot apgaismots ar īpašām gaismām, tas mirdzot sevišķi skaisti.
- Vai slidotājiem tas netraucē? vaicāja Ruta.
- It nemaz. Tas mirdzums ir redzams tikai no augšas tiem, kas slido, ledus izskatās kā pavisam parasts ledus.
Slidotava patiešām bija aizņemta tur patlaban slidoja kāds desmits mežabērnu, un laiku pa laikam atskanēja uzbrēcieni, kad kādam no treneriem kaut kas nelikās gana labi. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pavērtām mutēm vērās lejup uz mežabērniem. Lielākā daļa bija meitenes, bet bija arī kādi trīs zēni. Viņi visi bija tikpat melniem matiem kā Ērlai, un visi slidoja ārkārtīgi graciozi itin kā slīdētu pa gaisu pāris centimetru virs ledus… Ruta ar apbrīnas pilnu skatienu lūkojās uz kādu meiteni, kas izskatījās vissīkākā un smalkākā no visām. Likās, ka viņa nevis slido pa ledu, bet gan lido, un visas sarežģītākās figūras viņai padevās tik viegli, it kā tas neprasītu ne mazāko piepūli…
- Kas viņa ir? vaicāja Ruta, pamādama uz meitenes pusi.
- Ria, teica Ērla. Pēdējo trīs gadu laikā viņa ieņem pirmās vietas visās sacensībās… neviens viņai nestāv ne tuvu…
- Jā… nav brīnums… sacīja Ruta, joprojām nenovērsdama skatienu no ledus.
- Kaut es tā prastu slidot… ar nelielu skaudības pieskaņu balsī sacīja Ērla. Bet es stabili turos ap divdesmito vietu… viņa pasmējās. Mans rekords bija četrpadsmitā vieta, bet tas bija tad, kad visas manas galvenās konkurentes bija slimas ar cūciņām…
Tribīnes bija gandrīz tukšas viņi šobrīd bija vienīgie skatītāji. Beidzot Ērla pagriezās uz promiešanu, un viņi devās atkal pa kāpnēm lejup. Šoreiz viņi neatgriezās zaļajā koridorā, bet nokāpa vēl pāris kāpņu posmu zemāk. Tur atkal bija matēta stikla durvis līdzīgi kā augšā un arī aiz šīm durvīm bija slidotava tikai daudz mazāka nekā tā, kuru viņi tikko bija redzējuši, un šeit ledum nepiemita tas īpašais zaļganais mirdzums kā lielajā slidotavā tur, augšā.