- Šeit notiek privātie treniņi, sacīja Ērla. Un arī lielākās zvaigznes, kas uzvar gada noslēguma čempionātā (kā piemēram Ria), trenējas šeit, lai neviens iepriekš neredzētu viņu programmu «rozīnītes»… Es pateicu savam trenerim par tevi, Ērla teica Rutai, un viņš man atļāva šodien atnākt šurp. Bet mums ir tikai stunda laika pēc tam šeit sāksies treniņi, un mums būs jāpazūd…
- Labs ir, es velku kājās slidas, teica Ruta un nometās uz soliņa, izvilkdama no maišeļa savus slidzābakus. No maisa grabēdama izkrita kasete, un Ruta iedeva to Ērlai, kura ar visu kaseti devās lejup. Ralfs, Monika un Arvils jau gribēja viņai sekot, bet viņa sacīja: Palieciet vien tepat… apsēdieties kaut kur… Es tikai iešu uzlikt kaseti Ruta tūlīt mums slidos…
Drīz Rutai slidas bija kājās, un viņa izgāja uz ledus.
- Vēl neslēdz iekšā, man nedaudz jāpatrenējas, viņa uzsauca Ērlai.
Kādu bridi viņa slidoja, un Monika, Ralfs un Arvils gaidīja kaut ko īpašu, bet
tā arī neko nesagaidīja. Ruta slidoja graciozi un viegli, bet nebija nekā tāda, ko būtu gribējuši ieraudzīt viņas nepacietīgie skatītāji. Acīmredzot arī Ruta gribēja pietaupīt sava priekšnesuma «rozīnītes» uz beigām… Beidzot viņa bija pietiekami iesildījusies un uzsauca Ērlai, lai tā ieslēdz mūziku.
Atskanēja klikšķis, Ērlai nospiežot magnetofona pogu, un tūlīt zāli pārpludināja strauja melodija, kurai skanot, Ruta ieslidoja zāles vidū. Tiklīdz bija atskanējušas pirmās notis, slidotavas durvis bez skaņas pavērās, un telpā ienāca slaids, melnīgsnējs vīrs. Pamājis ar galvu Monikai, Ralfam un Arvilam, viņš devās lejup, kur pirmajā solu rindā sēdēja Ērla, un apsēdās viņai blakus.
Tukšajā telpā mūzika skanēja ļoti skaļi, tā ka pat asā švīkstoņa, slidām slīdot pa ledus virsmu, bija tik tikko dzirdama.
- Brāmss, Arvils iečukstēja Monikai ausī.
- Ko? viņa nesaprata.
- Tas, kas skan, ir Brāmss… Ungāru dejas… Tas ir Rutas pēdējo sacensību gabals viņa tur dabūja otro vietu… drusku nepaveicās…
Mūzikas temps kļuva aizvien straujāks un straujāks, un Ruta slidoja vienā ātrumā ar to, tā ka Monika un pārējie skatītāji tik tikko spēja viņai izsekot līdzi.
Brīžiem likās, ka Ruta vienkārši slido apkārt zālei, bet tad gluži negaidīti viņa piebremzēja, sagriezās kā vilciņš, un skatītājiem, viņu vērojot, likās, ka tur riņķo neatšķetināms seju un roku mudžeklis… Bet tad mūzika kļuva lēnāka, un beidzot viņi atkal ieraudzīja Rutu, kas aizslidoja jeb kā likās Monikai aizlidoja prom pa ledu…
- Brrr… klusām nodrebinājās Ralfs. Tā jau var dabūt jūras slimību, uz vinu skatoties…
Pa to laiku mūzika atkal bija kļuvusi mežonīgi strauja, un Ruta ne mirkli no tās neatpalika.
Pirmajā rindā sēdošais vīrs bija noliecies pie Ērlas un kaut ko viņai čukstēja, norādīdams uz Rutas pusi un sparigi žestikulēdams. Ērla māja ar galvu.
Mūzika likās zaudējusi savu sparu, kļuva arvien lēnāka un klusāka, un arī Ruta slidoja aizvien lēnāk, laiku pa laikam it kā starp citu veikdama dažādus palēcienus un pagriezienus… skaņas pamazām izgaisa… likās, ka tūlīt tās apklusīs pavisam… un tad piepeši Ruta atpērās pret ledu un uzlidoja gaisā… turpat gaisā viņa vairākas reizes apgriezās riņķī, un tad jau viņa atkal bija atpakaļ uz ledus un, it kā nekas nebūtu bijis, mierīgi aizslidoja tālāk…
Tajā pašā mirklī atskanēja mežonīgi aplausi, un augšā sēdošie bērni redzēja, kā Ērla un melnīgsnējais vīrs ir pielēkuši kājās un sparīgi aplaudē.
- Bravo! sauca vīrs, un tajā pašā mirklī mūzika apklusa, un Ruta bija beigusi savu uzstāšanos.
Aizelsusies, bet smaidīdama viņa pieslidoja pie Ērlas un nokāpa no ledus. Monika, Ralfs un Arvils ari devās pie viņiem.
