- Nu ja, attrauca Monika. Vecmāmiņas taču vēl nav atdabūtas.
Musis sabozās arvien vairāk un vairāk.
- Vai es tev neteicu, kā ir ar tām vecmāmiņām? viņš pārmetoši vaicāja. Es taču tev teicu viņas ir pie troglodītiem!
- Jā, es atceros, teica Monika, izbrīnīti lūkodamās uz peļu lācīti. Par ko gan viņš tā dusmojās?
- Un vai es tev nestāstīju, kas tie troglodīti ir par radījumiem? Musis, sakrunkojis balto, pūkaino pierīti, jautāja.
- Es zinu, atteica Monika. Esmu par viņiem daudz dzirdējusi. Un tieši tāpēc mēs nevaram vecmāmiņas pamest iedomājies, ja viņām būs viss mūžs jāpavada pie tiem riebīgajiem aluķēmiem…!
- Jūs tur neko nevarat darīt, saviebies sacīja Musis. Tu varbūt domā, ka tas ir kaut kāds joks?? Tu domā, ka tie ir kaut kādi prasti aluķēmi?? Nekā! Tie ir troglodīti! TroglodītilU viņš pikti sauca.
Monika izbrīnījās arvien vairāk un vairāk. Jau otro reizi peļu lācītis uzmeklē viņu un mēģina atrunāt no vecmāmiņu uzmeklēšanas… Bet kādēļ? Ja jau viņam tik ļoti tas rūpēja, tad kādēļ viņš negribēja pastāstīt par to, ko bija uzzinājis par aluķēmiem, kamēr atradās viņu gūstā…? Un pastāstīt, kā viņam bija izdevies no tiem aizbēgt…? Viņš tikai gribēja, lai Monika un pārējie dodas prom, īsti pat nepaskaidrodams kādēļ…
Nu, nē, domāja Monika. Tādā veidā jau nu viņš mani nepārliecinās…
- Viņi mani vajā, drūmi teica Musis un izklaidīgi pakasīja ausi. Viņi nevar man piedot, ka es esmu no viņiem aizbēdzis, un tagad grib ar mani izrēķināties.
- Ej nu! iesaucās Monika. Kādas šausmas! Un kādēļ tad tu nebēdz?
- Gan jau bēgšu… norūca Musis. Bet pagaidām es gribu uzzināt, kas viņiem aiz ādas. Redzi, viņi ir izsūtījuši četrus savējos, lai tie mani sagūstītu, un tagad viņi klejo pa Mežu, mani meklēdami… Bet viņi var klejot tikai pa dienu tumsā šie ir akli kā kurmji, tāpēc naktīs ierīko nometnes un guļ. Guļ un reizēm pirms aizmigšanas pļāpā… Un tā nu es vienreiz piezagos un noklausījos, ko šie runā…
- Nu, nu… Monika nepacietīgi mudināja, kad Musis uz brīdi apklusa. Varbūt beidzot viņš pastāstīs kaut ko ievērības cienīgu…
Musis savaikstīja šausmīgu grimasi un, iepletis jau tā milzīgās acis vēl platākas, traģiski čukstēja: Viņi grib nākt šurp!! Viņi troglodīti grib nākt šurp un jūs aizdzīt… Viņi par jums visu zina ka jūs esat apmetušies pie Mežsarga un ka jūs gribat atdabūt savas vecmāmiņas… Un tagad viss troglodītu bars grib jums uzklupt… to teikdams, viņš ar ķepu saķēra savu purniņu, tā ka palika redzamas tikai ieplestās brūnās acis.
Monika, saraukusi pieri, klusēja un gaidīja, vai viņš neteiks vēl ko. Patiešām, kādu bridi blenzis uz Moniku, Musis atsāka runāt.
- Un tad ar jums ir cauri! Pagalam jūs būsiet!! Viņi ir šausmīgi, tie troglodīti… Nav zināms, kā viņus varētu pievārēt, viņi vienmēr dabū to, ko ir iekārojuši… Tāpēc es tev saku vēl vienu reizi pazūdiet no šejienes, kamēr vēl nav par vēlu, jo, ja viņi atnāks līdz jums jūs vairs nepaspēsiet izglābties…!!!viņš skaļi nopūtās un nodrebinājās.
Monika, pašai par nepatiku, patiešām jutās izbijusies. Viņai, protams, gribējās atdabūt savu vecmāmiņu, bet tas nenozīmēja, ka viņai gribētos cīnīties ar aluķēmiem, it sevišķi ja tie ir tik kareivīgi noskaņoti…
Musis joprojām tupēja uz saknes un drebinājās.
