Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās kopā ar abām meitenēm, kas izskatījās diezgan izbiedētas. Ruta likās pagalam apjukusi, bet Ērla bija bāla kā drēbe. Ralfs, uz viņu paskatījies, noburkšķēja, ka «tūlīt sāksies vecā dziesma»….
Kad pagāja labs laiciņš, bet «vecā dziesma» tomēr neskanēja, Monika sāka dīdīties un jautāja: Mēs te runājām un izdomājām, ka tu kā mežabērns droši vien zini par viņiem šo to vairāk…?
Ērla sēdēja uz gultas malas, tīdama ap pirkstu savu melno matu šķipsnu. Izskatījās, ka viņa domā, ar ko sākt, bet, kad viņa beidzot sāka runāt, izrādījās, ka sakāmā nemaz nav tik daudz.
- Viņi ir ļoti ļauni… viņa lēnām sacīja.
- Te nu bija, iesaucās Ralfs un nosprauslājās.
- Un es nezinu, ko pret viņiem var pasākt ja to jūs gribējāt no manis uzzināt. Tas, ka jūsu vecmāmiņas ir pie viņiem, jau tāpat ir slikti, bet tas, ka viņi ir nolēmuši uzbrukt tas ir kaut kas šausmīgs… Es teiktu, ka jums jāmūk uz mājām.
- Kā tad! iesaucās Monika. Dažreiz man liekas, ka visi to vien grib, kā tikt no mums vaļā! Klausies, Ērla, pastāsti mums, ko tu vispār par viņiem zini. Kādas ir viņu parašas, ko viņi ēd un tamlīdzīgi… Un kamdēļ viņiem vajadzīgas mūsu vecmāmiņas?!
- Es arī par to brīnījos… domīgi sacīja Ērla. Un izskatās taču, ka viņām nekas ļauns nav noticis.
Monika gan par to tik pārliecināta nebija pietika viņai tikai atcerēties savu vecmāmiņu un to salto balsi, kādā viņa tika sarunājusies ar aluķēmiem, kad likās, ka ir noticis kaut kas šausmīgi nelāgs… Bet pašlaik viņa par to negribēja runāt…
- Par tām parašām… sacīja Ērla. Hmm… Īstenībā neviens par viņiem
neko daudz nezina… Vini sēž savās klinšu alās un reti izlien no tām.
- Un kā tad jūs zināt, ka viņi ir ļauni ja reiz viņi sēž tajās klintīs un nemaz nelien ārā? nesaprata Ralfs.
- Nav jau tā, ka viņi nekad nelien ārā, iebilda Ērla. Ir bijuši vairāki nelāgi atgadījumi, kad kāds no aluķēmiem ākstoties bija pārvērties par kaut kādu dzīvnieku mazu jenotēnu, kaķi vai kucēnu un cilvēki bija to paņēmuši pie sevis uz mājām…
- Nu, nu… manāmi ieinteresēts, jautāja Ralfs. Un kas tad notika?
- Nu, tad tikai sākās… Vispirms aluķēms sāka uzsūtīt tās drausmīgās bailes… cilvēki, kliegdami un plēsdami matus, pameta savas mājas un kā neprātīgi metās Mežā, skriedami uz labu laimi… daži, tā skriedami, nogāzās no kraujas… daži ieskrēja ezerā… Un citreiz, kad tas aluķēms izrādījās kaut kur ieslēgts, viņam palīgā devās pārējie nu un tad sākās īsta histērija… Viss ciemats kļuva tukšs kā izslaucīts, bet pa apkārtni, kliegdami kā pūpēžveidīgie, skraidīja aiz bailēm prātu zaudējušie mežaļaudis… Tas tiešām bija šausmīgi…
- Ko, vai tad tas notika nesen? jautāja Ralfs.
- Pēdējā reize bija pirms četriem gadiem, teica Ērla. To nakti, kad ieradās aluķēmi, es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar…
Viņa, neko neredzot, vērās istabas pretējā sienā un iegrima atmiņās.
- Tas bija noticis ar vienu mūsu kaimiņu samērā lādzīgu mežavīru… Viņš ilgu laiku bija nodzīvojis viens un, atradis Mežā mazu vilcēnu, nevarēja noturēties, neatstiepis to mājās. Un tad izrādījās, ka tas nav nekāds vilcēns, bet gan alu-
ķēms… Nabaga vīrs gandrīz sajuka prātā… Es tobrīd ārā lasīju kastaņus, kad viņš, kliegdams līdz aizsmakumam, izlēca pa savas mājas logu un nozuda Mežā… Un ziniet, pat es sajutu tās bailes, kaut ari aluķēms atradās citā mājā es bļāvu visu vakaru, jo man likās, ka tūlīt kāds nāks un aizvilks mani uz biezokni…
- Bet ar to viss vēl nebeidzās, Ērla turpināja. Tam mežavīram lecot ārā pa logu, logs bija aizkritis ciet, un acīmredzot aluķēms nevarēja to atmūķēt… Viņi vispār neprot rīkoties ne ar logu kloķiem, nedz ar atslēgām… Tā nu tas aluķēms palika iespundēts, un nākamajā dienā pārējie aluķēmi ieradās viņu meklēt… Viņi raidīja bailes uz visām pusēm, un mēs visi kliegdami laidāmies lapās…
- Diezgan muļķīgi no aluķēmu puses, nosprieda Ralfs. Kāda jēga aizbiedēt visus ļaudis, ja paši neprot tikt galā ar atslēgām… Un kā tad viņi to izpestīja?