Ruta bija atkritusi vienā no soliem un slaucīja sviedrus, bet Ērla, ārkārtīgi satraukusies, lēkāja viņai apkārt.
- Fantastiski! viņa sauca. Pilnīgi fantastiski! Klausies, tu taču varētu pārspēt par Riu!
Ruta smaidīja. Nu nē, viņa, joprojām elsodama, sacīja. Es taču viņu redzēju viņa slido kā neviens…
- Bet es redzēju tevi! Ērla uzstāja. Un man no malas ir labāk redzams.
- Jā, tas patiešām bija ārkārtīgi labi izpildīts, sacīja ari vīrietis. Gan tehniski precīzi… gan arī mākslinieciski…
- Ā, iepazīstieties, pēkšņi atjēdzās Ērla. Mans treneris Hugo Mēris. Ruta. Un tie ir Monika, Ralfs un Arvils.
Treneris palocīja galvu un pasmaidīja. Kā jums patīk mūsu slidotava? viņš vaicāja.
Bērni apmulsuši sāka pie sevis murmināt, bet Ruta sacīja kaut ko par ledus labo kvalitāti…
- Jā, ledus mums ir labs, piekrita treneris. Mēs vienmēr rūpējamies, lai tas būtu pilnīgi nevainojams gan sacensību, gan ari treniņu laikā. Un par to ir jārūpējas pastāvīgi, jo mums ir ļoti daudz slidot gribētāju, un ledus ātri nolietojas.
- Pašlaik tas ir ļoti labs, sacīja Ruta.
- Jā… Tas nupat ir sagatavots. Tūlīt te sāksies treniņi… Ria… un vēlāk citi… Starp citu, runājot par treniņiem… Tu droši vari nākt uz mūsu slidotavu, kad vien Ērlai būs treniņi Ērla jau man pastāstīja, ka jūs vēl ilgi būsiet pie mums Mežā, un tad jau tev vajadzēs, kur slidot septiņi mēneši bez slidošanas tas tev par labu nenāktu…
- Es zinu… Paldies! sajūsmā iesaucās Ruta. Bet vai es patiešām drīkstu…? Vai es netraucēšu?
- Protams, nē, sašutis atsaucās treneris. Labi slidotāji nekad nevar traucēt no viņiem var tikai mācīties… Es jau šodien Ērlai norādīju uz pāris lietām, kurām viņai vajadzētu pievērst uzmanību…
Ruta nosarka, bet Ērla it nemaz neizskatījās aizvainota gluži otrādi.
- Tu nemaz iedomāties nevari, cik tas ir fantastiski! viņa sauca. Ja tu man vēl varētu iemācīt to kolosālo dubulto akselu, ko tu veici pašās beigās, es šoziem noteikti tiktu tālāk par savu parasto divdesmito vietu!
Treneris, saraucis uzacis, nomurmināja kaut ko par to, ka «akselu neviens tev nevar iemācīt, tev tas jāapgūst pašai»… Savukārt Ruta likās drusku samulsusi.
- Ziniet, es pati brīnos, ka tas man šodien sanāca… viņa sacīja. Pagājušajās sacensībās es ar to pamatīgi izgāzos… un kopš tā laika man vienmēr kaut kas ar to nogājis greizi vai nu nesanāk divi pilni apgriezieni, vai arī piezemēšanās nav īsti gluda…
- Šodien tev tas izdevās perfekti, sacīja treneris.
Tad augšā atvērās durvis, un slidotavā ienāca maza meitene kopā ar pagara auguma sievieti. Treneris Mēris pameta skatienu augšup un parāva uz augšu kreiso uzaci.
- Nu tā… Ria un Karla Tora ir klāt… Tagad mums jāpazūd no šejienes, ja negribam noklausīties dažu labu asu vārdu… viņš pasmīkņāja un devās uz izejas pusi.
- Vācamies prom, pačukstēja Ērla un aši izņēma no magnetofona kaseti. Slidas varēsi pārvilkt ārpusē… un viņa, lēkdama pa vairākiem pakāpieniem, devās pakaļ trenerim, un pārējie viņai sekoja.
Treneris bija apstājies pie durvīm un likās iegrimis diezgan niknā diskusijā. Patiesībā tas bija monologs, jo runāja tikai par Kārlu Toru nosauktā sieviete. Ja viņas piere nebūtu tik nikni saraukta, viņa būtu bijusi ļoti skaista mati, kas bija tikpat ogļu melni kā visiem mežaļaudim, vijīgās cirtās slīga viņai pār pleciem, bet pelēki zilās acis brūni iedegušajā sejā dega neparasti spoži. Treneris Mēris stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un, vērdamies kaut kur pretējā sienā, ļāva viņai izrunāties… Visbeidzot viņš īsi un klusi pateica pāris vārdu un izgāja ārā, bet Karla Tora nikni pakratīja galvu un kaut ko pateica Riai. Tā iesmējās un pamāja ar galvu. Tad Karla Tora devās lejup, uz bērniem pat nepaskatīdamās, bet Ria palika stāvam pie durvīm.