Ērla tikmēr bija uzskrējusi augšā un gribēja jau iet ārā, kad Ria ierunājās. Ko tad tu te dari?
Ria patiešām bija diezgan sīciņa. Augumā viņa bija īsāka gan par Ērlu, gan arī par pārējiem bērniem. Bez tam viņa bija ari ļoti tieviņa, un viņas kalsnajā, šaurajā sejiņā dzīvi dega zaļas, zaļas acis. Melnie mati pakausī bija savilkti ciešā mezglā.
- Vai tiešām tu domā, ka pāris papildus minūtes izvilks tevi no tās vienas no pēdējām vietām, kur tu esi neglābjami iestigusi? viņa ar izsmieklu vaicāja.
Ērla nosarka un jau gribēja kaut ko atcirst, bet tad Ria paskatījās uz pārējiem bērniem, kas stāvēja Ērlai aiz muguras.
- Un kas tie tādi, un ko viņi dara mūsu slidotavā? viņa vēsi jautāja, norādīdama uz Rutu, Moniku, Ralfu un Arvilu. Tad viņa pamanīja Rutai kājās slidas, un viņas vaigos iemetās sarkani plankumi.
- Vai tu slidoji manā slidotavā un maitāji manu ledu? viņa nikni jautāja.
- Ar kādām tiesībām?
- Tā nav tava slidotava, un tas nav tavs ledus, iejaucās Ērla, kamēr Ruta samulsusi knibināja sola atzveltni. Viņa jutās diezgan neērti, jo savā ziņā Riai bija taisnība patiešām, kādas gan viņai bija tiesības šeit atrasties…? Taču Ērla it nemaz nelikās apmulsusi. Viņa izskatījās krietni vien saniknota.
- Rutai ir tādas pašas tiesības šeit slidot kā jebkuram citam, viņa šņāca.
- Un neuztraucies ledum nekas nav noticis, ja vien tu nebaidies, ka pāris švīku dēļ tu vairs nespēsi paslidot…
Ria sakoda zobus un gribēja jau atcirst tādā pašā garā, bet Karla Tora no lejas uzsauca: Lai viņi iet, bet tu nāc lejā!
Ria jau pagriezās, lai kāptu lejā, bet tad vēl atskatījās uz Ērlu un noteica:
- Tu vari censties, cik tu gribi, bet par īstu slidotāju tu nekļūsi nekad… to pateikusi, viņa atmeta galvu un devās lejā, kur viņu gaidīja trenere. Savukārt Ērla izskrēja no slidotavas, tā ka durvis palika virināmies šurpu turpu. Pārējie steidzīgi devās viņai pakaļ.
Ērla sēdēja uz kāpnēm, un viņas zaļās acis atkal gailēja kā kaķim.
Monika un Ruta apsēdās viņai blakus, bet Ralfs un Arvils neveikli grozījās turpat riņķī.
- Tāda viņa ir, teica Ērla, un likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Nejauka pēc velna… Bet arī talantīga pēc velna… Un, kas attiecas uz to, ko viņa nupat teica… baidos, ka viņai ir taisnība…
Ruta jau gribēja to apstrīdēt, bet Ērla pielēca kājās un jau mundrākā balsī noteica: Labs ir, lai viņa runā, ko grib… Ejam! un devās pa kāpnēm augšup.
Kad viņi jau bija ārā no slidotavas, Ērla pavaicāja, vai bērni atceras atpakaļceļu, un, kad visi bija atbildējuši apstiprinoši, jau grasījās doties projām, bet tad kaut ko atcerējās…
- Rīt pulksten divpadsmitos tiekamies šeit pie ieejas, viņa teica Rutai un, pamājusi ar roku, aizgāja.
Kamēr viņi bija bijuši slidotavā, melnie mākoņi no pamales bija pienākuši tuvāk un tagad klusi planēja virs meža, draudēdami kuru katru brīdi izgāzt pār zemi ūdens šaltis. Kaut kur tālumā jau bija manāma klusa pērkona ducināšana, un bērni, to dzirdēdami, pielika soli… Neviens negribēja vēlreiz uz savas ādas izbaudīt tādu pašu negaisu kā vakarnakt.
ASTOTĀ NODAĻA vecĀ loja
itēja septembra otrā nedēļa, bet joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Ruta gandrīz katru dienu gāja uz slidotavu, bet atlikušajā laikā viņas abas ar Ērlu sēdēja «tukšajā» istabā pie televizora.
