- Es tev pateikšu, kāpēc tu toreiz dabūji tikai otro vietu, sacīja Ērla, tev bija nepareizā mūzika!
- Kāpēc nepareizā mūzika? noskaitās Ruta. Mūzika bija ļoti laba tai bija pareizais paātrinājums un viss, kas vajadzīgs, lai es varētu saskaņot visas figūras.
- Tur jau tā lieta, ka paātrinājums nebija pareizais, teica Ērla, dauzīdama ar dakšiņu pa šķīvi, līdz Meža Veča sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus. Tev viss uzsvars bija uz sākumu un tad tu izpumpējies, un tāpēc ari tev tas aksels beigās nesanāca…
- Kā tad! iesaucās Ruta. Un kāpēc tad tagad man viss ļoti labi sanāca?
- Paveicās… smīnēdama attrauca Ērla. Tu nedrīksti likt visas kārtis uz sākumu kad tiesneši dos vērtējumu, viņi jau to sākuma tempu būs aizmirsuši un atcerēsies tikai kļūdas un to, ka viss beidzās lēni un garlaicīgi…
- Man nekas nebeidzās lēni un garlaicīgi, pūcīgi sacīja Ruta.
- Es jau nesaku, ka tev… Es domāju vispār… Un tas, ka tu akselu ieliki pašās beigās, ir diezgan riskanti… Protams, ja jau viss sanāk labi, tad brīnišķīgi. Bet, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tu atstāsi sliktu iespaidu.
- Nu labi, labi, treneres kundze… pikti runāja Ruta. Paskatīšos, kādu mūziku tu pati izvēlēsies, un tad es arī pakomentēšu… tomēr īsti dusmīga viņa neizskatījās. Īstenībā likās, ka viņa pat gribētu Ērlai piekrist, bet laikam gods neļāva visu acu priekšā piekāpties.
Pēc pusdienām Monika tūlīt nozuda savā istabā, un Ralfs viņai sekoja. Arī Arvils pabāza degunu pa durvīm un ienāca istabā, bet Ruta un Ērla bija ieslēgušās «tukšajā» istabā un turpināja savu strīdiņu.
*
Kad Arvils bija aiztaisījis aiz sevis durvis, Ralfs metās izprašņāt Moniku.
- Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā šinšilla būtu aprijusi Benu…
Monika kaut ko nesaprotamu nomurmināja un tad iztrūkusies paskatījās
apkārt.
- Jā, starp citu, kur viņš ir?
- Kas? nesaprata Ralfs.
- Mans suns.
- Es viņu redzēju ārā, teica Arvils. Viņš tur zem vecās kļavas raka bedri… Man liekas, tur ir kāda lapsu ala.
- Ak tā… Nu jā, man ir šādi tādi jaunumi, sacīja Monika.
- Ko? Vai tu atkal skatījies ar Aci? Bez mums? Ralfs likās ļoti sašutis par šādu iespējamību.
- Nē, nē, ne ar kādu Aci es neskatījos. Vienkārši es kādu satiku Mežā, un viņš man pastāstīja, ka aluķēmi nolēmuši mums uzbrukt.
- Ko? vienlaicīgi iebļāvās Ralfs un Arvils.
- Kuš, nekliedziet tik skaļi, es negribu, lai Meža Veča izdzirdētu… tad man viņai viss būs jāizstāsta… Monika aizrādīja.
- Paga, paga… Bet ko tu īsti satiki? jautāja Ralfs. Un kādā sakarā jūs sākāt runāt par aluķēmiem?
- To es nevaru stāstīt es apsolīju neko neteikt, teica Monika.
Ralfs likās apvainojies. Tu neteiksi pat mums? viņš sabozies jautāja. Tu nedrīksti no mums neko slēpt galu galā ari mūsu vecmāmiņas ir turpat, kur tavējā.
- Zinu, zinu… Un es neslēpju neko, kam ir kāds sakars ar vecmāmiņām vai aluķēmiem. Es tikai nedrīkstu teikt, kas man to pastāstīja, citādi viņam draudēs briesmas.
- No kā no mums, vai? iesmējās Ralfs. Domā, mēs tūlīt skriesim Mežā un uzklupsim tam nabaga radījumam, lai kas viņš ari būtu?
- Nē taču, ne jau no jums… Klausies, es tiešām nedrīkstu teikt es taču apsolīju! viņa neiecietīgi sacīja.
- Kā gribi, Ralfs beidzot piekāpās, kaut arī vēl joprojām likās nedaudz aizvainots. Bet kas tad tur ir ar tiem aluķēmiem viņi tiešām taisās mums uzbrukt?
- Vari man ticēt tas, kas man to stāstīja, nemeloja, attrauca Monika.