- Laikam viens gudrinieks viņu vidū tomēr atradās… Jo, kad mēs pārradāmies, mājas logs stāvēja vaļā un aluķēmi bija prom.
Monika bija uzmanīgi klausījusies un tagad, saraukusi pieri, kaut ko cītīgi domāja.
- Bet kā tad īsti bija? viņa jautāja. Es tā sapratu, ka neviens aluķēms nevienam cilvēkam tā ari neuzklupa?
- Tieši nē, atteica Ērla. Bet es jau teicu, ka tās bailes, ko viņi uzdzen, ir daudzus nobendējušas cilvēki vairs nejēdz, ko dara, un vienīgais, ko viņi grib,
ir tikt pēc iespējas tālāk prom. Es jums saku visprātīgākais būtu tagad doties projām un pagaidīt, kamēr aluķēmi nomierinās.
- Nekā nebija, Monika dusmīgi teica. Nekur es netaisos iet, kamēr vecmāmiņa nevarēs doties kopā ar mani.
- Bet ko tad tu vari izdarīt, te paliekot? vaicāja Erla. Neviens cilvēks vēl nav izdomājis līdzekli, kā pretoties tām bailēm, ko viņi uzsūta. Kāda jēga, ja jūs te sagaidīsiet aluķēmus un viņi jūs aizbaidīs kaut kur prom Mežā…?
- Nekur viņi mani neaizbaidīs, spītīgi sacīja Monika. Galu galā es esmu pie viņiem bijusi un man nekas nav noticis.
- Nekur tu neesi bijusi, aizrādīja Ralfs. Tā taču bija tikai Acs. Ja kāds aluķēms nostātos tavā priekšā visā savā godībā, tu droši vien laistos lapās tāpat kā jebkurš cits.
- Varu saderēt, ka nelaistos, atcirta Monika.
- Varu saderēt, ka laistos, neatlaidās Ralfs.
- Labi, beidziet, iejaucās Ruta. Mēs nesāksim te rīkot sacensības, kurš laidīsies lapās no aluķēma un kurš nelaidīsies… Galu galā ir kas svarīgāks, par ko domāt.
Atkal kādu laiku visi sēdēja klusēdami, bet nevienam nekas nenāca prātā. Ērla sēdēja, sarauktu pieri, un kaut ko saspringti domāja. Visbeidzot viņa teica: Es tiešām šaubos, vai tas ko līdzēs… bet es varētu jūs aizvest pie mūsu ciema vecākās iedzīvotājas Lojas… Ja kāds vispār kaut ko varētu pastāstīt par aluķēmiem, tad tā ir viņa… Bet ļoti iespējams, ka arī viņa neko nezinās, viņa atkal nodūra galvu un izskatījās norūpējusies, bet pārējiem nu bija radusies cerība.
- Ahā ļoti labi! iesaucās Ralfs. Kad mēs varam pie viņas aiziet?
- Ak, nu kaut vai rit, es domāju, attrauca Ērla. Viņa ir tik veca, ka visu laiku sēž savā būdā kā aluķēms alā un nekur prom no tās nekust. Iespējams, ka viņa kaut ko zinās, kaut gan es nezinu, vai var būt drošs par to, ko viņa pastāstīs ja vispār pastāstīs…
- Kā tā? izbrīnīti jautāja Monika.
- Viņa patiešām ir šausmīgi veca… Un no vecuma viņai ir nedaudz samežģījies prātiņš. Ir dienas, kad viņa visu apjēdz gluži labi tad viņa pat reizēm iznāk no būdas, bet ir dienas, kad viņa izdarās pavisam nejēdzīgi… Pagājušajā nedēļā kāda mežasieva, ejot garām Lojas būdai, pamanīja, ka tai cauri zaru jumtam laužas dūmu grīstītes un ari visa apkārtne pamatīgi smird pēc dūmiem. Un iedomājieties, kas bija noticis vecā Loja bija iedomājusies, ka dzīvo vigvamā kādus tūkstoš gadus vecā pagātnē, un iekurinājusi būdas vidū ugunskuru, bet pati vienā mierā sēdēja pie tā un, aurodama kaut kādas savādas dziesmas, cepa ugunī zivis…
Bērni iesmējās, bet Ērla iepleta acis.