Monika diezgan bieži devās uz Mežu, aizbildinādamās, ka iet sēņot, kaut patiesībā viņa cerēja atkal sastapt mazo peļu lācīti. Taču no viņa nebija ne vēsts. Šad un tad Monika ielīda egļu biezoknī, saukdama viņu vārdā, bet uz viņas saucienu parasti atbildēja tikai labi ja kāds pūpēžveidīgais, kurš tad, smiedams savus vājprātīgā smieklus vai spalgi spiegdams, pašāvās viņai garām.
Klaiņodama pa biezokni, Monika atklāja šo to interesantu par mēness suņusēnēm. To, ka suņusēnes, kādam tuvojoties, kļūst blāvākas vai izdziest, viņa jau zināja. Bet tagad izrādījās, ka tā nebūt nedara pilnīgi visas sēnes izrādījās, ka zaļās suņusēnes izdarās gluži pretēji. Tuvojoties kādai dzīvai būtnei, tās iegailējās vēl spožāk un mirdzēja kā bāli zaļas, ļoti spilgtas spuldzītes…
Monika bija tās pārbaudījusi ar sevi un Benu. Kad viņa tuvojās celmam, kam blakus auga zaļo mēness suņusēņu kolonija, sēnes iemirdzējās spožāk, bet kad viņa kādu brīdi bija pasēdējusi uz celma, tās atkal kļuva blāvākas. Taču tad Monika pasauca Benu, kuram viņa bija likusi sēdēt labu gabalu nostāk, un, Benam laužoties cauri biezoknim, sēnes atkal sāka spīdēt spoži, jo spoži.
Tad Monika nolēma izgatavot no sēnēm tādu kā indikatoru.
Viņa izraka čemuru, ko veidoja kādas desmit sēnes, un kopā ar visu zemi ielika tās mazītiņā plastmasas spainītī, ko bija atradusi kādā no Mežsarga darbarīku skapjiem. Ik reizi, kad Monika atkal devās biezoknī, viņa ņēma līdzi spainīti ar suņusēnēm. Tā tomēr bija drošāk gadījumā, ja apkārt blandītos kāds aluķēms, viņa paspētu laikus paslēpties.
Protams, sēnes bieži vien radīja arī viltus trauksmi, sākdamas koši spīdēt, kad tuvojās kāda lapsa, jenots vai cits meža zvērs. Toties, lai cik
dīvaini tas arī nebūtu, uz pūpēžveidīgajiem tās nereaģēja nemaz. Pūpēžveidīgais varēja kaut lēkt tām virsū vienalga tās nekļuva ne spožākas, ne blāvākas. Monika domāja, ka tas ir tādēļ, ka pūpēžveidīgie ir tām rada vai arī varbūt tās gluži vienkārši bija pie viņiem pieradušas… Pārāk bieži viņi spiegdami un ķiķinādami joņoja apkārt vai lēca no kokiem…
Kādu dienu Monika atkal klaiņoja pa biezokni ar sēņu spainīti rokās. Viņa jau bija zaudējusi cerības sameklēt peļu lācīti un bez kāda īpaša nolūka klaiņāja apkārt, kad piepeši sēnes viņas spainītī koši iedegās.
Monika satrūkās un sastingusi paraudzījās apkārt, bet visur valdīja klusums, egļu zari kā bija tā arī palika nekustīgi, un nekas neliecināja par to, ka kāds varētu tuvoties. Benu viņa šoreiz bija atstājusi mājās un tagad to ļoti nožēloja. Savukārt sēnes gailēja kā zaļš ugunsgrēks, un Monikai pat likās, ka no tām sāk nākt tāds kā siltums.
Tad nočabēja sausie egļu zari, un no biezokņa iznira peļu lācīša rozā purniņš. Lauzdamies cauri biezoknim, viņš bija noliecis galvu un ar vienu ķepu aizsargāja acis, bet garās, lokainās ausis kā divas lupatas kūļājās tam gar seju.
- Ei, Musi! priecīgi iesaucās Monika. Es jau bažījos, kur tu esi pazudis?!
Musis, izlīdis no zaru biezokņa, noskurinājās, izplēsa no kažoka kādu tur ieķērušos sausu zaru, apsēdās uz saknes un sāka izlasīt no kažoka skujas. Viņš izskatījās diezgan sabozies un labu brīdi sēdēja, atskujodams kažoku un nerunādams ne vārda.
- Kas tev lēcies? brīnījās Monika, smaidīdama līdz ausīm. Peļu lācītis izskatījās tik jocīgs, ka, uz viņu skatoties, nevarēja nesmaidīt.
Musis beidzot pacēla acis uz Moniku. Viņš izskatījās diezgan dusmīgs, cik nu vispār tādam radījumam kā peļu lācītis bija iespējams izskatīties dusmīgam.
- Tu vēl arvien esi šeit, viņš drūmi noteica, blenzdams uz Moniku ar savām lielajām, brūnajām acīm.