- Viņi klaiņo te apkārt, tie četri… un drīz viņiem pievienosies pārējie… un tad visiem gals klāt… viņš atkārtoja. Palūk, palūk, viņš sacīja, saspridzinādamies un pamādams ar ķepu uz melno biezokni, jau tagad var just viņu klātbūtni…
Monika palūkojās uz tumšo zaru jūkli, un viņai patiešām uzmetās zosāda. Atkal tās nejēdzīgās bailes… tur jau tās nāca… tuvojās, it kā nedzirdami līstu pa zemi arvien tuvāk un tuvāk… Monika juta, kā sirds sāk sisties arvien straujāk un straujāk, un kaklā kāpj kliedziens…
Bet tad viņa piespieda sevi domāt par vecmāmiņu… par Benu… par Rutu, Ralfu un Arvilu un to, kā tie gaida savas vecmāmiņas… un juta, kā bailes pamazām izgaist.
Nokratījusi vēl pēdējās baiļu atliekas, viņa pievērsās Musim. Tas, ārkārtīgi pārsteigts, viņu uzlūkoja.
- Tu neko nejuti? viņš jautāja. Pats viņš drebēja kā apšu lapa, un viņa rozā degungals nervozi raustījās.
- Kā nu ne… atteica Monika. Bet, man šķiet, es jau sāku pie tās jocīgās sajūtas pierast… Un, kad jau pie kaut kā pierod, tas vairs neliekas tik briesmīgi, vai ne?
Musis, joprojām kā neticēdams, viņu uzmanīgi vēroja un pamazām pārstāja trīcēt.
- Pie tām bailēm nevar pierast, viņš aizdomīgi sacīja un pakāpās nedaudz atpakaļ. Kāpēc uz tevi tās neiedarbojas…? viņš atkāpās vēl pāris soļu, līdz
atdūrās pret zariem. Vai tu patiešām esi vienkārša meitene…? viņš, saraucis pierīti, klusām jautāja.
Monika sāka smieties. Vai dieniņ… viņa ķiķināja. Tikai nesaki arī tu, ka esmu kaut kāds ļaunuma iemiesojums vai kas tamlīdzīgs… Pietiek jau, ka Ērla bezmaz nodomāja, ka es pati esmu aluķēms… Patiešām, kas jums visiem nāk prātā?
Musis drusku nomierinājās un panācās atkal tuvāk.
- Nu, labi… viņš noteica. Pieņemsim, ka es tev esmu noticējis un ka tev patiešām ar viņiem nav nekāda sakara. Bet atceries, ko es tev teicu, un pazūdiet no šejienes, pirms vēl nav par vēlu… Un vispār kāda jenota pēc es ar tevi te noņēmos, ja tu tik un tā mani neklausi?! Labi, dari, kā zini, bet, ja tu negribi mani klausīt, tad es vismaz klausīšu pats sevi! Viss! Es laižos lapās! un viņš ar vienu lēcienu pazuda biezoknī un atstāja Moniku apstulbušu blenžam viņam nopakaļ.
- Mjā… Jo tālāk, jo trakāk… viņa pie sevis nomurmināja. Brīdi viņa stāvēja, blenzdama uz suņusēnēm spainītī, kas viegli spīdēja blāvi zaļā, gandrīz baltā krāsā. Acīmredzot tuvumā neviena nebija, ja nu vienīgi kāds pūpēžveidīgais… Kodīdama lūpu, Monika devās uz mājām, pie sevis nospriedusi, ka nu gan būs jāaprunājas ar pārējiem. Nav jau jāsaka, no kā viņa uzzinājusi nelāgos jaunumus par aluķēmu tuvošanos galu galā viņa bija Musim pateicību parādā un nedrīkstēja izpļāpāt viņa noslēpumu.
*
Pie pusdienām Monika joprojām nespēja beigt domāt par to, ko bija pastāstījis peļu lācītis, un ari pārējie ievēroja, ka kaut kas nav lāgā. Kad viņa, norijusi pēdējo kotletes kumosu, tā arī palika sēžam, turot dakšu paceltajā rokā, Meža Veča viegli papurināja viņu aiz pleca un pataustīja viņas pieri.
- Nē, temperatūra it kā normāla… Kas ar tevi notiek? viņa jautāja.
Monika atjēdzās un atsāka ēst savu kartupeļu biezeni.
- Nekas, nekas… Es drusku aizdomājos… viņa atteica.
- Drusku aizdomājies? aizdomīgi pārprasīja Meža Veča. Es ļoti ceru, ka tu nedomāji par Aci… Jo, ja es pieķeršu tevi ar to niekojamies, tu tajā pašā mirklī iesi vannā! Tu saproti, ko tas nozīmē… un viņa draudīgi apklusa.
- Ņjā… noņurdēja Monika, bet neizskatījās, ka viņa būtu klausījusies, ko viņai sacīja Meža Veča.
Arī Ralfs sarauktu pieri skatījās uz Moniku, savukārt Arvils, kādu brīdi viņu nopētījis, atkal ķērās pie ēšanas. Vienīgās, kas neko neievēroja, bija Ruta un Erla viņas pašlaik sparīgi diskutēja par to, kāda nozīme ir pareizai mūzikas izvēlei uzstāšanās laikā.