- Bet tad taču mums kaut kas ir jādara! iesaucās Ralfs. Mēs nevaram te mierīgi sēdēt un gaidīt, kad mums uzklups. Jā, starp citu, vai tas tavs nezin kas neteica, kad vini to taisās darīt?
Monika brīdi padomāja un papurināja galvu.
- Nē, man šķiet, ka neteica gan. Viņš tikai teica, ka drīz… Un tāpēc viņš gribēja mani pārliecināt doties prom.
- Burvīgi, noteica Arvils. Drīz mums uzklups kaut kādi šausmonīgi aluķēmi, un tad mēs ātri vien nokļūsim pie savām vecmāmiņām…
- Bet varbūt viņi negribēs ar mums ilgi ceremonēties un piebeigs uzreiz… savaikstījis seju briesmīgā grimasē, noteica Ralfs.
- Mums viss jāizstāsta Meža Večai, teica Arvils. Varbūt viņa zinās, ko darīt.
- Nekādā gadījumā! protestēja Monika. Vai tad izskatās, ka viņa zina, ko darīt? Un tagad, kad Mežsargs ir projām, viņa pat nemēģinās neko darīt viņa vienkārši ņems un aizsūtīs mūs atpakaļ uz mājām.
- Jā, tā droši vien būs, piekrita Ralfs.
- Nu un varbūt tā ari būtu labāk… domīgi noteica Arvils. Pēc tā, ko tu stāstīji par tiem aluķēmiem…
- Nu vai zini ja tu gribi atpakaļ uz mājām lūdzu, neviens tevi netur! dusmojās Monika.
- Nē taču… es to tikai tāpat vien pateicu… Protams, ka es palikšu kopā ar visiem, Arvils taisnojās.
- Labi tātad mēs paliekam tepat un gaidām aluķēmus… teica Ralfs, domīgi kasīdams pakausi. Kā mēs pret viņiem cīnīsimies?
Kādu bridi valdīja klusums, un tad Monika un Arvils reizē paraustīja plecus. Ralfs joprojām kasīja galvu.
- Ko mēs vispār par viņiem zinām? viņš jautāja. To, ka viņi ir ļauni un spēj pārvērsties par visu ko…
- Viņi uzdzen tās pretīgās bailes, un viņiem ir drausmīgi, gari, līki nagi… teica Monika un nodrebinājās, atcerēdamās aluķēmu riebīgās ķetnas. Un vēl kas… Izrādās, ka vini tumsā neredz…
Ralfs tūlīt sarauca uzacis.
- Ko tu teici ka viņi tumsā neredz? Kā tu to zini?
- Man pastāstīja…
- Tas pats nezin kas…? izsmējīgi jautāja Ralfs.
- Tas pats… attrauca Monika.
- Nu tas jau ir kaut kas… Mēs varētu viņiem pielavīties naktī… Tikai mēs paši jau ari tumsā diez cik labi neredzam…
Tad Monika pastāstīja par savu mēness suņusēņu indikatoru, un gan Ralfs, gan Arvils bija sajūsmā.
- Padomā tikai! Ralfs iesaucās. Un tu saki, ka tās uz pūpēžveidīgajiem nereaģē?! Jā, droši vien tām ir apnicis spīdināties, līdzko kādam pūpēžveidīgajam ienāk prātā noskriet garām. Tad jau tām būtu jāmirgo vienā laidā kā signalizācijai…
- Ja vien mēs varētu kaut ko vairāk par viņiem uzzināt… Bet izskatās, ka neviens neko īpašu nevar pastāstīt tikai to, ka viņi ir ļauni un bīstami… Kāds mums no tā labums?
Monika pie sevis nodomāja, ka peļu lācītis noteikti zina daudz vairāk vismaz, spriežot pēc viņa izturēšanās, tā likās… bet viņa negribēja neko teikt zēniem, jo zināja tad viņi noteikti piespiedīs Moniku atklāt lācīša noslēpumu… Tāpēc viņa atmeta domas par peļu lācīti un sāka domāt, kur vēl kaut ko varētu uzzināt…
- Mežaļaudis… viņa teica. Viņiem noteikti kaut kas ir jāzina. Viņi taču dzīvo ar aluķēmiem vienā Mežā viņi noteikti zina kādu veidu, kā ar tiem cīnīties…
- Nu tu runā kā par prusakiem… noirgojās Arvils.
- Nezinu gan… domīgi novilka Ralfs. Viņi liekas tik iebiedēti, ka spēj vienīgi atkārtot, kādi tie aluķēmi ir ļauni un šausmīgi… Vismaz no Ērlas mēs neko jēdzīgu tā arī nedzirdējām.
- Tik un tā vajadzētu painteresēties, teica Monika un piecēlās. Iešu viņas abas pasaukt. Galu galā Rutai ari jāzina, kas notiek… to pateikusi, viņa izgāja no istabas.